Meklēšana

Pirms okupācijas: Ievads sarežģītajā Latvijas vēsturē

Dīvaini celties no tikpat kā nezināmiem krastiem
pārpētītajā Eiropā, kur vēl Baltijā slēpjas
mēness tumšā puse, neapgaismota,
izņemot apspiešanas, varmācīgas pārņemšanas,
kas nemitot turpinās gadsimtiem cauri.

Ivars Ivasks. Baltijas elēģijas
Latvijas vēstures pārskatā izmantoti Valtera Nollendorfa teksti grāmatā: “Latvijas Okupācijas muzejs. Latvija zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas. 1940-1991.”
Baltiju pasaulē vēl arvien jauc ar Balkāniem. Latviju – ar Lietuvu. Par to nav arī jābrīnās. Ielocītas lielu impēriju krokās, izņemot vienīgi lietuviešus, Baltijas tautas līdz pat Pirmā pasaules kara beigām nebija parādījušās uz pasaules politiskās skatuves. Sabrūkot Eiropas lielvalstīm, igauņi, latvieši un lietuvieši 1918. gadā nodibināja savas nacionālās valstis.
Baltijas valstis ir samērā maz pazīstamas pasaulē. Bet katrai no tām ir savs stāsts stāstāms. Divdesmitā gadsimta okupāciju saknes ir dziļas. Baltijas pašas saknes ir vēl dziļākas. Šis ievads ir par šīm saknēm.

Senie pirmsākumi

Arheologi norāda, ka tagadējo baltiešu senči apmetās Baltijas jūras austrumu krastos jau krietni pirms mūsu ēras sākuma. Viņu valodas līdz pat šai dienai liecina, ka te tikās divas dažādas tautību grupas. Igauņi un nedaudzie Latvijas līvi runā somugru valodās. Latvieši un lietuvieši runā radniecīgās indoeiropiešu valodās, kuras kopīgi sauc par baltu valodām. Valodnieki tās pazīst kā vecākās pārdzīvojušās valodas daudzo indoeiropiešu valodu saimē.

Pirmās visai neskaidrās rakstītās liecības par baltiešiem atrodamas kādās romiešu vēsturnieka Tacita piezīmēs gandrīz pirms 2000 gadiem. Viņš piemin “aistus”. Tie esot zemnieki un vienīgā tauta, kas vācot dzintaru. Tas norāda, ka šī tauta dzīvoja Baltijas jūras austrumos, kur vēl arvien atrodams dzintars. Romas impērijas laikos dzintara ceļi no Baltijas veda uz Grieķiju un Romu. Ievērojot dzintara pievilkšanas spējas, grieķi to nosauca vārdā elektron.

Pagāja gandrīz tūkstoš gadu, pirms uzzinām vairāk – no hronikām par vikingu sirojumiem, agrīnajām krievu kņazistēm un vācu iekarojumiem. Par spīti skopajām ziņām, varam secināt, ka tagadējā Latvijas teritorijā dzīvoja gan jūras braucēji, gan zemnieki, kuri savā sabiedriskajā un politiskajā attīstībā nebija tālu atpalikuši no Eiropas rietumu iedzīvotājiem. Zinām, ka pastāvēja vairākas nelielas vietējo valdnieku zemes ar savu sabiedrisko un politisko iekārtu – tās veidoja gan tagadējo latviešu priekšteči, gan tagad jau gandrīz pilnīgi asimilētie līvi. Bija nocietinātas vietas – koka pilis un ciemati. Valdnieki spēja organizēt karapulkus gan aizstāvībai, gan karagājieniem. Bija attīstīti gan politiski, gan tirdzniecības sakari ar citām zemēm un tautām.
Ceļi un tirdzniecības centri Eiropā 14. gadsimtā.
Ceļi un tirdzniecības centri Eiropā 14. gadsimtā.

Tautas veidošanās aizbildniecībā

Pēc sīvām cīņām vācu krustneši trīspadsmitajā gadsimtā tagadējās Igaunijas un Latvijas teritorijā spēja iekarot un pakļaut vietējo valdnieku zemes un to iedzīvotājus. To vietā viņi izveidoja paši savus valdījumus, kas kopā veidoja Livonijas konfederāciju. Tai pašā laikā Hanzas savienība Baltijā attīstīja tirdzniecības tīklus un pilsētas. Tā vācieši kļuva par latviešu un igauņu zemju un pilsētu kungiem, lai gan ne vienmēr par suverēnās varas nesējiem. Lietuviešiem izdevās apturēt vācu uzmākšanos un izveidot pašiem savu valsti, kas vēlāk apvienībā ar Poliju kļuva par ievērojamu lielvalsti.

