Meklēšana

Pirmā padomju okupācija 1940-1941

14.06.40. Vācu karaspēks ieņem Parīzi + 15.–17.06.40. PSRS karaspēks okupē Baltijas valstis + 22.06.40. Francija noslēdz pamieru ar Vāciju + 27.09.40. Vācija, Itālija un Japāna noslēdz trīspusīgu paktu par saimniecisku un militāru sadarbību + 28.10.40. Itālija iebrūk Grieķijā + 14.11.40. Ar smagu uzlidojumu Koventrijai (Coventry) sākas Vācijas gaisa karš pret Lielbritāniju + 11.03.41. ASV kongress apstiprina lend-lease likumu par kara materiālu piegādi Lielbritānijai + 24.03.41. Vācu un itāļu ofensīva pret britu spēkiem Ziemeļāfrikā + 06.–18.04.41. Vācija ar sabiedrotajiem okupē Dienvidslāviju + 06.–30.04.41. Vācija okupē Grieķijas kontinentālo daļu

Hitlers Parīzē – Staļins Rīgā. PSRS provokācija, ultimāts un Latvijas okupācija

Dienās, kad Hitlers beidza iekarot Franciju, Staļins izmantoja iespēju, ko viņam bija devušas slepenās norunas, un okupēja Baltijas valstis. Okupācija sākās ar provokācijām un ultimātiem un beidzās ar masīvu Sarkanās armijas iebrukumu. Tas bija neizprovocēts lielvalsts varas akts pret skaitliski nelielām suverēnām kaimiņvalstīm, laužot starptautiskas konvencijas un ar šīm valstīm noslēgtus starptautiskus līgumus.
The New York Times ziņo par Latvijas un Igaunijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā.
The New York Times ziņo par Latvijas un Igaunijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā.
Vienlaikus ar Lietuvas okupāciju 1940. gada 15. jūnija rītausmā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalināja trīs robežsargus, kā arī robežsarga sievu un dēlu. Desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda uz PSRS.

16. jūnijā – svētdienas pēcpusdienā – Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS Latviju nepamatoti apsūdzēja 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties sastādīt jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu.

Ievērojot milzīgo PSRS militāro pārsvaru pierobežā, brutālo uzbrukumu robežposteņiem, padomju iebrukumu Lietuvā 15. jūnijā, kā arī karabāzu klātbūtni un neseno Polijas likteni, Latvijas valdība cerēja novērst asinsizliešanu Latvijā un pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt Sarkano armiju kā draudzīgas valsts karaspēku. Sarkanā armija okupēja Latviju 17. jūnijā. Tajā pašā dienā tā okupēja arī Igauniju. 17. jūnija vakarā prezidents Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu un aicināja: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”

Vēl tagad Latvijā debatē, vai valdības un Ulmaņa paša lēmums bija pareizs. Vai nebija jāpretojas, lai gan, no militārā viedokļa, pretestība būtu varējusi ilgt tikai nedaudzas dienas? Vai nebija jāizteic starptautisks protests vai vismaz pasaulei jāpaziņo, ka valdība rīkojas piespiedu kārtā? Tagadējā Krievijas valdība neatzīst okupācijas faktu, atsaucoties uz šo valdības rīkojumu un Ulmaņa vēlāk parakstītajiem dekrētiem, kas notikušajam deva zināmu legalitātes aizsegu.

Kārlis Ulmanis, palikdams savā vietā, drīkstēja vienīgi apstiprināt Latvijas Republikas rīkojumus un likumus, kas drupināja viņa sākotnēji veidotās un beigās vienvaldīgi vadītās valsts pamatus. 21. jūlijā viņam bija jāparaksta pēdējais rīkojums – par savu atcelšanu no valsts prezidenta amata.

Par notikušo Latvijā un kaimiņvalstīs pasaule uzzināja maz. Tā ar bažām sekoja notikumiem Francijā un gaidīja tālāko nacionālsociālistiskās Vācijas rīcību. Lielbritānija gatavojās iespējamam Vācijas iebrukumam.

Padomju vēstures stunda. 4

Latvijas PSR vēsture skaidro: “Padomju valdība savstarpējās palīdzības paktus ar Baltijas valstīm pildīja kārtīgi un godīgi. Bet Latvijas fašistiskā valdība, līdzīgi Igaunijas un Lietuvas valdībai, ne vien sabotēja savstarpējās palīdzības paktu, bet arī gatavojās karam pret PSRS. [..] Uzstādamās ar viltus deklarācijām par 'draudzību' un 'sadarbību' ar Padomju Savienību, Ulmaņa valdība īstenībā realizēja pretpadomju politiku un centās tautā iededzināt naidu pret Sarkano Armiju un Padomju valsti. [..] Apstākļos, kad Rietumeiropā Hitlers ar spēju triecienu jau bija gandrīz pilnīgi sagrāvis savus pretiniekus un līdz ar to bija sev atbrīvojis rokas avantūrām austrumos, šāda Ulmaņa valdības rīcība kļuva pārāk bīstama. 1940. gada 16. jūnijā Padomju valdība iesniedza tai notu, kurā prasīja sastādīt jaunu Latvijas valdību, kas godīgi ievērotu savstarpējās palīdzības pakta noteikumus. Kā garantiju, ka pakts tiktu pildīts, Padomju valdība prasīja ielaist Latvijā Sarkanās Armijas papildu daļas. [..] Neredzēdams citas izejas, Ulmanis, tāpat kā Lietuvas un Igaunijas fašistiskās kliķes, bija spiests izpildīt Padomju Savienības prasības.” (2:128–29) Skaidrojums par Baltijas valstu “gatavošanos karam pret PSRS” ticams tikai, ignorējot Baltijas valstu un PSRS spēku absolūto nesamērību un Hitlera–Staļina pakta esamību.

Okupācija

Hāgas 1907. gada Konvencijas ceturtā sadaļa par sauszemes kara vešanu 42. pantā okupāciju definē šādi: “Teritorija uzskatāma par okupētu, kad tā faktiski atrodas ienaidnieka karaspēka varā. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota.” Hāgas Konvencijas dažādie panti nosaka arī okupētājas varas pienākumus okupētajā teritorijā. Tā 43. pants nosaka, ka okupētājai varai “jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas atjaunotu un nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību, respektējot [..] valstī spēkā esošos likumus.” 45. pants nosaka: “Ir aizliegts piespiest okupētas teritorijas iedzīvotājus zvērēt uzticību naidīgajai varai.” Un 46. pants: “Jārespektē ģimenes gods un tiesības, cilvēku dzīvība un privātais īpašums, kā arī reliģiskā pārliecība un prakse.” 52. pants savukārt nosaka, ka rekvizīcijām “jābūt samērīgām ar valsts resursiem un tādām, kas neiesaista iedzīvotājus pienākumā piedalīties militārās darbībās pret viņu pašu valsti”.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Ženēvas 1949. gada Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā papildināja Hāgas Konvenciju ar svarīgiem noteikumiem. 49. pants nosaka: “Piespiesta individuāla un masu pārvietošana, kā arī aizsargātu personu deportācijas no okupētās teritorijas uz okupētājvalsts vai jebkuras citas okupētas vai neokupētas valsts teritoriju ir aizliegtas, vienalga kuru motīvu dēļ.” 51. pants savukārt aizliedz okupētājai varai piespiest aizsargātas personas kalpot tās militārās vai palīgvienībās un izlietot spiedienu vai propagandu, lai nodrošinātu brīvprātīgu pieteikšanos karadienestam.

Jāievēro, ka abas konvencijas runā par kara laika okupāciju un okupētājas varas pienākumiem okupētajā teritorijā. Jāpatur arī prātā, ka Hāgas Konvencija tapusi laikā, kad karadarbība un teritoriju okupācija stipri atšķīrās no vēlākās prakses. It sevišķi Otrais pasaules karš izcēlās ar savu brutalitāti un gandrīz visu starptautisko konvenciju bezspēcību totalitāro varu vardarbības priekšā. Ženēvas 1949. gada Konvenciju daudzējādi var uzskatīt par Otrā pasaules kara prakses nosodījumu.

Tīri formāli var argumentēt, ka ne Hāgas, nedz arī pēc kara apstiprinātā Ženēvas Konvencija nav pilnībā attiecināma uz Baltijas valstīm. Hāgas Konvencija neparedzēja iespēju, ka kāda lielvara varētu okupēt kādu citu valsti bez karadarbības un tikai ar liela militāra pārspēka draudiem panākot varas nonākšanu savās rokās. Par to it kā runā 1929. gadā noslēgtais un gan Latvijas, gan PSRS ratificētais Kelloga–Briāna (Kellog–Briand) pakts, kas nosoda karu kā starptautiskās politikas instrumentu un otrā pantā paredz konfliktus risināt tikai miera ceļā. Bet ne PSRS, ne nacistiskās Vācijas okupācija Baltijā nebija “klasiska” arī citā nozīmē, jo ne viena, ne otra okupācijas vara neievēroja savus kā okupētājas varas pienākumus okupētajās zemēs, it sevišķi – kārtības un drošības uzturēšanu, iedzīvotāju neiesaistīšanu nelojālā rīcībā, dzīvības un mantas pasargāšanu.

Pēc būtības Baltijas valstis var uzskatīt kā militāri okupētas teritorijas no 1940. gada 17. jūnija līdz pat pilnas neatkarības atgūšanai 1991. gada 21. augustam.

Maskavas režisors Latvijā.
Staļina paraugprāvu organizētāja Višinska scenārijs

Padomju Savienības politiskais mērķis bija ar varu, bet šķietami demokrātiskiem līdzekļiem sagraut Latvijas suverenitāti un pievienot Latviju Padomju Savienībai.

Lai gādātu, ka Latvijas valsts likvidēšana norit pēc Maskavā sagatavotā scenārija, Latvijā jau 18. jūnijā ieradās PSRS Tautas Komisāru Padomes (valdības) priekšsēdētāja vietnieks, Staļina 1937./38. gada paraugprāvu prokurators Andrejs J. Višinskis. Lietuvā šo procesu organizēja PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks Vladimirs Dekanozovs, Igaunijā – Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Politbiroja loceklis un Centrālkomitejas sekretārs Andrejs Ždanovs.

Jau 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim iesniedza Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu, kas sastāvēja galvenokārt no nekomunistiem ar politikā nepieredzējušo mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirchenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. Jaunā “Tautas valdība”, vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties stājās pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai sovjetizācijai. Identiski rīkojās “Tautas valdības” abās pārējās Baltijas valstīs.

Savus īstos nodomus okupanti sākumā maskēja. 21. jūnijā Višinskis krieviski teica runu no PSRS sūtniecības balkona Rīgā un solīja respektēt Latvijas neatkarību. Runu Višinskis beidza ar saukļiem latviski: “Lai dzīvo brīvā Latvija!” un “Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!” Vēl kādu laiku plīvoja neatkarīgās Latvijas karogi.
Demonstrācija par Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā. Maza kļūda: Latvija kļuva par 15. republiku.
Demonstrācija par Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā. Maza kļūda: Latvija kļuva par 15. republiku.
Latvijas Komunistiskā partija, kas padomju vēstures versijās vadīja varas maiņu, bija maza (ap 400 biedru) un tās ietekme tautā – niecīga. Tā bija arī cietusi Staļina tīrīšanās 1937./38. gadā. Tās darbība sākumā izpaudās demonstrāciju rīkošanā. Tikai vēlāk viņi kļuva par galvenajiem kolaborantiem, pateicoties PSRS diktātam, militārā spēka klātbūtnei, subversīvām darbībām un politiskām manipulācijām.

Atradās arī cilvēki, kuri nepiederēja komunistu partijai, bet kuri dažādu personīgu vai politisku iemeslu dēļ bija gatavi sadarboties, vai arī kurus ar viltu vai draudiem piespieda sadarboties ar okupācijas varas pārstāvjiem. Daudzus no viņiem, piemēram, tautas labklājības ministru Jūliju Lāci, vēlāk apcietināja.

Padomju vēstures stunda. 5

Par Andreja Višinska darbību Latvijā Latvijas PSRS vēsture nesaka neko. Visi nopelni pierakstīti Latvijas Komunistiskajai partijai, kura Staļina terora laikā 1937./38. gadā bija praktiski iznīcināta: “Latvijas proletariāts, Komunistiskās partijas vadīts, gāza fašistisko Ulmaņa diktatūru. Fašistiskā režīma krišana un demokrātiskās Tautas valdības izveidošana bija sociālistiskās revolūcijas sākums. [..] Latvijas darbaļaužu organizētāja un vadītāja cīņā par sociālistiskās revolūcijas uzvaru bija Latvijas Komunistiskā partija.” (2:151–52) Savukārt “Tautas valdības” pakārtotā loma vēsturē ir aprakstīta šādi: “Proletariātam iegūto varu vajadzēja nostiprināt un sociālistisko revolūciju novest līdz galam. Šā uzdevuma veikšanā proletariāts plaši izmantoja Latvijas Tautas valdības likumiskās tiesības un iespējas. Tautas valdība savā darbībā balstījās uz diviem svarīgiem dokumentiem – valdības 21. jūnija deklarāciju un LKP prasībām jaunajai valdībai. [..] Šajā situācijā Latvijas Tautas valdība, ko stingri balstīja pilsētu un lauku proletariāts, būtībā veica proletariāta diktatūras orgāna funkcijas. Ar Tautas valdības dekrētu palīdzību, t.i., no augšas, tika veikts daudz svarīgu pārkārtojumu, kam bija milzīga revolucionāra nozīme.” (2:152–53) Tātad – “revolūcija no augšas”.

“Revolūcijas” inscenēšana.
Tautu vingrina demonstrācijās un mītiņos

Ar Sarkano armiju atnākušie, jau agrāk militārajās bāzēs iesūtītie un no pagrīdes iznākušie komunistu provokatori jau pirmajās okupācijas dienās organizēja masu demonstrācijas. Tās pieprasīja nomainīt prezidentu Ulmani un atjaunot Satversmi. Tajās jau sākumā bija redzami PSRS vadoņu portreti, bet tikai vēlāk – prasības Latviju pievienot PSRS.

“Tautas valdība” izsludināja politisko ieslodzīto amnestiju, un ar lielu masu demonstrāciju Rīgā 21. jūnijā no cietumiem visā Latvijā atbrīvoja 253 politiskos ieslodzītos. Cietumnieku apģērbos tie devās gājienā uz PSRS vēstniecību, valdības ēku un Rīgas pili. Legalizēja arī Latvijas Komunistisko partiju.

Masu pasākumi bija rūpīgi iestudēti un noritēja stingrā uzraudzībā. Organizēti piedalījās iestādes un rūpniecības uzņēmumi. “Tautas valdība” organizēja strādnieku gvardi, sev uzticīgas bruņotas civiliedzīvotāju vienības, kas daļēji pārņēma policijas funkcijas.

Demonstrāciju organizēšanā piedalījās arī ievērojams skaits kreisi noskaņotu latviešu, krievu, ebreju un citu tautību Latvijas pilsoņu. Ebreju avoti šo faktu nenoliedz, bet norāda, ka tas neattiecās uz vairākumu Latvijas ebreju, kuri arī cieta padomju represijās. Nacistu propaganda vēlāk izmantoja ebreju piedalīšanos, apsūdzot visus Latvijas ebrejus par boļševikiem.

Padomju vēstures stunda. 6

Latvijas PSR vēsturē teikts: “LKP veica lielu darbu tautas masu politiskajā aktivizēšanā. [..] Valsts demokratizēšanas process tika veikts tautas masu interesēs, izmantojot pastāvošo likumdošanu. Apstāklis, ka Latvijā atradās Sarkanās Armijas daļas, kavēja buržuāziju ar bruņotu spēku apspiest masu revolucionāro kustību un saņemt palīdzību no Rietumu imperiālistiskajām lielvalstīm.” (2:153)

Padomju “demokrātijas” paraugstunda.
Vienīgā partija vēlēšanās gūst gandrīz 100% balsu

It kā nolūkā atjaunot demokrātiju un atsaucoties uz organizēto demonstrāciju un “tautas” prasībām, okupācijas varas izveidotā valdība steigšus, neievērojot Latvijas Republikas vēlēšanu likumu, izsludināja Saeimas vēlēšanas. Tās ignorēja visus demokrātisku vēlēšanu pamatprincipus.

Vēlēšanas izsludināja 10 dienas pirms noteiktā vēlēšanu datuma, un saraksti bija jāiesniedz četru dienu laikā. Mainīja vēlēšanu likumu, lai padarītu neiespējamu citu partiju piedalīšanos. Tā okupācijas varas apstiprinātais “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu saraksts bija vienīgais, ko deklarēja kā atbilstošu “visām likuma prasībām”.

Pārvarot šķēršļus, bijušajam Latvijas Republikas izglītības un tieslietu ministram Atim Ķeniņam gan izdevās izveidot alternatīvu “Demokrātisko latviešu vēlētāju” sarakstu, bet to tehnisku iemeslu dēļ nepielaida vēlēšanās. Ķeniņu un lielāko daļu opozīcijas kandidātu vēlāk arestēja, un daudzi no viņiem nonāca GULAGa nometnēs Padomju Savienībā.
Latvijas darba tautas bloka uzsaukums vēlētājiem.
Latvijas darba tautas bloka uzsaukums vēlētājiem.
T.s. Tautas saeimas vēlēšanas 14. un 15. jūlijā notika stingrā okupācijas iestāžu un armijas pārraudzībā. Lai vēlāk varētu pārbaudīt, ka balsotāji izdarījuši pareizo izvēli par “Latvijas darba tautas bloku”, pasē iespieda zīmogu par piedalīšanos vēlēšanās. Tāds bija arī iespiests agrākajās demokrātiskajās vēlēšanās, bet atšķirībā no šīm tās bija daudzpartiju vēlēšanas, un zīmogs vienīgi nodrošināja, ka vēlētājs nobalso tikai vienreiz.
Maskava paziņoja oficiālos rezultātus: Latvijā vēlēšanās piedalījušies 94,8% balsstiesīgo un par vienīgo kandidātu sarakstu nobalsojuši 97,8%. Tā kā nebija vēlētāju reģistra, piedalījušos skaits stipri apšaubāms. Igaunijā par vienīgo sarakstu nobalsojuši 92,8%, Lietuvā pat 99,2%.

Padomju vēstures stunda. 7

Par vēlēšanām Latvijas PSR vēsture raksta: “Reakcijas spēkiem neizdevās izjaukt vēlēšanas un uzspiest tautai savu gribu, kaut viņi centās uzpirkt vēlētājus, izplatīja skrejlapas, draudēja izrēķināties ar tiem, kas balsos par Darba tautas bloka kandidātiem, mēģināja izvirzīt savu kandidātu sarakstu, maskējoties ar nosaukumu 'demokrātiskie latviešu vēlētāji.' [..] Bet reakcijas mēģinājums ar kaunu izgāzās.” (2:157)

Komunistiskā demokrātijas izpratne

Komunistiskām diktatūrām ir raksturīga demokrātijas jēdziena piesavināšanās, patvarīga iztulkošana un izmantošana savu mērķu sasniegšanai.

Lai cik pamatoti 19. gadsimtā un pat vēl 20. gadsimta sākumā bija komunistu pārmetumi par lielas tautas daļas izslēgšanu no parlamentārās demokrātijas procesiem un pat ideālistiska vēlēšanās šos procesus demokratizēt pašos pamatos, ieviešot t.s. strādnieku padomju sistēmu, praksē komunistu veidotā demokrātija nekad nedarbojās un arī nevarēja darboties. PSRS tā jau 1923. gadā pārtapa par t.s. “demokrātisko centrālismu” jeb “proletariāta diktatūru”, kas īstenībā bija Komunistiskās partijas elites diktatūra. Strādnieku padomes partijas organizētāju un propagandistu vadībā izpildīja Komunistiskās partijas centrālo komiteju politbiroju norādījumus un priekšrakstus. Vēlēšanām, kurās sasniedza fenomenālu piedalīšanos un gandrīz vienbalsīgus rezultātus, nebija nekādas ietekmes uz pastāvošām varas struktūrām. Katrā vēlēšanu apgabalā kandidēja tikai viens kandidāts, parasti Komunistiskās partijas loceklis, un vēlēšanas uzskatāmas drīzāk par iedzīvotāju lojalitātes izpausmes nodrošinājumu bez reālas alternatīvas. Ievēlētās augstākās padomes apstiprināja jau iepriekš Komunistiskās partijas Centrālkomitejas vai Politbiroja sagatavotus likumus un rezolūcijas. Lai gan Komunistiskās partijas sauklis sākotnēji bija – “Visu varu padomēm”, jau Ļeņina laikā visa vara piederēja pašai partijai un tās valdošajām struktūrām.

Neatkarības pēdējais cēliens.
Tautas saeima vienbalsīgi lūdz Latviju uzņemt PSRS sastāvā

Okupācijas varai pakļāvīgā Tautas saeima savā pirmajā sēdē 1940. gada 21. jūlijā vienbalsīgi un nelikumīgi pasludināja Latviju par “sociālistisku padomju” republiku un lūdza PSRS Augstākajai Padomei iekļaut Latviju PSRS sastāvā.

Tautas saeimas lēmumi nebija tiesiski, jo neatbilda Latvijas Republikas 1922. gada Satversmei. Tajā noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika (1. pants), ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai (2. pants) un ka šo pantu maiņa ir likumīga tikai pēc tautas nobalsošanas (77. pants).

Valsts prezidents Kārlis Ulmanis tai pašā 21. jūlijā nolika savas pilnvaras, kuras pārņēma Augusts Kirchenšteins. Dokumenti liecina, ka Ulmanis bija paredzējis doties uz Šveici, bet viņu nosūtīja trimdā uz Vorošilovsku PSRS. Pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā 1941. gadā Ulmani apcietināja. Viņš miris 1942. gada 20. septembrī Krasnovodskas cietumā (tagadējā Turkmenbaši Turmenistānā). Par spīti pētījumiem, viņa kapa vieta nav zināma.

Jau pirms oficiālās Latvijas aneksijas okupācijas varas iestādes arestēja un izsūtīja Ulmaņa valdības ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, kara ministru Krišjāni Berķi, bijušo kara ministru Jāni Balodi un gandrīz visas neatkarīgās Latvijas vadošās personas. Viņi kļuva par okupācijas varas pirmajiem upuriem.

21. jūlija vakarā notika demonstrācija, kuru uzrunāja Andrejs Višinskis: “Apsveicu jūs ar lielo vēsturisko dienu, kad jūs iestājaties PSRS!” Tā bija Višinska pēdējā publiskā uzstāšanās Latvijā. Viņš savu darbu bija padarījis.

Latvijas Tautas saeimas lūgums

Ilgus gadus Latvijas tauta cieta zem ekspluatatoru jūga, pakļauta izlaupīšanai un verdzībai, nolemta nabadzībai un izmiršanai. [..]

Ar savu tautai naidīgo politiku vecā, plutokrātiskā valdība bija novedusi Latviju līdz bojāejai.

Agrākās pie varas bijušās reakcionārās kliķes noziedzīgās, nodevīgās politikas dēļ Latvijai draudēja briesmas kļūt par imperiālistu laupījumu.

Bijušo Latvijas valdītāju noziedzīgā kliķe centās mākslīgiem līdzekļiem norobežot Latvijas tautu no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības tautām, centās visādi kavēt mūsu un padomju tautu brālīgo tuvināšanos, mūsu draudzību un ciešo, nesaraujamo savienību ar mūsu lielo kaimiņu – neuzvaramo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. [..]

Tagad sanākusī Latvijas Tautas saeima ir pārliecināta, ka tikai iestāšanās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā nodrošina mūsu valsts īstenu suverenitāti, mūsu rūpniecības, mūsu lauksaimniecības, mūsu nacionālās kultūras patiesu uzplaukumu, spožu un varenu Latvijas tautas materiālās un kulturālās labklājības kāpinājumu, varenu mūsu mīļās dzimtenes attīstību un zelšanu. [..]

Pamatojoties uz vienprātīgi izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj:
Lūgt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā ietilpst Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas.

Lai dzīvo Padomju Latvija!
Lai dzīvo lielā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība!

Padomju vēstures stunda. 8

Latvijas PSR vēstures lapās lasāms: “1940. gada 21. jūlijā, Latvijas Tautas saeimai pasludinot padomju varas atjaunošanu, Latvijas darba tautas griba guva galīgo juridisko noformējumu. 21. jūlijs bija 1940. gada sociālistiskās revolūcijas punkts.” (2:159)

Tieslietu ministra Apsīša apsūdzība

Hermanis Apsītis bija pēdējais neatkarīgās Latvijas valdības tieslietu ministrs. Viņu arestēja 1940. gada 19. oktobrī un 1941. gada 13. un 14. oktobrī tiesāja Astrahaņas apgabaltiesas Tiesu kolēģija pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa 58. panta 4. un 13. punkta*, piespriežot augstāko soda mēru – nošaušanu. 1941. gada 17. oktobrī Apsītis iesniedza kasācijas sūdzību KPFSR Augstākās tiesas Tiesu kolēģijai, kurā norādīja uz viņa notiesāšanas pretlikumību. Kasācijas sūdzība atrodama LVA, 1986. f., 1. apr., 37194. l., 242.–244. lp. Rokraksts. Sūdzības izvilkumi tulkojumā no krievu valodas.

Es nekad neatzinu un arī nevarēju sevi atzīt par vainīgu man pierakstītajos noziedzīgos nodarījumos, kā tas teikts apsūdzības rakstā.

Manu darbību dažādos Latvijas Republikas amatos nevar kvalificēt kā noziedzīgu, jo es ieņēmu amatus neatkarīgā valstī, kuras suverenitāti atzina un ne reizi vien apstiprināja Padomju Savienība. Tautu pašnoteikšanās principu Padomju vara un komunistiskā partija deklarēja vēl pirms PSRS izveidošanās. Tātad ar 1918. gada 18. novembri Latvijai kā patstāvīgai valstij bija savi likumi, un nevienam šīs valsts darbiniekam nevarēja būt saistoši kādas svešas valsts, tajā skaitā KPFSR, likumi, un viņam tie nebija jāzina un pēc tiem jāvadās.

Uz to es norādīju arī Tiesai, cita starpā atsaucoties uz diviem svarīgiem starptautiskiem aktiem: 1920. gada 11. augusta miera līgumu ar Pad[omju] Krieviju un 1939. gada 5. oktobra līgumu par kara bāzēm Latvijā. [..] Es minēju arī faktu, ka gan PSRS, gan arī Latvija bija līdztiesīgas Tautu Savienības locekles. Viss tas apliecina, ka ne tikai pēc starptautisko tiesību principiem vispār, bet arī pēc savām attiecībām un konkrētiem aktiem no PSRS puses Latvija varēja izveidot savu valstisko un sabiedrisko dzīvi pēc saviem apsvērumiem un saviem ieskatiem, nerēķinoties ar jebkādu svešu valsti. Tiesa ar maniem motivējumiem nerēķinājās, ar to pārkāpdama attiecīgos K[rimināl]p[rocesuālā] k[odeksa] nolēmumus.

Ja reiz man, kā tiesu darbiniekam, kā karavīram un vēlāk kā valdības loceklim nebija saistoši svešas valsts likumi, tad pilnīgi nepareizi manai pilnīgi likumīgajai darbībai piemērot KPFSR K[rimināl]k[odeksa] 58. p[anta] 4. un 13. p[unk]t[u], piešķirot šim pantam atpakaļejoša likuma spēku. Katrs noziedzīgs nodarījums prasa, lai tas būtu pastrādāts kā ar soda draudiem aizliegta [rīcība] tā izdarīšanas brīdī. Noziedzīga nodarījuma jēdziens prasa, lai būtu nolūks izdarīt konkrētu noziegumu, bet man tāda nolūka nekad nebija un arī nevarēja būt, jo es pildīju likumīgus pienākumus Latvijā, bet ne PSRS. PSRS likumus es teorētiski un praktiski varēju pārkāpt, vienīgi sākot ar 1940. gada 5. augustu, t. i., ar Latvijas iestāšanās brīdi Pad[omju] Savienībā, kas, saprotams, nebija noticis.

58. panta 4. un 13. punkta piemērošana ir nepareiza arī uz tā pamata, ka nav saskatāmas visas šo pantu sastāvā prasītās pazīmes. Tā, piemēram, Latvijas valdība nekad nevarēja būt kontrrevolucionāra, jo Latvijā revolūcijas nebija. Visā neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā Latvijā nekad nebija pilsoņu kara (skat[īt] 58. p[anta] 13. p[unk]t[u]), ko prasa man pierakstītā nodarījuma sastāvs pēc krim[ināl]likuma. [..]

Es visu laiku tiku un arī tieku uzskatīts par Latvijas pavalstnieku, bet ne par padomju pilsoni (skat[īt] arī apsūdz[ības] rakstā!). Tādēļ, ja pat atzītu (bet patiesībā tas tā nav!), ka es esmu izdarījis kaut kādu politisku noziegumu Latvijā pirms padomju karaspēka ienākšanas, tad mani šādā lietā varētu tiesāt kompetenta Latvijas tiesa Latvijas teritorijā, bet ne aiz tās robežām un citas republikas tiesa pēc svešas valsts likumiem. Tas ir skaidrs pēc vispāratzītiem kriminālo un kriminālprocesuālo tiesību zinātnes principiem, pēc KPFSR K[rimināl]p[rocesuālā] k[odeksa] nolēmumiem un, kas ir sevišķi svarīgi, pēc Staļina Konstitūcijas. [..]

Pamatojoties uz šeit izklāstīto, es padevīgi lūdzu Augst[āko] tiesu lietu pret mani izbeigt nozieguma sastāva trūkuma dēļ vai, ja tiesa tam nepiekritīs, atcelt Astr[ahaņas] apg[abal]tiesas spriedumu un pieprasīt dot lietā citu spriedumu ar citu manas rīcības sankciju.

1942. gada 19. janvārī Hermani Apsīti nošāva.

* 58.4 – palīdzības sniegšana tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu;
58.13 – aktīva darbība vai cīņa pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību.

Krīt priekškars.
Baltijas valstis vienbalsīgi “uzņem” PSRS

Uzņemšana Padomju Savienībā bija pēdējais varas pārņemšanas akts, kas Latvijas tautai atņēma pat šķietamās suverenitātes atliekas un pilnībā pakļāva to komunistiskās PSRS politiskam diktātam un ideoloģijai.

Okupēto Baltijas valstu pārstāvjus Maskavā sagaidīja organizētas apsveicēju demonstrācijas. PSRS Augstākā Padome 5. augustā vienbalsīgi uzņēma Latviju PSRS sastāvā kā 15. padomju republiku. PSRS Augstākā Padome jau bija uzņēmusi Lietuvu kā 14. republiku 3. augustā, un 6. augustā uzņēma Igauniju kā 16. republiku.

Tautas saeima sanāca uz savu pēdējo sēdi 25. augustā un vienbalsīgi pieņēma 13. augustā Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas Politbiroja apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju, kas bija 1936. gada PSRS jeb t.s. Staļina konstitūcijas saīsināts noraksts. Tautas saeima pārtapa par Latvijas PSR Augstāko Padomi. Ministru kabinets nolika pilnvaras, un jau nākamajā dienā Augstākā Padome iecēla Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomi, tā formāli likvidējot pēdējās no neatkarīgās Latvijas mantotās pārvaldes institūcijas.

Latvijas PSR valdība bija kļuvusi par Maskavas rīkojumu un pavēļu izpildītāju bez patstāvīgas rīcības pilnvarām. Totalitārās varas izpausmes kulminēja 1941. gada jūnija masveida deportācijās un politiskās slepkavībās, kuru dēļ pirmais padomju okupācijas gads Latvijā guvis apzīmējumu “Baigais gads”.

Partijas valsts

Absolūtā vara Padomju Savienībā un tās republikās piederēja Komunistiskajai partijai (KP), ko līdz 1952. gadam sauca par Vissavienības Komunistisko (bolševiku) partiju. Valdība bija tikai instruments KP rokās un izpildīja tās lēmumus. Augstākais lēmējs šajā struktūrā nebija vis ievēlētā Augstākā Padome, bet gan KP Centrālās Komitejas Politbirojs un KP Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs. Partijas uzdevumus izpildīja un tās kontrolei bija pakļauta arī slepenā policija.

Latvijas Komunistiskā partija, līdz 1952. gadam Latvijas Komunistiskā (boļševiku) partija, bija pakļauta PSRS KP. Okupācijas laikā tās pirmie sekretāri bijaJānis Kalnbērziņš (1940–1959), Arvīds Pelše (1959–1966), Augusts Voss (1966–1984), Boriss Pugo (1984–1988), Jānis Vagris (1988–1990), Alfrēds Rubiks (1990–1991). Latvijas KP otrais sekretārs bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas pilnvarotais pārstāvis, parasti pēc tautības krievs, kurš pārraudzīja tās norādījumu izpildi. Tādas pašas funkcijas pildīja arī ministru, galveno pārvalžu un direktoru vietnieki.

Pasaule neaplaudē.
Latvijas Republika ārzemēs turpina pastāvēt de jure

Lai gan savā teritorijā Latvijas tauta bija faktiski zaudējusi suverēnās tiesības, daudzas pasaules valstis Latvijas aneksiju un inkorporāciju neatzina līdz pat neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Daudzas neatkarīgās Latvijas pārstāvniecības turpināja darboties visu okupācijas laiku.
Latvijas Republikas pase. Tās termiņš pagarināts Latvijas Sūtniecībā Londonā jau pēc Latvijas okupācijas.
Latvijas Republikas pase. Tās termiņš pagarināts Latvijas Sūtniecībā Londonā jau pēc Latvijas okupācijas.
Bīstoties visļaunākā, Latvijas valdība jau 1940. gada 18. maijā bija piešķīrusi ārkārtas pilnvaras Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam. Ja Latvijas Republikas valdība nespētu izpildīt savus uzdevumus, tad viņam būtu jāpārņem Latvijas diplomātiskā korpusa vadība un neatkarīgās Latvijas interešu aizstāvēšana brīvajā pasaulē.

Savā 1940. gada 23. jūlija notā sūtnis Zariņš protestēja pret Latvijas inkorporāciju PSRS, izskaidrojot notikumu pretkonstitucionālo raksturu. Tai pašā dienā ASV ārlietu ministra vietnieks Samners Velss (Sumner Welles) nosodīja “viltīgos procesus”, kuru dēļ Baltijas valstu neatkarība un teritoriālā integritāte tiek “apzināti iznīcināta”. Šis dokuments līdz neatkarības atgūšanai 51 gadu vēlāk lielā mērā noteica ASV un citu valstu okupācijas neatzīšanas politiku.

Cenšoties Latviju izolēt no ārpasaules, dažu dienu laikā pēc inkorporācijas Latvijas PSR valdība slēdza visas ārvalstu pārstāvniecības un uzņēmumus Latvijā, izraidīja ārzemju korespondentus un citus ārzemniekus.

Bez neviena šāviena.
Iznīcina Latvijas armiju

Draudzīgi bez pretošanās sagaidītie Latvijas okupētāji nekavējoties neitralizēja jebkuras iespējas bruņotai pretestībai, likvidējot vai savai kontrolei pakļaujot visas Latvijas militārās un paramilitārās organizācijas un vienības. Neatkarīgās Latvijas virsnieku korpusu likvidēja, arestējot, ieslogot GULAGa soda nometnēs vai nošaujot.

Jau pirmajā nedēļā ar okupācijas valdības lēmumu sāka atbruņot Aizsargu organizācijas biedrus. Aizsargu organizācija bija pastāvējusi kopš 1919. gada. Tā bija patriotiski un konservatīvi noskaņota brīvprātīga zemessardze ar militārām vienībām pēc armijas parauga, kas palīdzēja policijai un armijai. 10. jūlijā prezidentu Kārli Ulmani piespieda parakstīt pavēli par Aizsargu organizācijas likvidēšanu.

Latvijas Republikas armijai iecēla jaunu augstāko vadību. Ar 8. jūliju armija nonāca Sarkanās armijas politisko vadītāju (poļitruku) ideoloģiskajā kontrolē. Jau 11. jūlijā, kamēr Latvija vēl bija šķietami neatkarīga valsts, PSRS aizsardzības tautas komisārs maršals Semjons Timošenko izdeva pavēli Nr. 0141 par Baltijas Kara apgabala izveidošanu. Latvijas armiju pārdēvēja par Tautas armiju. Pēc tam to iekļāva Sarkanajā armijā kā 24. teritoriālo korpusu.

Pamazām Latvijas virsniekus nomainīja ar Sarkanās armijas komandieriem. Augstākos virsniekus komandēja uz apmācībām Maskavā, ksur viņus nošāva vai izsūtīja uz GULAGa soda nometnēm. 1941. gada pavasarī 24. teritoriālā korpusa daļas aizkomandēja vasaras apmācībās uz Litenes nometni. 14. jūnijā virsniekiem pavēlēja doties it kā uz “papildu apmācībām” tuvējā apkārtnē. Tur viņus atbruņoja, apcietināja un izsūtīja uz Noriļlagu Sibīrijā aiz Polārā loka, kur daudzus sodīja ar nāvi vai ilgu ieslodzījumu. Kopā 1940./41. gadā iznīcināja vairāk nekā pusi apmēram 2100 cilvēku lielā Latvijas virsnieku korpusa.

Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Lietuvas, Igaunijas un Polijas virsniekus. Atbildību par Polijas virsnieku masu slepkavību Katiņā (Baltkrievijā) PSRS noliedza līdz 1991. gadam.

Likumīga laupīšana.
Konfiskācija, devalvācija, kolektivizācija

Divas neatņemamas komunistiskās politikas sastāvdaļas, ko nekavējoties sāka īstenot Latvijā, bija privātīpašuma konfiskācija un lauksaimniecības kolektivizācija. Sākās sistemātiska Latvijā uzkrāto vērtību izlaupīšana, Latvijas tautsaimniecību pakļaujot centrālajai valsts plānošanai Maskavā.

Lai gan priekšvēlēšanu paziņojumi deklarēja privātā īpašuma neaizskaramību, jau 21. jūnijā Tautas saeima pasludināja arī “visus lielos tirdzniecības, rūpniecības un transporta uzņēmumus, kā arī bankas ar viņu vērtībām” par visas tautas, t.i., valsts mantu, piebilstot, ka ar to tiek radīti apstākļi “tautas labklājības un laimes varenai un straujai plaukšanai”. Savā otrajā sēdē 22. jūlijā Tautas saeima visu zemi pasludināja par “visas tautas īpašumu, tas ir, par valsts īpašumu”. Zemniekiem lietošanā atļāva atstāt līdz 30 ha.

Latvijas latu pielīdzināja padomju rublim, un tā vērtību devalvēja atbilstoši rubļa pirktspējai, vairākas reizes paaugstinot cenas un algas līdz pat trīskāršam apjomam. Kad cilvēki sāka steigā iepirkt preces, pirkšanas apjomus pieprasītākajām precēm sāka mākslīgi ierobežot, beigās nosakot saistošas cenas. Piedraudēja ar sodiem par preču uzkrāšanu. 1940. gada 25. novembrī par paralēlu maksāšanas līdzekli ieviesa padomju rubli, bet četrus mēnešus vēlāk latu izņēma no apgrozības. Tai pašā laikā atcēla ierobežojumus bankas uzkrājumu izņemšanai, bet katra noguldītāja kontā atstāja ne vairāk kā 1000 rubļus.

Lielākie rūpniecības uzņēmumi nonāca tiešā Maskavas pārvaldījumā. Arodbiedrības kļuva par Komunistiskās partijas norādījumu izpildītājām. Algas šķietami palielināja, bet, palielinot arī cenas, pirktspēja samazinājās.

Apzinoties, ka Latvijas zemnieki nav gatavi kolektivizācijai, Komunistiskā partija sākumā tālākos plānus slēpa, bet steigā īstenoja agrāro reformu. Izveidoja valsts zemes fondu, atsavinot zemniekiem zemi virs 30 ha un baznīcu zemi, kā arī iekļaujot valsts zemi. No fonda iedalīja jaunas sīksaimniecības līdz 10 ha platībā, kas lielāko tiesu izrādījās dzīvotnespējīgas. Tai pašā laikā lauksaimniecību sāka organizēt centrāli, nosakot termiņus, kuros veicami darbi, un 1941. gada pavasarī ieviešot obligātas nodevas. Pirmos kolhozus un padomju saimniecības (sovhozus) sāka organizēt 1941. gada pavasarī, bet plašāku lauku kolektivizāciju pirmajā padomju okupācijas gadā pārtrauca Vācijas uzbrukums.
Valsts akts par zemes nodošanu kolhoziem mūžīgā lietošanā.
Valsts akts par zemes nodošanu kolhoziem mūžīgā lietošanā.
Viena gada laikā padomju režīms bija iznīcinājis kapitālistisko iekārtu un atbrīvojis Latvijas iedzīvotājus no “ekspluatatoru jūga”, kā savulaik bija deklarējusi Tautas saeima, lūdzot Latviju uzņemt Padomju Savienībā. Viņi bija zaudējuši īpašumus un iekrājumus, kas nonāca Padomju Savienības un tās Latvijas izpildītāju kontrolē un rīcībā.

Vara pret garu.
Sabiedrisko un kultūras dzīvi pakļauj komunismam

Komunistiskā partija centās savai kontrolei pilnībā pakļaut sabiedrisko un kultūras dzīvi. Lai gan prezidents Ulmanis bija valdījis autokrātiskā garā, Latvijas sabiedrība kopumā bija saglabājusi pilsoniskas sabiedrības biedrošanās un izpausmes brīvības, kuras okupācijas režīms sāka nežēlīgi izskaust.

Jau pirmajās okupācijas nedēļās valdība slēdza un likvidēja neatkarīgas sabiedriskās organizācijas un konfiscēja to īpašumus. To vietā dibināja organizācijas, kas bija Komunistiskās partijas kontrolē.

Kultūrai bija jāsludina komunistiskā ideoloģija, slavinot padomju sistēmas sasniegumus un vadoņus, aicinot uz šķiru cīņu pret kapitālistiem un apkarojot nacionālas izpausmes. Izveidoja t.s. “radošās savienības” rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem. Tām bija jākontrolē un jāvirza radošais darbs, jārūpējas par padomju ideoloģijai atbilstošu, glaimojošu darbu rašanos, jāatbalsta ideoloģiski uzticamie autori, jānosoda un “jāpāraudzina” nepakļāvīgie.

Valsts pārņēma un kontrolēja grāmatu un preses izdevumu izdošanu un izplatīšanu. No grāmatu tirgus un bibliotēkām izņēma agrāk izdotās grāmatas, kas neatbilda oficiālajai komunistu ideoloģijai. Grāmatas un citas publikācijas bija pakļautas iepriekšējai cenzūrai. Presei bija jāatspoguļo valdības un Komunistiskās partijas oficiālie uzskati un viedokļi.
Padomju izrotājums Nacionālajam teātrim, kur 1918. gadā pasludināja Latvijas neatkarību.
Padomju "izrotājums" Nacionālajam teātrim, kur 1918. gadā pasludināja Latvijas neatkarību.
Padomju kultūras ārišķības – plakāti, saukļi, padomju simbolika, aģitācija un demonstrācijas ielās – pārklāja un nomāca neatkarīgās Latvijas kultūras sasniegumus. Ielas, rūpnīcas un institūcijas pārdēvēja ievērojamu krievu un padomju cilvēku vai institūciju vārdos.

Ateisms kā ticība.
Reliģija komunisma jūgā

Komunisma pamatlicēji noliedza Dieva eksistenci un uzskatīja reliģiju par kapitālisma palieku un “opiju tautai”. Ateisms kļuva par komunistu ticības apliecinājumu. Komunistiskais režīms aizliedza reliģijas publiskās funkcijas un ierobežoja garīdznieku tiesības. Garīdzniekus un ticīgos pakļāva represijām. Baznīcu un sinagogu īpašumus atsavināja un aplika ar augstiem nodokļiem.

Garīdzniekiem liedza izpildīt sociālo lomu, ko tie līdz tam bija veikuši: likumīgu laulāšanu, dzimušo un mirušo reģistrāciju. Aizliedza svinēt reliģiskās svinamās dienas un mācīt ticības mācību skolās. Reliģijas vietā mācīja un presē propagandēja ateismu. Likvidēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, tās Pareizticīgās baznīcas nodaļu un Romas katoļu teoloģijas fakultāti.

Baznīcu zemes jau sākumā ieskaitīja valsts zemes fondā. Ar Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes 1941. gada 20. marta lēmumu nacionalizēja arī citus baznīcu un sinagogu īpašumus. Par atļautā kustamā un nekustamā īpašuma lietošanu nosacīja augstus nodokļus. Slēdza Romas katoļu baznīcas klosterus. Katoļticības apspiešana īpaši skāra iedzīvotājus Latgalē, kur tā cieši saistīta ar latgaliešu identitāti.

Ticīgos pakļāva represijām. Deportēja vai bez tiesas nogalināja 36 dažādo kristīgo konfesiju garīdzniekus un rabīnus.

Totalitārisms

Jēdzieni “totalitārisms” un “totalitārs” raksturo 20. gadsimta neierobežotas varas izpausmes formas. Šos jēdzienus pirmo reizi lietoja Benito Musolīni, definējot savu fašisma kustību Itālijā, bet tie atbilst arī nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības varas sistēmām. Par totalitārisma pazīmēm parasti atzīst: Šeit minētie kritēriji palīdz salīdzināt 20. gadsimta totalitārās sistēmas. Jāievēro, ka ne vienmēr specifiskā totalitārā sistēmā konstatējami visi šeit minētie kritēriji vienlaikus vai pilnīgi tajās pašās izpausmes formās.

Izglītība kā ierocis.
Jaunatni audzina komunistiskā garā

Latvijas tauta īsajā 20 gadu neatkarības laikā bija izveidojusi lojalitāti pret savu valsti un tās pilsoniskajām sadzīves normām. Komunistu uzspiestā ideoloģija, īpašuma konfiskācija un sabiedrības reglamentēšana vairākumam nebija pieņemama. Veidojās izplatīta, bet tikai daļēji organizēta nevardarbīga pretošanās, ko apkaroja čeka un citas okupācijas režīma iestādes.

Pretošanās okupācijas varai sākās jau tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas 17. jūnijā, bet tās izpausmes bija galvenokārt spontānas un neorganizētas. Centās nenodot un noslēpt ieročus. Ir ziņas par izolētu bruņotu pretošanos. Ignorēja norādījumus un pavēles, izvairījās no piedalīšanās vēlēšanās. Boikotēja propagandas mītiņus. Augstākās Padomes vēlēšanās 1941. gada janvārī ar pretpadomju saukļiem aprakstīja vēlēšanu biļetenus. Pie Brīvības pieminekļa slepus nolika ziedus, daudzviet norāva sarkanos vai uzvilka Latvijas karogus. Plaši izplatījās anekdotes un padomju dziesmu parodijas.

Organizētā pretošanās bija daudzveidīga, bet tai trūka kopējas vadības un it sevišķi atbalsta no ārpuses. Lai gan visas pretestības organizācijas un grupas vienoja naids pret padomju režīmu un cerība uz Latvijas atjaunošanu, tās nedarbojās koordinēti. Daudzas vietējās grupas bija ideālisma apgarotas un tām trūka konspiratīvā darba pieredzes. Tādas veidojās daudzās skolās, un tās atbalstīja patriotiski noskaņoti skolotāji. Lielāko tiesu čeka drīz vien atklāja un likvidēja.

Lielākās un darbīgākās nelegālās organizācijas bija “Jaunlatvieši”, “Tēvijas sargi”, “Latvijas Nacionālais leģions” un “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” (KOLA). Pretestības kustībā tās iesaistīja vairākus simtus aktīvu dalībnieku. Tās nodarbojās ar situācijas izskaidrošanu un nacionālās pašapziņas uzturēšanu, izplatot ziņas ar nelegālu izdevumu palīdzību. Čeka organizācijas intensīvi apkaroja, daudzus dalībniekus notvēra, notiesāja un ieslodzīja vai piesprieda nāvessodu. Lielāko tiesu organizāciju iznīcināja līdz 1941. gada pavasarim.
"Brīvā Latvija". Jelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēkns Fricis Skurstenis noorganizēja patriotu grupu "Brīvā Latvija". Skolēnus vadīja emocionāls protests, vērsts pret okupācijas varas īstenoto politiku. "Brīvās Latvijas" grupu čekisti atklāja un likvidēja. Visus 13 dalībniekus notiesāja. Ieslodzījumu GULAGa nometnēs izcieta un izdzīvoja tikai viens no skolēniem - Voldemārs Treimanis.
"Brīvā Latvija". Jelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēkns Fricis Skurstenis noorganizēja patriotu grupu "Brīvā Latvija". Skolēnus vadīja emocionāls protests, vērsts pret okupācijas varas īstenoto politiku. "Brīvās Latvijas" grupu čekisti atklāja un likvidēja. Visus 13 dalībniekus notiesāja. Ieslodzījumu GULAGa nometnēs izcieta un izdzīvoja tikai viens no skolēniem - