Meklēšana

Uz nacionālo atdzimšanu un neatkarību 1985-1991

10.03.85. PSRS Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāra Konstantīna Čerņenko nāve; viņa vietā ieceļ Mihailu Gorbačovu + 26.04.86. Kodolavārija Černobiļas atomelektrostacijā + 05.10.86. PSRS atbrīvo pirmo no disidentiem Juriju Orlovu + 11.10.86. ASV prezidenta Ronalda Reigana un Mihaila Gorbačova tikšanās Reijkavīkā, Īslandē + 04.02.88. PSRS Augstākā tiesa rehabilitē Nikolaju Buharinu un citus Staļina 1938. gada “paraugprāvā” notiesātos + 20.01.89. Džordžs H.V. Bušs (George H. W. Bush) stājas ASV prezidenta amatā + 03.02.89. Pēdējās padomju karaspēka vienības atstāj Afganistānu + 06.02.89. Polijas valdība uzsāk sarunas ar brīvo arodbiedrību “Sołidarnošč” vadītājiem + 15.03.89. Mihailu Gorbačovu ievēl jaunajā PSRS prezidenta amatā + 04.06.89. Ķīnas Tautas Republikas armija asiņaini apspiež studentu demonstrāciju Tjaņaņmiņa laukumā Pekinā + 09.11.89. Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība atver robežu uz Rietumvāciju Berlīnē; sākas Berlīnes mūra nojaukšana + 22.12.89. Krīt Nikolajes Čaušesku komunistiskais režīms Rumānijā + 29.12.89. Vaclavs Havels, čehu rakstnieks un disidents, uzvar valsts prezidenta vēlēšanās + 02.02.90. Igaunija deklarē neatkarību + 11.03.90. Lietuva deklarē neatkarību + 09.12.90. Lehs Valensa (Lech Vałensa), “Sołidarnošč” vadītājs, uzvar prezidenta vēlēšanās Polijā + 13.01.91. Asiņains padomju militāro vienību uzbrukums Lietuvas iestādēm + 16.01.91. Sākas Persijas līča karagājiens “Tuksneša vētra” + 12.06.91. Boriss Jeļcins kļūst par tautas ievēlētu Krievijas Federācijas prezidentu + 19.08.91. Apvērsuma mēģinājums Maskavā; faktiskā valsts vara nonāk Krievijas PFSR prezidenta Borisa Jeļcina rokās + 31.12.91. Beidz eksistēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienība

Varas vājums.
Gorbačova pusreformas

Vecuma vājums pārņēma Padomju Savienības Komunistisko partiju astoņdesmito gadu sākumā. Triju gadu laikā mira trīs partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretāri. Partija valsti bija novedusi pie ekonomiskas krīzes un pati zaudējusi savu visvarenības oreolu tautas acīs. Situāciju saglābt mēģināja samērā jaunais Mihails Gorbačovs, kurš kļuva par ģenerālsekretāru 1985. gada aprīlī. Taču viņa centieni reformēt birokratizēto ekonomisko un varas struktūru beigās noveda pie partijas un valsts sabrukuma.

Atšķirībā no priekšgājējiem Gorbačovs pārstāvēja Komunistiskās partijas pēckara paaudzi, kas izprata valsts kritisko sabiedrisko un ekonomisko situāciju un centās ieviest reformas. Ideoloģisko saukļu un centralizētās, birokratizētās ekonomikas vietā sāka attīstīt strādājošo iniciatīvu un ieviest uzņēmumu pašfinansēšanos. Šo politiku Gorbačovs sauca par “pārbūvi” – perestroiku. Taču ekonomiskās pārmaiņas nebija iespējams īstenot bez varas sistēmas reformas. Pārmaiņām pretojās Komunistiskās partijas nomenklatūra un armijas vadošās aprindas. Lai noturētu savas pozīcijas, distancētos no diskreditētās vecās partijas gvardes un iegūtu tautas atbalstu, Gorbačovs ieviesa pseidodemokrātisku “atklātību” – glasnostj.

Gorbačova piesardzīgā glasnostj politika izraisīja neparedzētu un neapturamu reakciju padomju sabiedrībā. Sāka īstenoties ilgi apspiestās alkas brīvi paust savus uzskatus un uzzināt patiesību par komunistiskā režīma nodarījumiem. Ko agrāk bija uzdrīkstējušies nedaudzie apklusinātie un apspiestie disidenti, tagad uzdrīkstējās plašas tautas masas. Tās Komunistiskā partija un čekas represīvais aparāts vairs nespēja ne iebaidīt, ne kontrolēt. Sabiedrības vairākuma, bet it sevišķi jaunākās paaudzes acīs Brežņeva un viņa ātri aizsaulē aizgājušo sekotāju partija bija nonākusi pie ideoloģiska un varas bankrota.

Bankrota tuvošanos skaudri iezīmēja Černobilas atomspēkstacijas katastrofa Ukrainā 1986. gada 26. aprīlī. Tā padomju cilvēkiem un visai pasaulei atklāja Padomju Savienības nevērību pret vidi un režīma vājumu. Katastrofas radītās sekas vairs nebija tikai PSRS iekšēja lieta, ko varēja noslēpt un kontrolēt. Dzelzs priekškars bija sarūsējis.

Černobiļas atbalsis Latvijā

Padomju varas iestādes 1986. gada 26. aprīļa Černobiļas katastrofu vispirms centās noklusēt gan pasaulei, gan saviem iedzīvotājiem. Latvijā par katastrofu uzzināja no ārzemju raidījumiem. Tikai vairākas dienas vēlāk to atzina PSRS prese. Šī bīstamās katastrofas noklusēšana izraisīja dusmas un neticību Gorbačova pasludinātajai atklātībai un tikai padziļināja jau tā uzkrāto naidu pret režīmu.

Latvijā mobilizēja un uz Černobiļu nosūtīja vairāk nekā 6000 armijas rezervistu, kuri nebija pienācīgi sagatavoti un apgādāti ar aizsargtērpiem. Daudzi no viņiem vēlāk saslima ar staru slimību.

Tauta uzdrīkstas.
Latvija izmanto iespējas

Baltijas tautas bija starp pirmajām Padomju Savienībā, kas izmantoja pārmaiņu dotās iespējas atgriezties pie prasībām pašām noteikt sev labvēlīgu ekonomisko un kultūras politiku. Ar to bija iezīmēts ceļš uz atbrīvošanos no Maskavas diktāta un Komunistiskās partijas virsvadības uz neatkarības atjaunošanu. Tautas kustība ieguva nosaukumu “Atmoda”, kā bija saukusies pirmā nacionālā kustība 19. gadsimta otrajā pusē.

Kopš Latvijas nacionālkomunistu uzdrīkstēšanās pretoties Maskavai bija pagājuši trīsdesmit gadu, kuros Komunistiskā partija visiem spēkiem bija centusies apslāpēt un apspiest nacionālisma izpausmes jeb “buržuāzisko nacionālismu”. Tagad apspiestās nacionālās jūtas izlauzās ar daudz lielāku spēku un aptvēra daudz plašāku sabiedrības spektru nekā visā pēckara periodā. Pēckara pirmo paaudzi valdošā vara varēja apspiest ar terora līdzekļiem, otro – ar draudiem un sodiem, trešo vairs nevarēja iebaidīt. Zīmīgi, ka tieši komunistiskās diktatūras apstākļos dzimusī un komunisma mācībā audzinātā paaudze bieži vien uzdrīkstējās visvairāk.

Viss sākās ar uzdrošināšanos atklāti paust uzskatus par ekonomiski iespaidīgiem, bet latviešu tautai nelabvēlīgiem projektiem. Tādi bija: lēmums par metro celtniecību Rīgā 1985. gadā, sagatavošanas darbi Daugavpils HES būvniecībai, Slokas papīrfabrikas un Ventspils ostas rekonstrukcija. Tie paredzēja ne tikai pārveidot kultūrvidi un mainīt ekoloģisko situāciju, bet arī ievest papildu darbaspēku un tā vēl vairāk samazināt latviešu tautas demogrāfisko īpatsvaru Latvijā, kas jau bija noslīdējis līdz gandrīz 50%. Kritiski raksti presē, plašas protesta demonstrācijas un kolektīvas vēstules piespieda varas iestādes projektus apturēt. Pirmo reizi pēckara vēsturē bija uzvarējusi tautas plaši paustā griba. Panākumi deva drosmi prasīt vairāk un iet tālāk.

Agrāk aizliegtā rokmūzika iznāca no pagrīdes. Ļoti populārās rokgrupas “Līvi” dziesma “Dzimtā valoda” (tulkota no moldāvu oriģināla) uzvarēja populārajā “Mikrofons-86” aptaujā. Pēc rokmūzikas koncertiem nereti notika spontāni jauniešu protesti.

Jura Podnieka dokumentālā filma 1986. gadā “Vai viegli būt jaunam?” kļuva populāra Latvijā, visā PSRS un ārzemēs. Tā atklāti rādīja jauniešos uzkrājušos niknumu par dzīvi liekulīgā sabiedrībā, no kuras viņi jutās atsvešināti. Tajā stāstīts par agrāk neiedomājamām tēmām – par karu Afganistānā, kurā bojā gāja arī karavīri no Latvijas.

Sabiedrība sāka organizēties gan glasnostj pieļautajos, gan nepieļautos veidos. Lai pievērstu uzmanību vides problēmām Latvijā, 1987. gada sākumā nodibinājās Vides aizsardzības klubs (VAK). Tā paustā kritika un organizētās demonstrācijas norādīja gan uz bīstamām ķīmisku vielu izgāztuvēm, gan uz Baltijas jūras piesārņojumu. VAK bija viena no pirmajām neatkarīgajām sabiedriskajām organizācijām, kas turpmāk iekļāvās nacionālās atdzimšanas kustībā un līdzās ar Latvijas Kultūras fondu kļuva par vienu no sabiedrības apvienotājiem.

Latvijas Kultūras fonds populārā dzejnieka Imanta Ziedoņa vadībā uzņēmās latviskās kultūras kopšanu. To izveidoja 1987. gadā jaundibinātā PSRS Kultūras fonda paspārnē, bet jau 1989. gadā tas kļuva neatkarīgs. Tauta neskopojās ar līdzekļiem, lai fonds varētu izvērst plašu darbību, saglabājot un atjaunojot kultūras pieminekļus un piemiņas vietas, atbalstot kulturālus sarīkojumus, apbalvojot kultūras darbiniekus un atbalstot pētniecības darbu.

Jauni luterāņu mācītāji šai laikā nodibināja nesankcionētu organizāciju “Atdzimšana un atjaunošanās”, kas centās paplašināt ticīgo tiesības un atbrīvot reliģiju no ierobežojumiem. Organizācija ātri kļuva par vienu no plašas nepakļaušanās kustības centriem. Ideoloģisks izaicinājums komunismam bija arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes atjaunošana 1990. gadā.

Saites, kas saista.
Trimda iesaistās brīvības kustībā

Astoņdesmitajos gados ievērojami paplašinājās trimdas politiskā darbība ārzemēs, tajā ar jaunām idejām iesaistoties trimdā izaugušajai paaudzei. Tautas atmodas kustība no trimdas saņēma gan personīgu un materiālu atbalstu, gan pieredzi un padomus. Strauji pieauga un nostiprinājās sakari starp organizācijām un privātpersonām.

Sevišķu pasaules ievērību latvieši, respektīvi, baltieši, ieguva 1985. gadā, kad pēc Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības iniciatīvas Pasaules Baltiešu Apvienība noorganizēja “Baltijas tribunālu” Kopenhāgenā. Tur 17 liecinieki, galvenokārt bijušie politiskie ieslodzītie, disidenti un agrākie padomju varas un Komunistiskās partijas darbinieki, deva liecības par Padomju Savienības pārkāpumiem pret Baltijas valstīm. Kā tiesneši darbojās Zviedrijas, Anglijas, Francijas un Austrijas juristi.

Ar tribunālu bija saistīts “Baltijas miera un brīvības” kuģa brauciens 1985. gada jūlijā no Stokholmas garām Latvijas un Igaunijas krastiem uz Helsinkiem, kur atzīmēja 1975. gada Eiropas Drošības un sadarbības konferences 10. gadadienu. Braucienā piedalījās gandrīz 400 pasažieru, galvenokārt baltiešu jaunieši, kuru vidū bija 50 preses pārstāvju. Pasaules prese publicēja ap 2000 reportāžu. Padomju kara flotes vienības mēģināja kuģi izprovocēt un pavadīja to ar draudiem.
Latvijas, Igaunijas un Lietuvas trimdas pārstāvju demonstrācijas Mihaila Gorbačova vizītes laikā Otavā, Kanādā. 1990. gada maijs.
Latvijas, Igaunijas un Lietuvas trimdas pārstāvju demonstrācijas Mihaila Gorbačova vizītes laikā Otavā, Kanādā. 1990. gada maijs.
Attīstoties plašai tautas kustībai Baltijas valstīs, latviešu un citu baltiešu politiskā darbība ārzemēs kļuva intensīvāka, gan palīdzot politiķiem piekļūt ietekmīgām ārvalstu aprindām, gan izmantojot politiskos sakarus, lai atbalstītu Baltijas tautu centienus atjaunot neatkarību. Rietumu lielvalstu, it sevišķi ASV, politika Baltijas jautājumā bija piesardzīga, un tās nereti brīdināja baltiešus nepārsteigties ar savām prasībām, lai neizaicinātu PSRS vadību uz vardarbību. Taču Rietumu diplomātija arī centās mazināt risku, ka PSRS varētu pārtraukt reformu procesus vai pat iejaukties ar militāru spēku kā 1956. gadā Ungārijā un 1968. gadā Čehoslovākijā.

Liela nozīme šai laikā bija personīgajiem kontaktiem, kas ar katru gadu paplašinājās un nostiprinājās. Ar sevišķu entuziasmu uz Latviju devās jauni trimdas latvieši. Jaunie Latvijas kultūras un politiskie vadītāji savukārt meklēja kontaktus ārzemēs, ko visefektīvāk varēja nodibināt ar trimdas latviešu starpniecību. Izveidojās aktīvāka akadēmiska un kulturāla sadarbība, nu jau bez pārraudzības iestāžu tiešas aizbildniecības. Jaunās sabiedriskās un politiskās organizācijas Latvijā saņēma materiālu atbalstu no trimdas organizācijām. Tikko muitas kontrole kļuva vājāka, uz Latviju sāka ceļot humānās palīdzības un agrāk aizliegto grāmatu saiņi. Sevišķi pieprasīti bija magnetofoni un videokameras, ar kuru palīdzību iemūžināti daudzi Tautas atmodas notikumi. Informācijas izplatīšanai pieprasīti bija datori un kopējamās iekārtas.

Trimdas sabiedrība sekoja notikumiem Latvijā ar lielu cerību, patiesām simpātijām, neatslābstošu interesi, palaikam – ar neizpratni un bažām. Brīvība Latvijai 80. gadu beigās atnāca gandrīz tikpat pēkšņi, kā tā bija beigusies 40. gadu sākumā. Bija pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadu kopš bēgļu gaitām. Daudziem, kuri toreiz bija devušies projām, lai atgrieztos, mājas nu bija citur. Taču saites nepārtrūka. Laikam paejot, tās tikai kļuva ciešākas.

Čatokvas konference Jūrmalā

Ievērojams politisks notikums Latvijā bija konference Jūrmalā no 1986. gada 15. līdz 19. septembrim, ko pēc PSRS valdības aicinājuma rīkoja Čatokvas (Chautauqua) institūts, lai pārrunātu ASV un PSRS savstarpējās attiecības. Konferences 250 dalībnieku vidū bija 10 jaunākās paaudzes ASV latviešu, liels skaits ASV žurnālistu un zemāka ranga ASV Ārlietu ministrijas darbinieku un diplomātu. Savā uzrunā ASV prezidenta Ronalda Reigana (Ronald Reagan) padomdevējs drošības jautājumos un nākamais vēstnieks Maskavā Džeks Metloks (Jack Matlock) paziņoja, ka ASV nekad nav atzinusi un neatzīs Latvijas varmācīgo iekļaušanu PSRS. Pārrunās ASV latviešu dalībnieki atkārtoti izvirzīja jautājumus par brīvām vēlēšanām, Hitlera–Staļina pakta slepenajiem protokoliem un cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Konferences norisi pārraidīja Latvijas radio un televīzija. Oficiālie izskaidrojumi un komentāri, kas centās mazināt konferencē izskanējušo ASV paziņojumu spēku, neatrada dzirdīgas ausis.

Cilvēktiesību vārdā.
“Helsinki-86” izaicina režīmu

Pirmie režīma politiskie izaicinātāji bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”. Tā bija neliela disidentu grupa, kura izauga no iepriekšējo gadu nevardarbīgās pretošanās un kuras mērķi daudziem sākumā likās utopiski. Taču tieši šīs grupas izaicinājums režīmam kļuva par ierosmi arvien plašākām politiskām prasībām.

“Helsinki-86” izveidojās Liepājā 1986. gada jūlijā, atsaucoties uz Eiropas Drošības un Sadarbības konferences principu deklarāciju 1975. gadā Helsinkos. Deklarāciju bija parakstījusi arī PSRS. Deklarācijas septītais punkts apliecināja “respektu cilvēku tiesībām un pamata brīvībām, ieskaitot domu, sirdsapziņas, reliģijas un pārliecības brīvību” un astotais – “vienlīdzīgas tautu tiesības un pašnoteikšanos”.

“Helsinki-86” darbojās atklāti un ar demokrātiskām metodēm, atsaucoties uz PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijā garantētajām tiesībām. Jau 1986. gada jūlijā grupa nosūtīja vēstuli Gorbačovam ar lūgumu palīdzēt īstenot Latvijas PSR Konstitūcijas 69. pantā noteiktās tiesības izstāties no PSRS.

Izšķirošs notikums, kas dramatiski mainīja līdzšinējās atļautās publiskās izpausmes virzienu, bija “Helsinki-86” rīkotā ziedu nolikšana 1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1941. gada deportācijas upurus. Tā bija pirmā reize, kad tauta atklāti atļāvās pieminēt deportācijas un līdz ar to citus padomju noziegumus pret cilvēci. Lai gan aicinājums izskanēja tikai ārzemju radio, uz to atsaucās nepieredzēti daudz ļaužu. Tā bija arī pirmā reize, kad par publiskās demonstrācijas vietu kļuva Brīvības piemineklis, kura simbolika bija skaidra un nepārprotama. Tauta bija gatava pārkāpt atļautās robežas.

Organizācijas darbību Komunistiskās partijas vadība novērtēja kā nacionālistisku un pretpadomju. Tās biedrus vajāja, arestēja un vairākus tās vadītājus piespieda aizbraukt no Latvijas.

“Helsinki-86” darbība, izrādot noteiktību un kvēlu pārliecību, deva iedvesmu nacionālai atdzimšanai Latvijā.

Dziesmotā revolūcija.
Latvijas nacionālā atdzimšana

Nacionālo atdzimšanu, sauktu arī par “Trešo tautas atmodu”, 1987. gadā ievadīja t. s. “kalendāra nemieri” – demonstrācijas zīmīgās tautas atceres dienās. Par spīti režīma centieniem tās aizliegt vai ierobežot, demonstrācijas no reizes uz reizi kļuva plašākas, iespaidīgākas. Tās pavadīja dziesma un nacionālā simbolika.
Dziesmotā revolūcija.
"Dziesmotā revolūcija."
“Helsinku-86” organizētajai ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā sekoja līdzīga demonstrācija 23. augustā, atceroties 1939. gada Hitlera–Staļina līguma slepenā protokola traģiskās sekas. Milicija šo demonstrāciju izklīdināja un iebaidīšanas nolūkā arestēja vairākus “Helsinki-86” dalībniekus.

Latvijas valsts 18. novembra proklamēšanas gadadienā Komunistiskā partija mobilizēja ap 6000 kārtības sargu un miliču, nosprostojot visu kvartālu ap pieminekli un piespiežot organizētājus atteikties no iecerētās demonstrācijas.

Taču atmodas kustību vairs nevarēja apturēt. Nākamais, 1988., gads bija plašu tautas manifestāciju laiks, kas ieguva arī “Dziesmotās revolūcijas” apzīmējumu.

Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā žurnālists Mavriks Vulfsons publiski nosauca 1940. gada jūnija notikumus par okupāciju un Hitlera–Staļina paktu par tās cēloni. Plēnuma runātāji prasīja plašu kulturālu autonomiju, latviešu valodas statusa nostiprināšanu un nacionālo kultūras biedrību atjaunošanu. Iedzīvotāji pauda savus uzskatus, vācot parakstus, lai atbalstītu Rakstnieku savienības aktivitātes, protestējot pret latviešu jauniešu iesaukšanu Padomju armijā un vācot līdzekļus patriotiskiem projektiem.

Tautā sākās nacionālo simbolu atjaunošana. Demonstrācijā 14. jūnija deportācijas upuru piemiņai 1988. gadā Rīgas ielās jau nesa neatkarīgās Latvijas karogu. Karogu atklāti nesa un Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!” dziedāja folkloras festivālā “Baltica” 1988. gada jūlijā. Rudenī Latvijas PSR Augstākā Padome oficiāli atļāva lietot “kultūrvēsturisko” simboliku. Tauta gāja tālāk, un 1988. gada 11. novembrī, pieminot Brīvības cīņas, karogu pacēla Rīgas pils Svētā Gara tornī. Tas simbolizēja gribu atjaunot neatkarīgo Latvijas Republiku, ko nedēļu vēlāk apliecināja plaša karogota demonstrācija pie Brīvības pieminekļa, atzīmējot valsts dibināšanas 60. gadadienu.

Beidzot 1990. gada februārī neatkarīgās Latvijas karogs, himna un ģerbonis kļuva par oficiālo Latvijas PSR simboliku. Latviešu valodai 1989. gadā piešķīra valsts valodas statusu. Tā, vēl oficiāli atrodoties PSRS sastāvā, pat Padomju Latvijas institūcijas bija sākušas restaurēt neatkarīgo Latvijas Republiku.

Radošās un intelektuālās elites izšķirošais solis

Latvijas radošā un intelektuālā elite uz tautas demonstrācijām reaģēja piesardzīgi, bet tās piesliešanās tautas kustībai bija izšķiroša. Ilgu laiku t.s. radošo apvienību biedri, daudzi no viņiem arī Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) biedri, bija savos darbos centušies kā uz naža asmens līdzsvarot partijas ideoloģiskās prasības, ierobežojumus un materiālo atbalstu ar savu latvisko pārliecību un radošās neatkarības alkām. Tas bija neveikls kompromiss ar personīgo integritāti, lai gan liela daļa tautas, kaut ne visi, to saprata un pieņēma. Ar Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) paplašināto plēnumu 1988. gada jūnijā radošās elites sarāva saites ar partijas ideoloģisko vadību un uzsāka plašas publiskas debates par latviešu tautai eksistenciāliem izdzīvošanas jautājumiem un vēsturiskās taisnības atjaunošanu.

Nozīmīgu un ietekmīgu lomu tieši 1988. gadā spēlēja LRS valdes priekšsēdētājs un vienlaikus LKP Politbiroja loceklis, populārais dzejnieks Jānis Peters. Viņa ierosmē notika 1988. gada plēnums. Peteram arī nenoliedzami pieder galvenie nopelni Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidošanā, un viņš ātri kļuva par Latvijas populārāko politiķi. Tāpēc daudzi bija pārsteigti un vīlušies, kad viņš atteicās kandidēt LTF vadītāja amatam. Peteram un citiem inteliģences pārstāvjiem, kuri bija centušies sadzīvot ar pastāvošo iekārtu, vēlāk palaikam pārmeta laipošanu gan komunistiskās varas, gan lielo pārmaiņu laikā. Tai pašā laikā tautā viņu popularitāte palika augsta un uz viņiem raudzījās kā uz uzticības personām. Peteru ievēlēja PSRS Tautas deputātu kongresā 1989. gadā; viņš vēlāk kļuva atjaunotās Latvijas Republikas vēstnieks Maskavā. 1990. gadā ievēlētajā Latvijas PSR Augstākajā Padomē, kas pasludināja neatkarības atjaunošanu, bija vairāki pazīstami radošās elites pārstāvji, to vidū rakstnieks Alberts Bels, dzejnieks Imants Ziedonis, komponisti Imants Kalniņš un Raimonds Pauls.

Nozīmīgu lomu Gorbačova perestroikas un galsnostj laikā spēlēja arī radošās elites Krievijā un citās PSRS republikās, ar kurām Latvijas inteliģencei jau ilgi bija pastāvējuši draudzīgi sakari un savstarpēja izpratne. Arī citur Padomju Savienībā rakstnieki, mākslinieki, komponisti un citi kultūras darbinieki bija neveikli sadzīvojuši ar valdošo ideoloģiju un varu. Kad 80. gadu otrā pusē inteliģences vairākums visā padomju valstī izšķīrās par radošo brīvību un nacionālo kultūru, Komunistiskā partija bija zaudējusi ļoti svarīgu ideoloģisku balstu.

Okupācijas fakta atzīšana

Žurnālista Mavrika Vulfsona runa 1988. gada 1. un 2. jūnija Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā, atzīstot okupācijas faktu, pelna sevišķu uzmanību, jo tā netiešā veidā definēja tautas kustības mērķi – vēsturiskās taisnības atjaunošanu. Zīmīga ir gan Mavrika Vulfsona personība, gan no viņa runas izrietošā politiskā un vēsturiskā interpretācija.

Pa Baltijas ceļu.
Apspiestās tautas sakustas

Baltijas tautas kļuva par ierosmi kustībai citās PSRS republikās, kas veda uz atbrīvošanos no komunistu vienvaldības, neatkarības atjaunošanu un beigās – pie Padomju Savienības sabrukuma. Šo kustību raksturoja plašu organizāciju veidošana un tautas demonstrācijas, kuru galvenais mērķis bija atbrīvošanās no totalitārā režīma, demokratizācija un neatkarība no Maskavas diktāta. Komunistiskās partijas centieni šīs kustības virzīt sev vēlamā virzienā cieta neveiksmi, jo pat daudzi komunisti tām pievienojās pārliecības dēļ.

Pirmā plašā tautas organizācija, kas sāka neapturamo sakustēšanos, bija Igaunijas Tautas fronte “Rahvarinne”, kas izveidojās jau 1988. gada aprīlī. Tai sekoja Lietuvas “Sajūdis” 1988. gada jūnijā un Latvijas Tautas fronte 1988. gada oktobrī. Tā paša gada novembrī tikās šo triju kustību vadība, izveidojot ciešu sadarbību, kas jau 1989. gada maijā noveda pie Baltijas Asamblejas izveidošanas, kuras rezolūcijas iezīmēja tālāko ceļu uz neatkarības atjaunošanu.

Hitlera–Staļina pakta 50. gadadienā 1989. gada 23. augustā Baltijas tautu iedzīvotāji izveidoja “Baltijas ceļu”, ap 600 km garu pusotra miljona cilvēku ķēdi cauri visām Baltijas valstīm, lai demonstrētu Baltijas tautu solidaritāti un centienus pēc neatkarības. Cieša Baltijas valstu sadarbība turpinājās arī pēc neatkarības atjaunošanas.
Baltijas ceļa posms Latvijā. 1989. gada 23. augusts.
"Baltijas ceļa" posms Latvijā. 1989. gada 23. augusts.
Nozīmīgu lomu spēlēja arī Baltijas valstu pārstāvju sadarbība PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā 1989. gadā. Ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretāra Aleksandra Jakovļeva atbalstu viņiem izdevās pārliecināt kongresu 1989. gada 24. decembrī nobalsot par rezolūciju, kas atzina Hitlera–Staļina pakta slepenos protokolus par spēkā neesošiem kopš to pieņemšanas brīža. Atzīstot slepeno protokolu eksistenci, PSRS principā bija atzinusi Baltijas valstu aneksijas nelegalitāti.

Krievijas Federācija un Boriss Jeļcins

Ļoti svarīga bija Krievijas Federācijas un Borisa Jeļcina iesaistīšanās pārmaiņu procesos. Kā PSRS kodolam Krievijas Federācijai pašās Padomju Savienības struktūrās bija pakārtota nozīme, pat mazāka nekā citām PSRS republikām. Jeļcinu Mihails Gorbačovs neceremoniāli bija atlaidis no Maskavas KP pirmā sekretāra, t.i., faktiskā mēra, pienākumiem 1987. gadā, bet jau 1990. gada maijā Jeļcins bija kļuvis par Krievijas Federācijas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju. Cenšoties atbrīvoties no PSRS aizbildniecības, Krievijas Federācija 1990. gada jūnijā sekoja Igaunijas, Lietuvas un Latvijas piemēram un pasludināja suverenitāti. 1991. gada 12. jūlijā Jeļcinu demokrātiskās vēlēšanās ievēlēja par Krievijas Federācijas prezidentu.

Pārstāvot suverēnas valstis, Krievijas un Baltijas valstu delegācijas tikās Jūrmalā jau 1990. gada jūlijā, lai pārrunātu svarīgu starpvalstu līgumu slēgšanu. Nozīmīgs bija Jeļcina atbalsts 1991. gada janvārī, kad PSRS ar militāru spēku mēģināja veikt apvērsumus Lietuvā un Latvijā. Tālākajos notikumos, kas noveda pie PSRS republiku pilnīgas neatkarības un PSRS sabrukuma, Jeļcinam un viņa vadītajai Krievijas Federācijai bija izšķiroša loma.

Tautas balss.
Latvijas Tautas fronte

Rakstnieku savienības diskusija 1988. gadā iezīmēja sabiedriskās aktivitātes vilni, ko jau daļēji atbalstīja arī oficiālās organizācijas un Komunistiskās partijas liberāli noskaņotie vadītāji. Latvijas Tautas fronte (LTF) ātri kļuva par lielāko un ietekmīgāko sabiedriski politisko organizāciju Latvijā, kam izdevās apvienot tautu neatkarības atgūšanai. Ar lielu LTF vairākumu 1990. gada martā ievēlētā Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā nolēma atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas Republiku.

Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress notika 1988. gada 8. un 9. oktobrī. LTF bija tautas masu iedvesmotāja un organizētāja. Tās laikraksts “Atmoda” un TV raidījums “Labvakar” bija iedarbīgākie informācijas izplatītāji 80. gadu beigās.

Centieni LTF pakļaut Komunistiskās partijas kontrolei jau sākumā cieta neveiksmi, lai gan vēl ilgi konsekventi nacionālās aprindas uz LTF skatījās ar aizdomām kā partijas sankcionētu organizāciju. Realitātē LTF kļuva par plašu masu kustību, kas vairs nebija vadāma un ierobežojama ar ierastajiem ietekmēšanas un kontroles līdzekļiem. Jau drīz LTF biedru skaits sasniedza ap ceturtdaļmiljonu. Tās dalībnieku vidū bija arī daudzi nacionāli noskaņoti komunisti, un tai pievienojās arī liels skaits citu tautību ieceļotāju. Daudzi no viņiem bija vīlušies, kad Latvijas valsts pilsonību automātiski atjaunoja tikai Latvijas Republikas pilsoņiem un viņu pēctečiem.

Kā politiskā kopsaucēja meklētāja atšķirībā no radikālākām nacionālām kustībām LTF sākumā uzskatīja, ka politisko mērķu sasniegšanai izmantojami pastāvošie PSRS likumi un pārvaldes struktūras. Tāpēc LTF vispirms piesardzīgi iestājās par Latvijas suverenitāti Padomju Savienības ietvaros un tikai 1989. gadā – par pilnu suverenitāti. Par Latvijas tiesību atzīšanu cīnījās arī LTF pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā , kurus ievēlēja 1989. gadā.

Latvijas Tautas fronte guva divu trešdaļu vairākumu Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada marta vēlēšanās. Šis panākums ir īpaši nozīmīgs, ievērojot, ka vēlēšanās varēja piedalīties ne tikai latvieši, kuru proporcija bija noslīdējusi uz 52%, bet visi iedzīvotāji, ieskaitot lielo padomju armijas kontingentu.

1990. gada 4. maijā lielā saviļņojumā, tautai stāvot pie Augstākās Padomes nama vai sekojot notiekošajam radio, notika izšķirošais balsojums par Neatkarības deklarāciju. Par to nobalsoja 138 deputāti no 201, iegūstot nepieciešamo 2/3 vairākumu. Pēc balsojuma Daugavmalā notika liela tautas manifestācija.

Neatkarības deklarācija par prettiesisku atzina Hitlera–Staļina paktu, Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā un Saeimas 1940. gada 21. jūlija deklarāciju, lūdzot Latviju uzņemt Padomju Savienībā. Deklarācija atjaunoja Latvijas Republikas Satversmi un noteica varas de facto atjaunošanai pārejas laiku, attiecības ar PSRS veidojot saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu, kurā Padomju Krievija bija atzinusi Latvijas suverenitāti uz mūžīgiem laikiem.

Latvija bija apņēmusies atstāt Padomju Savienību, bet Padomju Savienība nebija gatava ļaut Latvijai aiziet.

1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija

[..] Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīstot starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valststiesību normām, uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverenās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.

2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlija pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”.

3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti – LATVIJA.

4. Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti: Satversmes 6. pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi.

5. Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. [..]

8. Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.

9. Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot valdības komisiju.

Tiesības Latvijas pilsoņiem.
Radikālās nacionālās kustības

Radikālāk noskaņotām aprindām komunistu ietekme Tautas frontes dibināšanā un tās piesardzīgais kurss, strādājot pastāvošo PSRS struktūru ietvaros, nelikās pareizs. Tās centās atrast tiešākus ceļus neatkarības atgūšanai, atzīstot tikai 1940. gada pilsoņu un viņu pēcnācēju tiesības veidot atjaunoto Latvijas valsti.

Par pirmo ietekmīgo politisko kustību ar nacionāliem mērķiem jau 1988. gada vasarā kļuva Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK). Tā par mērķi izvirzīja 1918. gadā dibinātās Latvijas kā suverēnas valsts atjaunošanu, kura īstenotu latviešu nacionālo pašnoteikšanos. LNNK sastapa nopietnu varas iestāžu pretestību. Latvijas Komunistiskās partijas vadītāji kustību nosauca par agresīvu un antikonstitucionālu. Latvijas PSR Prokuratūra centās to atzīt par krimināli sodāmu.

Uzskatot Tautas frontes pieeju suverenitātes atjaunošanai par nepareizu, LNNK, “Helsinki-86”, Vides aizsardzības klubs un citas līdzīgi noskaņotas grupas sāka bezprecedenta masveida Latvijas Republikas pilsoņu un viņu pēcnācēju reģistrēšanu un t.s. “pilsoņu komiteju” veidošanu. Neilgā laikā, gan bez dokumentācijas, reģistrēja aptuveni miljons pilsoņu. Varas iestādes pilsoņu komitejas pasludināja par nelikumīgām, bet darbs turpinājās, un 1990. gada aprīlī notika nesankcionētas vēlēšanas Pilsoņu kongresam. Ar Pilsoņu kongresa palīdzību organizatori cerēja pārņemt politisko iniciatīvu, bet tā jau piederēja Tautas frontei. Vēl ilgi pēc neatkarības atgūšanas bija neapmierinātie, kuri uzskatīja, ka tikai Pilsoņu kongress bija tiesīgs atjaunot Latvijas neatkarību.

Neskatoties uz savu nacionāli radikālo programmu, LNNK iesaistījās arī Tautas frontes vadītajās aktivitātēs. Tās biedri darbojās daudzās sabiedriski politiskās struktūrās, tostarp Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Tāpēc LNNK nekļuva par radikālo spēku vienotāju. Tomēr tās klātbūtne notikumos bija nepārtraukti jūtama. Tā LNNK jau 1990. gada nogalē aicināja Augstāko Padomi atzīt Latviju par okupētu valsti un ietekmēja Latvijas likumdošanu pilsonības jautājumos. Vēlāk pilsoņu komiteju un Pilsoņu kongresa programma pilsonības jautājumos kļuva par atjaunotās valsts politiku: to automātiski ieguva tikai cilvēki, kas bija bijuši Latvijas Republikas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā un viņu pēcteči.

Atšķirībā no LTF, kas atjaunotajā Latvijas Republikā ātri zaudēja savu ietekmi, LNNK kā politiska partija turpināja darboties un bija pārstāvēta Saeimā.

Līdz galam uzticīgi Maskavai.
Komunistiskā partija un “Interfronte”

Vēl līdz 1988. gada vasarai Latvijas Komunistiskās partijas virzienu noteica tās konservatīvie vadītāji. Vasarā partijas rindās klaji izpaudās uzskatu pretišķības nacionālajos jautājumos, kas beigās noveda pie masveida izstāšanās no partijas un partijas sašķelšanās. Doktrīnai un Maskavai uzticīgie komunisti visiem spēkiem centās saglabāt savu ietekmi un varu sabiedrībā.

Pēc Rakstnieku savienības paplašinātā plēnuma 1988. gada jūnijā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ārkārtas plēnumā izskatīja jautājumu “Par politisko situāciju republikā”. Plēnums iezīmēja krasu viedokļu pretstatījumu LKP vadībā. Nācās izšķirties par noteiktu pozīciju, ko pauda LKP CK sekretāra Anatolija Gorbunova teiktais: “Šodien ir tāds laiks, kad nevar runāt vienu, pēc tam otru.” Šķelšanās bija neizbēgama. Tā notika Latvijas Komunistiskās partijas 25. kongresā 1990. gada aprīlī. Pēc kongresa izveidojās Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija Ivara Ķezbera vadībā, bet uz Maskavu orientētās LKP vadību uzņēmās Alfrēds Rubiks.

Lai radītu pretspēku Latvijas Tautas frontei, 1989. gada janvārī nodibinājās Maskavai uzticīgās Komunistiskās partijas vadības inspirēta organizācija “LPSR Darbaļaužu internacionālā fronte” (tautā saukta par “Interfronti”). Tā cīnījās pret valsts valodas likumu, neatkarības pasludināšanu un citiem LTF deklarētajiem mērķiem. Lai gan tā arī bija iecerēta kā Tautas frontei līdzvērtīga masu organizācija, tai nekad neizdevās manifestācijās sapulcēt līdzīgu demonstrantu skaitu. Principā tā pārstāvēja no Krievijas ieceļojušo militāristu, ierēdņu un Maskavai pakļauto uzņēmumu un viņu ģimenes locekļu, kā arī Latvijas Komunistiskās partijas promaskaviskā spārna intereses. Lai gan savās deklarācijās “Interfronte” teicās atbalstām Gorbačova politiku, tā patiesībā pārstāvēja partijas dogmatisko spārnu, kas gribēja saglabāt savu varu un privilēģijas.

Pārstāvot galvenokārt nelatviešus, “Interfronte” saasināja attiecības starp latviešu un krievu tautības iedzīvotājiem, izplatīja baiļu un nedrošības sajūtu, centās paturēt kontroli pār galvenajiem varas institūtiem un masu informācijas līdzekļiem un atjaunot Komunistiskās partijas diktatūru. Čekas loma šajā organizācijā vēl nav pilnībā izpētīta un noskaidrota.

Uz barikādēm.
Padomju spiediena taktika un rīcība

Saskatot draudus PSRS integritātei un savai varai valstī, Maskava un Maskavai uzticīgā Komunistiskās partijas vadība Latvijā centās ar iebaidīšanu un spēku traucēt un apturēt neatkarības kustību Latvijā un pārējā Baltijā.

Kad 1990. gada 11. martā Lietuvas PSR Augstākā Padome pasludināja neatkarību, PSRS prezidents Mihails Gorbačovs vērsās pret Lietuvu ar ekonomiskām sankcijām, kas skāra arī abas pārējās Baltijas valstis. 1990. gada maijā viņš parakstīja dekrētu, kas noteica Baltijas republiku neatkarības deklarācijas par spēkā neesošām, jo tās neesot saskaņā ar PSRS Konstitūciju, lai gan tā pieļāva republiku izstāšanos. Gorbačovs draudēja ieviest tiešo prezidenta pārvaldi. Rīgā patrulēja PSRS Iekšlietu ministrijas īpašo uzdevumu (OMON) vienības.

Ar PSRS Komunistiskās partijas atbalstu Latvijas KP CK pirmā sekretāra Alfrēda Rubika vadībā 1990. gada 25. novembrī izveidojās komiteja, lai aizstāvētu PSRS un Latvijas PSR konstitūcijas un pilsoņu tiesības, ko vēlāk pazina kā “Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju” (VSGK). Tajā apvienojās visas interfrontiski orientētās organizācijas. Komiteja pieprasīja Latvijā nodibināt PSRS prezidenta tiešo pārvaldi.

Baltijas valstis atbildēja ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Augstāko Padomju 1990. gada 1. decembra kopējās ārkārtas sēdes aicinājumu pasaules valstu parlamentiem palīdzēt noregulēt attiecības ar PSRS.

Latvijā sākās tiešas provokācijas. Ar PSRS aizsardzības ministra pavēli decembra sākumā tika uzspridzināti vairāki kritušo latviešu leģionāru pieminekļi Latvijā. Provokatoriski sprādzieni notika Rīgā pie vairākām militāri un politiski svarīgām ēkām un Ļeņina pieminekļa, ko centās piedēvēt latviešu nacionālistiem. Notika uzbrukumi Latvijas un Lietuvas robežpunktiem. Baltijas Kara apgabals un tā rīcībā esošie militārie spēki sākumā atklāti neiesaistījās Latvijas un PSRS attiecību kārtošanā, bet paziņoja, ka ir gatavi ieviest kārtību valstī. Mobilizēja arī Valsts drošības komitejas spēkus. Janvāra sākumā Baltijā ieradās papildu PSRS armijas vienības. Situācija saasinājās.

Lai paralizētu iespiestas informācijas izplatīšanu, OMON spēki 1991. gada 2. janvārī ieņēma Preses namu Rīgā. Preses namā atradās redakcijas un praktiski vienīgā preses tipogrāfija Latvijā.

Mēģinājums sagrābt varu un to nodot Maskavai uzticīgajiem komunistu vadoņiem sākās Lietuvā. 10. janvārī Gorbačovs nosūtīja notu Lietuvas Augstākajai Padomei, prasot atcelt savus konstitucionālos aktus, ko Augstākā Padome noraidīja 11. janvārī. Tai pašā dienā PSRS militārie spēki sāka okupēt svarīgus objektus Lietuvā. Tauta izgāja ielās un sāka aizsargāt valdības ēkas. 13. janvāra agrā rītā Padomju armija uzbruka televīzijas tornim Viļņā. Uzbrukumā nogalināja 14 un ievainoja ap 200 cilvēku.

Rīgā 13. janvāra pēcpusdienā notika liela tautas demonstrācija, kas pulcināja ap 500 000 cilvēku. Ap 80 000 brīvprātīgo no visām Latvijas malām sāka celt barikādes, lai aizstāvētu svarīgākos valsts objektus. Barikāžu cēlāji un aizstāvētāji divas nedēļas dienu un nakti stāvēja sardzē pie ugunskuriem. Viņu vienīgie ieroči bija kailas rokas un dziesmas.
Barikādes pie Rīgas Doma baznīcas.
Barikādes pie Rīgas Doma baznīcas.
Šajā dienā Tallinā tikās Latvijas un Igaunijas Augstāko Padomju Prezidiju priekšsēdētāji ar savu Krievijas Federācijas kolēģi Borisu Jeļcinu. Bija skaidrs, ka arī Krievijas neatkarība ir apdraudēta, ja militārās iejaukšanās dēļ varu Baltijā pārņemtu Padomju Savienības Komunistiskā partija. Kopīgā paziņojumā dalībnieki nosodīja PSRS agresiju un parakstīja vairākus starpvalstu līgumus. Tādējādi Krievijas Federācija praktiski bija atzinusi Baltijas valstu neatkarību. Jeļcins aicināja Krievijas virsniekus un karavīrus nepiedalīties agresijā pret Baltijas valstīm, bet Baltijas valstu pārstāvji apelēja pie Apvienotajām Nācijām.

Situācija saasinājās vēl vairāk, kad 1991. gada 15. janvārī Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja paziņoja, ka pārņem varu valstī un atstādina Latvijas Republikas Augstāko Padomi un valdību. OMON vienības vairs nepakļāvās Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai, bet sekoja Maskavas pavēlēm un sāka teroristiskas akcijas, kurās nogalināja vairākus cilvēkus. Taču PSRS vadība neuzdrošinājās iet tālāk. Armija palika kazarmās, un vara palika ievēlēto Latvijas institūciju rokās. Vēlāk Latvijas Republikas likumi paredzēja, ka cilvēki, kuri pēc 1991. gada 13. janvāra bijuši Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas, Komunistiskās partijas un citu “Interfrontes” grupu locekļi, nedrīkst kandidēt vēlēšanās.

Latvijā t.s. “Barikāžu dienas” uzskata un piemin kā Atmodas augstāko un pašaizliedzīgāko notikumu, kas demonstrēja tautas gribu visiem iespējamiem spēkiem nevardarbīgi aizstāvēt savu brīvību.

Beidzot brīvībā.
Neatkarības apstiprināšana un atzīšana

Iekšējie procesi pašā Padomju Savienībā 1991. gada gaitā veicināja Padomju Savienības sabrukumu. Komunistiskās partijas vecās gvardes mēģinājums 19. augustā pārņemt varu cieta neveiksmi, un Latvijai 21. augustā izdevās atgūt suverenitāti, ko atzina arī citas pasaules valstis.

Lai pārliecinātu PSRS vadību un pasauli par tautas atbalstu neatkarībai, Latvijas Augstākā Padome 1991. gada 3. martā izsludināja plašu tautas aptauju, kurā bija jāatbild uz jautājumu: “Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?” Par Latvijas neatkarību izteicās 73,68% aptaujas dalībnieku.

17. martā PSRS valdība rīkoja nobalsošanu par PSRS saglabāšanu un jaunu savienības līgumu, kas paredzēja pārveidot PSRS par neatkarīgu valstu federāciju ar kopīgu prezidentu, ārlietu politiku un armiju. Baltijas valstis, Armēnija, Gruzija un Moldova boikotēja vēlēšanas, bet Ukraina vēlāk atteicās līgumam pievienoties. 20. augustā Maskavā bija paredzēta līguma parakstīšana.

Lai novērstu līguma parakstīšanu un saglabātu Komunistiskās partijas vienvaldību, partijas konservatīvais spārns izmantoja PSRS prezidenta Gorbačova atvaļinājumu Krimā un 1991. gada 19. augustā Maskavā nodibināja t.s. “PSRS Ārkārtējā stāvokļa valsts komiteju”. Komiteja paziņoja, ka Gorbačovs ir slims, iecēla PSRS viceprezidentu Genādiju Janajevu par prezidenta vietas izpildītāju un pasludināja varas pārņemšanu valstī.

Tas bija signāls varas pārņemšanai arī Latvijā, ko vadīja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks un Baltijas Kara apgabala komandieris ģenerālis Fjodors Kuzmins, kurš paziņoja, ka ir norīkots par galveno ārkārtējā stāvokļa ieviesēju Baltijā. Militārās un OMON vienības okupēja telekomunikācijas centrus, radio, televīziju, Iekšlietu ministriju un citas iestādes. Latvijas Radio turpināja raidīt no slepena raidītāja ārpus Rīgas.

Latvijas Republikas Augstākā Padome jau 19. augustā izsludināja PSRS Ārkārtējā stāvokļa komitejas rīkojumus par nelikumīgiem Latvijas teritorijā un norādīja pašvaldībām pakļauties tikai Augstākajai un Ministru padomei, vienlaikus aicinot Apvienoto Nāciju Organizāciju, pasaules valstu parlamentus, valdības un tautas “darīt visu iespējamo, lai nepieļautu demokrātiski ievēlēto institūtu darbības pārtraukšanu, kā arī vardarbību Latvijas Republikā”.

Apvērsuma mēģinājums neizdevās galvenokārt Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina izšķirīgās rīcības dēļ. Kā vienīgajai tautas vēlētajai amatpersonai Jeļcinam bija liela autoritāte, kas apvērsuma dienās tikai pieauga. Armija izšķīrās pakļauties Jeļcinam, nevis Ārkārtas komitejai. Divu dienu laikā apvērsums bija likvidēts. Atgriežoties no gūsta Krimā, Gorbačovs atteicās no Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra posteņa, bet paturēja nu jau ļodzīgo PSRS prezidenta titulu.

Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja pilnīgu suverenitāti dramatiskos apstākļos. Kamēr 21. augustā ap plkst. 13.00 debatēja un balsoja par Konstitucionālo likumu, netālajā Doma laukumā iebrauca OMON bruņutransportieri un devās uz Augstākās Padomes ēku. Pēkšņi notika negaidītais – bruņutransportieri apgriezās un aizbrauca. Bija pienākusi ziņa, ka apvērsums Maskavā beidzies. Latvija bija brīva. Divas dienas vēlāk, Hitlera–Staļina pakta 52. gadadienā 23. augustā Baltijas ceļa garumā no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai iedegās neskaitāmi ugunskuri. Baltija bija brīva.

Īslande bija pirmā ārvalsts, kas 22. augustā atzina Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja Latvijas Republikas atzīšanas dekrētu 24. augustā. ASV atzina neatkarības atjaunošanu 1991. gada 2. septembrī. Padomju Savienība atzina notikušo 6. septembrī. Jau 18. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu locekli Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Ar to bija atjaunota Latvijas tautas pašnoteikšanās, un 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika kā pilntiesīga locekle atgriezās pasaules valstu saimē. Bet grūtā triju okupāciju seku likvidēšana un atjaunotās nacionālās valsts veidošana bija tikai sākusies.

1991. gada 21. augusta Konstitucionālais likums

Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.

2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.

3. Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.

4. Konstitucionālais likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.

Pēdējā padomju vēstures stunda

Šī ir pēdējā stunda. Stundu gaitā, cerams, kļuvis skaidrs, ka padomju vēsture izriet no ideoloģijas un ka tai ir maz saistības ar faktiem un patiesību. Dokumenti, kas varētu atklāt patiesību, bija pieejami tikai sevišķi uzticamiem padomju vēsturniekiem. Lai varētu aprakstīt “zinātniskajā komunismā” pamatoto likumsakarīgo vēsturisko progresu ceļā uz komunismu, padomju historiogrāfijai bija daudz kas jānoklusē, ar daudz ko jāmanipulē, par daudz ko jāmelo, ko ne visi darīja pārliecības dēļ.

Padomju vēsturniekam bija jābūt partijas uzticības personai. Par vēstures skolotājiem drīkstēja strādāt tikai cilvēki ar nevainojamu pagātni. Viņus apstiprināja vietējās Komunistiskās partijas komitejas. Salīdzinot ar komunistiskās ideoloģijas “dvēseļu inženieriem” rakstniekiem, vēsturnieku rakstīto un teikto bija arī vieglāk pārbaudīt un kontrolēt, jo viņiem nebija iespējas savos rakstos lietot “Ēzopa valodu” un citus rakstniecībā pieņemtus paņēmienus, lai izteiktos netieši vai aplinkus. Tāpēc daudzi nopietni vēsturnieki izvēlējās arheoloģiju vai senākus vēstures periodus, kur saskarsme ar ideoloģiju bija minimāla. Taču arī daudzi jaunāko laiku vēsturnieki atbrīvojās no uzspiestās atkarības, kolīdz radās iespēja vēsturi pētīt bez ideoloģiska diktāta. Vairāki “Latvijas PSR vēstures” autori vēlākos gados veikuši ievērojamu darbu, atklājot agrāk nezināmus dokumentus un faktus, kas palīdz izprast okupācijas laika vēsturi patiesības gaismā.

Jau trīs gadus pēc “Latvijas PSR vēstures” iznākšanas 1986. gadā atjaunojās Latvijas vēstures katedra Latvijas Universitātē. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts pārmaiņu gados 1990. gadā pārtapa par LZA, tagad – Latvijas Universitātes, Latvijas Vēstures institūtu, tā atjaunojot neatkarīgajā Latvijā 1936. gadā nodibinātā institūta nosaukumu. 1991. gadā sāka iznākt “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls”. Jau 1992. gadā iznāca apjomīgs dokumentu krājums par Latvijas okupācijas apstākļiem 1939. un 1940. gadā. Latvijas Okupācijas muzeja pamatekspozīcijas veidošana no 1993. līdz 1998. gadam okupācijas vēsturi padarīja pieejamu un uzskatāmu Latvijas un ārvalstu apmeklētājiem. Zinātniskā darba izplatīšanai kopš 1999. gada iznāk Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. Latvijas valsts prezidenta paspārnē 1998. gadā nodibinātā Latvijas Vēsturnieku komisija līdz 2010. gadam bija izdevusi 25 sējumus par okupācijas laikmeta vēsturi.

Cik tālu Komunistiskās partijas ideoloģiskā vēlmošana bija no īstenības, vislabāk izpaužas “Latvijas PSR vēstures” pēdējā rindkopā, kas publicēta 1986. gadā, laikā, kad sākās šajā nodaļā aprakstītie notikumi: “Visa līdzšinējā vēsturiskā pieredze liecina, ka latviešu tautas panākumu pamats ir visu Padomju Savienības tautu sadarbība un savstarpēja palīdzība. Varenās daudznāciju Padom[j]u valsts sastāvā, padomju tautu brālīgajā saimē Latvijai un latviešu tautai ir garantēta nākotne: vēl straujāk attīstīsies tās ekonomika un nacionālā kultūra, celsies materiālā labklājība, republika sekmīgi virzīsies pa komunisma celtniecības ceļu. [..]” (2:532)
Visas tiesības aizsargātas © 2017