Atrodoties lielu austrumu–rietumu un ziemeļu–dienvidu ceļu krustpunktā, vidējā zeme – ko tikai kopš 1918. gada pazīst kā Latviju – nākamajos gadsimtos kļuva par daudzu iznīcinošu karu cīņas lauku un iekarotāju mērķi. Dažādos laikos visā vai daļā Latvijas teritorijas valdījuši dāņu, zviedru un poļu valdnieki. Latviešu vēsturiskā atmiņa kā īpaši labvēlīgus atceras “zviedru laikus” 17. gadsimtā. Krievijas cara impērija sāka valdīt visā Latvijas teritorijā 18. gadsimta laikā. Visi šie valdnieki atstājuši savas valdīšanas pēdas, bet it sevišķi Krievija kā pēdējā valdniece. Taču ilgstošā un noturīgā vācu klātbūtne – kā augstākā bruņniecība, muižkungi, pilsētu patricieši, bet arī kā vidusšķira un mācītie ļaudis – ir atstājusi visdziļāko ietekmi, it īpaši vācu vidusšķira un garīdznieki. Modernā latviešu kultūra auga augsnē, ko bija sagatavojusi 18. un 19. gadsimta vācu vidusšķiras kultūra.

Lielais iedzīvotāju vairākums Latvijas telpā – un tajā bez vāciešiem netrūka arī citu minoritāšu – bija latvieši, kā viņus pazīst tagad. Viņi bija zemes kopēji un ražas ievācēji, taču pamazām viņi nonāca savu kungu atkarībā, un, sākot ar 17. gadsimtu, viņiem gandrīz pilnībā bija liegta līdzdalība politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Tas tomēr bija laiks, kad latvieši ne tikai sāka pilnībā apzināties savas kopīgās valodas un kulturālās saites, bet arī savu stāvokli kā ekonomiski un kulturāli apspiesto vairākumu savā zemē. Baltijas vāciešu augstākās šķiras un Krievijas birokrātijas spīlēs latvieši lēnām sāka veidoties par trešo – arvien neatlaidīgāko un noturīgāko – spēku.

Atkarības beigas – nacionālā atmoda

Deviņpadsmitā gadsimta otrā puse ir pazīstama kā nacionālā atmoda Latvijā. Atmoda bija iekšēji radīts un vadīts process, kura gaitā attīstījās modernai nācijai nepieciešamā pašizpratne, pašapziņa un patstāvība. Nacionālā atmoda guva impulsus no līdzīgām kustībām Eiropā, it īpaši no vācu romantikas un nacionālā liberālisma.

Nacionālo atmodu raksturoja kulturāla un saimnieciska atbrīvošanās no valdošās šķiras. To veicināja feodālās lauksaimniecības sistēmas augošā neefektivitāte, kā arī modernās rūpniecības un līdz ar to pilsētu attīstība. Latviešu zemnieki varēja iegūt ekonomisku neatkarību, kad viņi ieguva tiesības pirkt zemi un muižkungi to sāka pārdot. Tai pašā laikā pilsētu ekonomikas attīstība deva iespēju lauku iedzīvotājiem atrast labāk atalgotu darbu, un sākās strauja migrācija no laukiem uz pilsētām. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam Rīga bija kļuvusi par trešo lielāko Krievijas impērijas industriālo un ostas pilsētu, kā arī dzelzceļu mezglu. Tās iedzīvotāju skaits kopš 19. gadsimta vidus bija teju desmitkāršojies līdz vairāk nekā 500 000, un no vāciskas pilsētas tā bija kļuvusi par latvisku.

Šis nebija ne gluds, nedz arī vienprātīgs process. Ne vietējā Baltijas vācu valdošā šķira, nedz Krievijas valdnieki un birokrātija nevēlējās savā vidū spēcīgu, garīgi un saimnieciski neatkarīgu nacionālu spēku. Vācu centieni sev piesaistīt izglītotus latviešus, it sevišķi tādus, kuri bija mācījušies vācu skolās, cieta neveiksmi. Latviešu inteliģence attīstījās ārpus Latvijas – vāciskajā, bet liberālajā Tērbatas universitātē Igaunijā, Pēterburgā un Maskavā, bet drīz kļuva skaidrs, ka arī Krievijas valdība centās izskaust nacionālu atšķirību. Sākās rusifikācija. Tā pēc t.s. “poļu dumpja” 1863.–64. gadā vispirms skāra Latgali, kur 40 gadus valdīja drukas aizliegums. Sākot ar 1880. gadu vidu, tā pastiprinājās arī pārējā Latvijas teritorijā, it sevišķi ieviešot krievu valodas lietošanu skolās.

Kā apdraudējumu blakus nacionālajām izpausmēm Krievijas valdība un priviliģētā Baltijas vācu aristokrātija uzskatīja arī sociālisma ideju izplatīšanos, kas Latviju sasniedza deviņpadsmitā gadsimta beigās. Daudzi latvieši sociālismā saskatīja cita veida iespēju atbrīvoties no ekonomiskās un politiskās atkarības. Tā 1905. gada revolūcijai Latvijā bija divdabīgs raksturs – tā lielā mērā bija visas latviešu tautas sacelšanās pret diviem kaklakungiem. Visdestruktīvāk tā izpaudās nicināto vācu baronu muižu dedzināšanā. Revolūcijas brutālā apspiešana un soda ekspedīciju ātrās tiesas vai beztiesiskā darbība latviešiem – kā sociālistiem, tā citiem – liecināja, ka Krievijas cars un vācu baroni bija uz vienu roku. Vēlākā latviešu radikālisma saknes droši meklējamas 1905. gada pieredzē. Bet 1905. gadā latvieši arī guva pārliecību par saviem spēkiem un pirmo īsto pieredzi pašpārvaldes institūciju organizēšanā.

Pretinieki un draugi pie nacionālās valsts šūpuļa

Pirmais pasaules karš no Latvijas prasīja smagus cilvēku upurus un materiālus zaudējumus, bet kara sekas Latvijai atnesa neatkarību. Taču nacionālās valsts dzimšana Pirmā pasaules kara cilvēcisko un politisko drupu laukos nebija viegla un prasīja vēl tālākus upurus. Karā gan sabruka abas impērijas (Vācija un Krievija), kas tīkoja valdīt Latvijā un visā Baltijā, bet ar to nebeidzās tiekšanās pēc varas. Nekautrīga agresija kļuva par laikmeta zīmi. Slepeni nolūki glūnēja aiz daudziem solījumiem un līgumiem. Ienaidnieki palaikam nebija atšķirami no draugiem. Topošās nācijas locekļi bija izkaisīti un raustīti starp maldinošiem ideoloģiskiem un politiskiem solījumiem.

Vairāk nekā divus gadus, no 1915. gada sākuma līdz 1917. gada beigām, Latvija bija kara lauks starp vācu un krievu spēkiem. Ilgu laiku Daugava kļuva par frontes līniju. Simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Rīgas fabrikas un strādniekus ar ģimenēm, ap 200 000, evakuēja 1915. gada vasarā, kad vācu karaspēks bija pie vārtiem. Tikai daļa bēgļu vēlāk atgriezās Latvijā.
Bēgļi barakās. 1920. gads.
Bēgļi barakās. 1920. gads.
1915. gadā Krievijas armijas sastāvā nodibinājās brīvprātīgas latviešu strēlnieku vienības, ko vadīja latviešu virsnieki. Strēlnieku pulki palīdzēja aizsargāt Rīgu līdz pat 1917. gada septembrim, cīnoties ne tikai pret vāciešiem, bet palaikam nevajadzīgi noasiņojot nemākulīgās, ja ne nodevīgās augstākās krievu armijas vadības rīcības dēļ. Šo nodevību pēc cara valdības krišanas 1917. gada sākumā ar labiem panākumiem strēlnieku vidū lietoja boļševiku propaganda. Latviešu strēlnieki, kuri bija starp nedaudzām vēl kaujas spējīgām vienībām, pēc 1917. gada oktobra apvērsuma kļuva par Ļeņina gvardi un palīdzēja Krievijā nostiprināties komunistu varai. Ļeņins savukārt latviešiem un citām impērijas tautām solīja pašnoteikšanās tiesības.

Viens no Latvijas vēstures paradoksiem – ļoti iespējams, ka neatkarība nebūtu bijusi iespējama bez imperiālās Krievijas galīgās bojāejas, ko veicināja komunisti. Bet tā nebūtu bijusi iespējama arī, ja komunistiem būtu izdevies jau sākumā nostiprināt savu varu. Starplaikā Latvija kļuva par svešu varu reālpolitikas objektu.

Tā kā Ļeņinam vajadzēja mieru ar Vāciju, lai cīnītos ar iekšējiem ienaidniekiem, un savukārt Vācijai vajadzēja mieru ar Krieviju, lai mēģinātu saglābt karu rietumos, 1918. gada sākumā abas puses noslēdza miera līgumu. Komunisti praktiski nodeva Baltiju vāciešiem, kuri nekavējoties sāka īstenot savas senās ambīcijas un to veidot par savu provinci. Protams, komunisti nedomāja patiešām jebkad atdot Baltiju. Tā Baltijas zemes un tautas kļuva par ķīlniekiem ciniskā varas politikas spēlē, gluži kā tas vēlāk atkal notika 1939. gadā un padomju un nacistu okupācijas laikā 40. gadu pirmajā pusē.

Vācija zaudēja karu. Pamiera līgumu parakstīja 1918. gada 11. novembrī, un Rietumu sabiedrotie sāka diktēt savus noteikumus. Krievijā viņi gribēja apturēt komunisma draudus, lai pasargātu savas finansiālās intereses un ieguldījumus, bet nevēlējās iesaistīties paši. Vācu armijai viņi tāpēc norādīja noturēt frontes līniju pret komunistu spēkiem.

Latvija pasludināja neatkarību 1918. gada 18. novembrī. Bet Kārļa Ulmaņa vadītajai pagaidu valdībai bija grūti nodibināt kontroli un pārņemt varu. Latviju vēl arvien okupēja vācu karaspēks. Kari, okupācijas un ideoloģiskās pretrunas bija padarījušas iedzīvotājus aizdomīgus un nogurušus.

Latvijas pagaidu valdības potenciāli stiprākais karaspēks, latviešu strēlnieki, vēl arvien ticēja Ļeņinam. Paļaujoties uz viņa nacionālās autonomijas solījumiem, viņi atbalstīja 17. decembrī dibināto Padomju Latvijas valdību un iesoļoja Latvijā. Tā kā vācu karavīri nesaskatīja jēgu tālākai cīņai, sarkano karaspēks nesastapa gandrīz nekādu pretošanos un pagaidu valdībai ar saviem slikti apgādātajiem pāris simtiem karavīru nācās atkāpties līdz Baltijas jūras piekrastei. Tāpēc Latvijas pagaidu valdība bija spiesta slēgt līgumus ar tautas vēsturiskajiem ienaidniekiem – vēl paliekošajiem vietējiem un imperiālajai Vācijai uzticīgajiem vācu spēkiem, lai gan apzinājās, ka latviešu tautas un vietējo vācu intereses un centieni pašos pamatos ir nesavienojami.

Brīvības cīņas

Latvijas brīvības cīņas un neatkarības reāla nostiprināšana 1919. gada sākumā varēja šķist bezcerīga. Gandrīz visu Latviju kontrolēja Sarkanā armija un tās atbalstītā Pētera Stučkas vadītā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valdība, kas ar brutālām terora metodēm sāka īstenot savu revolucionāro programmu.

Pagaidu valdības teritorija iekļāva tikai Latvijas dienvidrietumu kaktu ap Liepāju. Pulkveža Oskara Kalpaka komandētās steigā izveidotās rotas vēl nebija nekāda armija. Kalpaks krita, pirms to varēja izveidot, bet viņa nāve kalpoja kā piemērs jauniem cilvēkiem arvien lielākā skaitā stāties Latvijas karotāju rindās.

Baltijas vāciešu bruņotās vienības, t.s. Landesvērs, cīnījās savu privilēģiju un interešu labā. Ģenerāļa Rīdigera fon der Golca brīvprātīgo avantūristu Dzelzs divīzija cīnījās par imperiālās Vācijas atjaunošanu. Šos spēkus vienoja vienīgi apziņa, ka viņi savus mērķus varēs īstenot tikai, vispirms sakaujot komunistus. Tas bija arī Rietumu sabiedroto – britu, franču, amerikāņu – sākotnējais mērķis.

Latvijas teritorijas atkarošanas pirmais posms bija galvenokārt vācu spēku veikums – līdz pat Rīgas ieņemšanai 22. maijā. Taču latviešu vienības kļuva stiprākas un kaujas spējīgākas. Ziemeļlatvijā, ko kontrolēja nacionālie igauņu spēki, veidojās latviešu brigāde, kura kopā ar igauņiem sāka atbrīvot Vidzemi.

Jau aprīlī vācieši atklāja savus nodomus pārņemt varu Baltijā. Ar viņu atbalstu notika apvērsuma mēģinājums Liepājā. Lai gan pagaidu valdību gāzt neizdevās, izveidojās vāciešiem pakļāvīga Latvijas valdība. Pēc Rīgas ieņemšanas un asiņainas izrēķināšanās ar īstiem un iedomātiem komunistiem vācu karaspēks neturpināja cīņu pret boļševikiem Latvijas austrumos, bet vērsās pret igauņu un latviešu nacionālajiem spēkiem Ziemeļlatvijā.

Cietuši sakāvi pie Cēsīm 1919. jūnijā, vācu spēki gan neatstāja Latviju, bet, sadarbojoties ar Vācijā rekrutētiem krievu gūstekņiem krievu monarhista pulkveža Pāvela Bermonta-Avalova vadībā, 1919. gada 8. oktobrī ar lielu militāru pārsvaru uzbruka Rīgai. Daugavas labo krastu izdevās noturēt. Mēnesi Daugava bija kaujas līnija, bet 1919. gada 11. novembrī Latvijas armija ar Sabiedroto kaujas kuģu artilērijas atbalstu atbrīvoja Daugavas kreiso krastu. Līdz mēneša beigām Bermonta karaspēks bija padzīts no Latvijas. Palīdzot poļu armijai, līdz 1920. gada janvāra beigām Latvijas teritorija bija atbrīvota arī no boļševiku spēkiem.

Tieši 1919. gada cīņu laikā turpināja nostiprināties kopējā nacionālā pašpaļāvība un nobrieda gatavība dzīvei pašiem savā neatkarīgā valstī. To stiprināja armijas uzvaras frontē un apziņa, ka zeme ir brīva no tās vēsturiskajiem ienaidniekiem.

Ievērojot savu sarežģīto iekšpolitisko un ārpolitisko stāvokli un īstenojot savus īstermiņa mērķus, 1920. gada 11. augustā Ļeņina Padomju Krievija noslēdza miera līgumu ar Latvijas Republiku. Tajā Padomju Krievija atzina Latvijas suverenitāti de jure un deklarēja, ka tā “bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi”.

Ir ironiski, ka Padomju Krievija bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību de jure. Latvijas diplomātu darbs, kas bija sācies jau pirms neatkarības deklarācijas un turpinājies 1919. gada Parīzes Miera konferences aizkulisēs, guva tālākus panākumus. Sevišķi svarīgs bija Francijas ārlietu ministra Aristīda Briāna ierosinājums Antantes Augstākajai padomei atzīt Latvijas neatkarību de jure, ko vienbalsīgi apstiprināja 1921. gada 26. janvārī. Latviju uzņēma Tautu Savienībā 1921. gada 22. septembrī.

Bija atnācis miers. Latvija bija brīva. Latvija bija starptautiski atzīta. Atjaunošanas darbs varēja sākties. Bet tam nebija atvēlēts daudz laika. Padomju Savienības priekšteces Padomju Krievijas apsolītā atteikšanās no Latvijas “uz mūžīgiem laikiem” ilga nepilnus 20 gadus – līdz 1940. gada 17. jūnijam.

Savā valstī

Ir jāapbrīno, ko jaunajai Latvijas valstij izdevās sasniegt savās divās neatkarības desmitgadēs, ja apsver to, kas jaunajai Latvijas valstij bija palicis mantojumā. Un tomēr. Nepietrūka tālredzības un spēju, lai, par spīti grūtībām, Latvijas nācija varētu pierādīt, ka tā ir neatkarības cienīga, var atjaunot izpostīto zemi, valdīt pati saviem spēkiem savā valstī un kļūt par atbildīgu un respektētu locekli pasaules valstu saimē. Kā svarīgākie sasniegumi īsajā neatkarības laikā jāmin:
Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) ražotā pasaulē mazākā fotokamera Minox un tās reklāma.
Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) ražotā pasaulē mazākā fotokamera Minox un tās reklāma.
Vidrižu jauktais koris. Ap 1930. gadu.
Vidrižu jauktais koris. Ap 1930. gadu.
Politiskās nācijas un pilsoniskās sabiedrības veidošanās nebija ne viegla, ne ātra. Jaunās valsts veidotāji apzinājās, ka tās pastāvēšana bija atkarīga ne tikai no tās spējām nostiprināt neatkarību uz ārpusi, bet arī no spējām iekšēji saliedēties. Latvijas valsts veidošanos pašā sākumā izšķiroši ietekmēja trīs valstsvīri, kurus vēl mūsdienās min kā ievērojamākos Latvija politiķus.
Zigfrīds Meierovics (1887–1925) bija Latvijas ārpolitikas pamatu licējs. Pārstāvot Latvijas Pagaidu nacionālo padomi, kas bija 1917. gadā izveidotā pirmā demokrātiskā Latvijas iedzīvotāju pārstāvniecība, Meierovics jau nedēļu pirms Latvijas neatkarības izsludināšanas bija ieguvis Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Artūra Balfūra (Arthur Balfour) parakstītu Latvijas de facto atzīšanu. Kā ārlietu ministrs Meierovics Latviju pārstāvēja Parīzes miera konferencē, un viņa pūles vainagojās gan ar Latvijas neatkarības atzīšanu de jure, gan iestāšanos Tautu Savienībā. Meierovica sapnis bija lielas Baltijas valstu antantes izveidošana, kas iekļautu gan Somiju, gan Poliju. To piepildīt traucēja valstu savstarpējas nesaskaņas. Meierovica agrā nāve autokatastrofā viņam neļāva darbu turpināt. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka nespēja izveidot kopīgu aizsardzību un ārpolitiku bija viens no faktoriem, kas ļāva Vācijai un Padomju Savienībai izlemt Latvijas un citu iecerētās antantes valstu likteni, tām uzbrūkot pa vienai ar brutālu varu. Meierovicu vēl tagad uzskata par visu laiku labāko un sekmīgāko Latvijas interešu pārstāvi ārzemēs.

Jānis Čakste (1859–1927) vadīja gan Tautas padomi, kas nodibināja Latvijas valsti un kalpoja kā tās pirmā likumdevēja, gan Satversmes sapulci, kas izveidoja Latvijas Konstitūciju un pieņēma virkni svarīgu likumu, ieskaitot likumu par agrāro reformu. 1922. gadā Saeima viņu ievēlēja par pirmo Latvijas valsts prezidentu; 1925. gadā viņu ievēlēja atkārtoti. Čakste bija pārliecināts demokrāts. Viņa nosvērtā personība un principiālais, līdzsvarotais vadības stils lika pamatus demokrātiskai valsts iekārtai un sabiedrības saliedēšanai. Čakstes kapa piemineklis okupācijas gados kļuva par vienu no vietām, kurās tauta, par spīti komunistiskā režīma aizliegumiem, apliecināja savu saistību ar neatkarīgo Latviju, noliekot ziedus un aizdedzinot sveces.

Kārlim Ulmanim (1877–1942) pirmajā Latvijas neatkarības posma politikā ir dominējoša, bet tai pašā laikā kontroversiāla un traģiska loma. Uzņemoties Pagaidu valdības ministru prezidenta pienākumus 1918. gada 18. novembrī, viņš deklarēja: “[Latvija] būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības.” Kārļa Ulmaņa nopelni Latvijas izveidošanā nav apstrīdami. Viņa enerģija, darba spējas un mērķtiecība šķietami bezcerīgos apstākļos bija īpašības, kuras kritiskajā 1919. gadā ne reizi vien izrādījās izšķirošas. Tāpat nav apstrīdama viņa dominējošā politiskā loma. Līdz 1934. gadam viņš vadīja septiņas valdības un vairākkārt arī Ārlietu ministriju, Kara ministriju, Apgādes ministriju un Zemkopības ministriju. Viņš bija Satversmes sapulces loceklis un loceklis visās četrās Saeimās. Viņš vadīja otru spēcīgāko Latvijas politisko partiju, Zemnieku savienību.

Autoritārā valsts

Kārļa Ulmaņa vēsturiskās lomas vērtējumu izšķiroši polarizēja valsts apvērsums 1934. gada 15. maijā. Būdams ministru prezidenta postenī, Kārlis Ulmanis ar atbalstītājiem pārņēma varu, izsludināja kara stāvokli, apturēja Satversmes darbību, atlaida Saeimu un aizliedza visas politiskās partijas. Visa valsts vara nonāca Ulmaņa un viņa vadītā Ministru kabineta rokās. Valdība kontrolēja pašvaldības, kuru vadītājus vairs neievēlēja, bet iecēla. 1936. gadā Ulmanis pārņēma arī Valsts prezidenta amatu, tā savā personā apvienodams abus augstākos valsts amatus.
Kārlis Ulmanis. Pastkarte – apsveikumi Darba svētkos.
Kārlis Ulmanis. Pastkarte – apsveikumi Darba svētkos.
Par Ulmaņa valsts apvērsumu un viņa autoritārās valdības laiku vēl arvien norit asas debates. Ulmanis apvērsumu pamatoja ar Saeimas politisko sadrumstalotību un grūtībām nodrošināt politisku stabilitāti: “Mūsu rīcība nav vērsta pret Latvijas demokrātiju, viņa grib panākt, lai partiju cīņas nenomāktu tautas veselīgo garu un tautas gribu.” Daudz no šīs kritikas Saeima un politiskās partijas bija pelnījušas. Tomēr Ulmaņa tālākā rīcība neliecināja par demokrātijas atjaunošanu un uzlabošanu, un tautas griba izpaudās galvenokārt apsveikumos un citos organizētos cieņas un uzticības apliecinājumos Vadonim, kā Ulmani godināja. Ulmanis gan apsolīja tautai jaunu Satversmi, bet solījumu neturēja. Viņš sevi redzēja kā latviskās lauku sētas saimnieku, patriarhu, kurš ar gudrību vada savu saimi un izkārto saimes darbus, kuram saime bez ierunām pakļaujas, veicot darbus. Ulmaņa režīms nebija visaptveroša totalitāra diktatūra, bet tas bija tālu no demokrātijas.

Ulmaņa apvērsums bija viens no pēdējiem starpkara Eiropā. Salīdzinot ar citām, Ulmaņa diktatūru var apzīmēt kā mērenu. Ulmanis gan izrēķinājās ar saviem politiskajiem pretiniekiem, it sevišķi sociāldemokrātiem, bet represijas galvenokārt aprobežojās ar arestiem un aizliegumiem. Arestēja ap 2000 sociāldemokrātu un citu partiju piederīgo, ieskaitot radikāli nacionālās Pērkonkrusta organizācijas locekļus. Ap 400 apcietināto uz gadu ieslodzīja koncentrācijas nometnē. Bet ir taisnība, ka apvērsums un Ulmaņa diktatūra iztika bez asins izliešanas. Nevienu politisko pretinieku nesodīja ar nāvi.

Lai gan pilsoniskās brīvības ierobežoja, tās pilnībā neatcēla. Slēdza galēji labās un kreisās organizācijas un preses izdevumus. Saimniecisko, sabiedrisko un kultūras dzīvi Ulmaņa valdība centās centrāli organizēt un vadīt, izveidojot t.s. kameras, kas bija pakļautas ministrijām un gādāja par savas nozares attīstību atbilstoši valdības politikai. Izveidojot kameru sistēmu, ierobežoja un ietekmēja sabiedrisko organizāciju darbu. Presi pakļāva kontrolei, un par preses noteikumu pārkāpšanu varēja sodīt, bet, izņemot pirmos mēnešus, iepriekšēja cenzūra nepastāvēja, lai gan presei bija pienākums atbalstīt valdību un 15. maija ideoloģiju.

Ulmaņa ideoloģija balstījās nacionālas latviešu valsts idejā un patriotismā. Tās politiskā programma paredzēja nostiprināt valsts pamattautas, latviešu, saimniecisko un sabiedrisko dzīvi, kā arī atbalstīt un stiprināt latvisko izglītību un kultūru. Lai gan demokrātiskās valsts minoritāšu tiesības neatcēla, tās ierobežoja un priekšrocības deva latviešiem, latviešu valodai un latviskajai kultūrai. Ulmaņa valdība it sevišķi atbalstīja lauksaimniecības attīstību, kurā bija lielākais latviešu īpatsvars. Rūpniecībā centās palielināt valsts kapitāla daļu, izpērkot ārzemniekiem un nelatviešiem piederošus uzņēmumus un tos apvienojot lielākās un racionālāk strādājošās valsts rūpnīcās.

Tā saucamie “Ulmaņlaiki” daudzu atmiņā folklorizējušies kā uzplaukuma, vienotības un patriotisma laiks, ko ar rupju varu pārtrauca svešu varu iejaukšanās un okupācija. Svešo varu agresija, kas sekoja, tautai lika šos laikus atcerēties kā labos gadus. Vērtējot sasniegumus līdz Otrā pasaules kara sākumam 1939. gadā, tādi tie arī kopumā bija. Taču nedrīkst aizmirst, ka uzplaukums bija ne tikai Ulmaņa valdības nopelns, bet to daļēji veicināja arī ekonomiskās krīzes pārvarēšana Eiropā. Nacionālo vienotību centās panākt, nevis integrējot minoritātes, bet ceļot latviešu tautas pašapziņu un pavairojot tās priekšrocības. Šāda politika neveicināja minoritāšu lojalitāti. It sevišķi neapmierināti bija Latvijas vācieši. Politisko vienotību turpretī panāca ar politisko uzskatu pakļaušanu vadošajai ideoloģijai, tā politiskas debates ierobežojot privātajā jomā un neļaujot brīvi attīstīties pilsoniskai domāšanai un apziņai.

Ulmaņa rīcība starptautiskās krīzes gadā pirms PSRS okupācijas ir gandrīz tikpat apstrīdēta kā viņa rīcība 1934. gadā. Ir jāšaubās, vai kāds cits valsts vadītājs un cita valdība būtu spējusi novērst Latvijas okupāciju 1940. gadā, bet Ulmaņa gadījumā jājautā, vai izšķirošajā laikā Vadoņa loma, ko viņš bija uzņēmies, nenodarīja vairāk ļauna nekā laba. Atceļot demokrātiju un izveidojot vienvaldību, viņš daļu savas nācijas bija pieradinājis sekot savai vadībai, daļu – atsvešinājis. Uz patstāvīgu rīcību valsts dziļākajā krīzē viņš tautu nebija sagatavojis. Viņa pēdējie vārdi tautai 1940. gada 17. jūnijā simbolizē šo neveiksmi: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!” Atskatoties šķiet, ka tautai būtu derējis citāds padoms. Vai – nekāds.

Pēc okupācijas Ulmanis parakstīja vairākus dekrētus, kas principā likvidēja viņa paša veidoto valsti. Viņš savu vietu atstāja, noliekot prezidenta pilnvaras 1940. gada 21. jūlijā, kad nelikumīgi ievēlētā Tautas Saeima Latviju pasludināja par padomju republiku un lūdza uzņemt PSRS sastāvā. Kā padomju varas gūsteknis viņš savas valsts iznīcināšanu pārdzīvoja nedaudz vairāk nekā gadu. Viņa kapa vieta Krasnovodskā, tagadējā Turkmenbaši Turkmenistānā, nav zināma, un tikpat neskaidrs ir galīgais vērtējums par viņa lomu Latvijas pirmā neatkarības posma vēsturē.
Kārlis Ulmanis ceļā uz izsūtījuma vietu Vorošilovskā.
Kārlis Ulmanis ceļā uz izsūtījuma vietu Vorošilovskā.
Par Kārļa Ulmaņa vienvaldības laiku un it sevišķi tā beigām paliek jautājumi, kas vēl arvien prasa atbilžu ne tik ļoti vēsturiskajā kopsakarībā, kā to tagadnes un nākotnes nozīmē atjaunotajā Latvijas valstī. Vai bija attaisnojama Konstitūcijas darbības apturēšana un autoritāras varas ieviešana 1934. gadā, kas vismaz šķietami ļāva okupantiem 1940. gadā apgalvot, ka viņi Latvijā ir atjaunojuši demokrātiju? Vai un kāpēc Ulmaņa valdībai un Ulmanim bija nepieciešams pieņemt PSRS ultimātu 1940. gada 16. jūnijā bez starptautiska protesta un uzņemt Sarkano armiju kā “draudzīgas valsts karaspēku”, kas ļauj vēl tagad okupantu pēctečiem apgalvot, ka okupācijas nav bijis? Vai un kāpēc Ulmanim bija jāpaliek valsts prezidenta amatā pēc okupācijas un jāparaksta dekrēti, kas viens pēc otra nojauca viņa paša veidotās un lolotās valsts pamatus, un uz ko arī atsaucas okupantu pēcteči, apzīmējot tālaika situācijas normalitāti?

Palaikam izskan uzskati, ka Kārlis Ulmanis tolaik rīkojies nodevīgi. Atskatoties uz Kārļa Ulmaņa lomu Latvijas vēsturē, tas liekas netaisnīgi. Bet, no Latvijas valsts viedokļa, būtu tikpat nepareizi noliegt, ka tāpat kā Ulmaņa rīcība neatkarības sākuma laikā lielā mērā palīdzēja valsti uzcelt, viņa rīcība beigu posmā palīdzēja to nojaukt. Tā bija traģēdija kā Ulmanim pašam, tā Latvijas valstij.

Vērtējot īso un intensīvo Latvijai un tās tautai atvēlēto pirmo neatkarības periodu, tomēr vairāk par tās valstsvīru spējām vai nespējām, veiksmēm vai neveiksmēm kā svarīgākais faktors jāizceļ tautas lielā vairākuma uzticība savai valstij. Bez vienkāršā tautas locekļa uzticības valsts nebūtu varējusi izveidoties, pārvarēt ilgos okupācijas gadus un atjaunoties. Pārskatot šo laiku, jāuzsver, cik liela loma okupētajā Latvijā, izsūtījumā un trimdā piemita tieši valstiskajiem simboliem kā cerības un pretošanās apliecinājumam. Par visu vairāk šāds simbols bija Latvijas karogs un tā simboliskās sarkanbaltsarkanās krāsas. Tāda bija valsts proklamēšanas diena – 18. novembris. Bet tādas bija arī tēlnieka Kārļa Zāles valsts neatkarībai veltītās piemiņas vietas – Brāļu kapi, kuros apglabāja un ar cieņu pieminēja Latvijas brīvības cīnītājus, un Brīvības piemineklis, ko par tautas saziedotajiem līdzekļiem atklāja 1935. gada 18. novembrī. Piemineklī iekaltie dzejnieka Kārļa Skalbes vārdi “Tēvzemei un brīvībai” apliecināja savu nozīmi astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kad ap to pulcējās tauta karogiem rokās, lai pieprasītu un svinētu valsts neatkarības atjaunošanu.

Abu pasaules karu un triju okupāciju sekas vēl arvien met ēnu uz Latviju un tās tautu, bet Latvijas un Baltijas atgriešanās demokrātiskajā Eiropā un pasaulē liek cerēt, ka ne Latvija, ne Baltija pasaules acīs nekad vairs nebūs Mēness tumšā puse Eiropā.

Padomju vēstures stunda. 1

Padomju un diemžēl arī vēl arvien dažu Krievijas vēsturnieku uzskati par neseno vēsturi asi atšķiras no uzskatiem, kas pausti šajā grāmatā un ko pauž liela daļa Rietumu vēsturnieku. Sekojot “marksisma–ļeņinisma” pamatprincipiem, padomju historiogrāfija apraksta vēsturiskus notikumus kā nospraustas zīmes komunisma pilnveidošanas ceļā. Tās apzīmē etapus revolucionārajā šķiru cīņā, kura komunistiskās partijas vadībā nenovēršami beigsies ar proletariāta uzvaru pār kapitālistisko buržuāziju. Lai vēsturi šādi tulkotu, padomju vēsturniekiem bija jāvilto, jānoklusē vai jāsagroza fakti un notikumi. Lai parādītu, kā tas tika darīts, sniegsim “padomju vēstures stundas” par svarīgiem vēstures notikumiem. Citāti ņemti no A. Drīzuļa rediģētās un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta izdotās grāmatas Latvijas PSR vēsture (Rīga: Zinātne, 1986) otrā sējuma, citējot sējumu un lappusi. Par jauno valsti grāmatā rakstīts: “Reakcionārā valsts un sabiedriskā iekārta, tautai naidīgā politika, ko buržuāziskā valdība īstenoja pēc ārvalstu norādījumiem, Latviju pārvērta paklausīgā imperiālistisko valstu ierocī. Latvijas valstsvīri zemi padarīja ekonomiski atkarīgu no imperiālistiskajām valstīm, savā politikā galvenokārt vadījās no to interesēm. Pret darbaļaudīm buržuāzija realizēja terora un represiju politiku.” (2:79)

Latviešu liktenis Padomju Savienībā

Pirmā pasaules kara laikā Latviju atstāja ap 850 000 jeb 1/3 tālaika iedzīvotāju. Daudzus piespiedu kārtā evakuēja no Kurzemes un Rīgas 1915. gadā, kad tuvojās vācu armija. Par bēgļiem valdība tikpat kā nerūpējās; viņu aprūpei izveidojās brīvprātīgas aprūpes komitejas. Lai gan 1920. gada miera līgums ar Padomju Krieviju paredzēja bēgļu repatriāciju, daudzi neatgriezās. Daļa palika komunistiskās pārliecības dēļ, daļa ģimenes apstākļu dēļ, bet daudzi vienkārši neuzzināja par iespēju atgriezties vai arī viņiem lika šķēršļus to darīt. Dažādi avoti liecina, ka Padomju Savienībā starpkara periodā dzīvoja ap 150 000 latviešu. Vairāki latvieši, kuri bija izcēlušies latviešu strēlnieku rindās, kļuva par ievērojamiem PSRS bruņoto spēku komandieriem. Latvieši darbojās gan PSRS valsts pārvaldē, gan valsts represīvajās iestādēs. Organizējās latviešu biedrības. Darbojās apmēram 200 latviešu un latgaļu valodas skolu. Noritēja aktīva kultūras dzīve. Maskavā pastāvēja latviešu teātris un izdevniecība.

Kā citus PSRS iedzīvotājus 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, laukos dzīvojošos latviešus skāra kolektivizācijas vilnis. Taču latviešu diasporas likteni Krievijā neatgriezeniski izšķīra Staļina terors 1937. un 1938. gadā. Lielās publiskās paraugprāvas Maskavā vadīja PSRS ģenerālprokurors Andrejs Višinskis, kurš vēlāk organizēja varas pārņemšanu Latvijā 1940. gadā. Staļina terors bija vērsts ne tikai pret komunistu veterāniem, bet arī pret nekrievu tautību iedzīvotājiem – vāciešiem, poļiem, latviešiem, igauņiem un citiem, apsūdzot viņus par kontrrevolucionāriem, nacionālistiem, spiegiem un diversantiem. Terors skāra arī pagrīdes komunistus Latvijā. Daudzus no viņiem izsauca uz Padomju Savienību, arestēja un iznīcināja. Nošāva ap 14 000 (9,3%) latviešu, galvenokārt vīriešus. Ģimenes locekļus deportēja un nometināja tālos Krievijas apgabalos. Kopējo politiski represēto skaitu min ap 70 000, t.i., pusi Krievijas latviešu. Slēdza latviešu organizācijas, skolas un kultūras iestādes. Latviešu sabiedriskā un kultūras dzīve un līdz ar to latvieši kā etniska kopiena Krievijā praktiski beidza eksistēt.
Visas tiesības aizsargātas © 2017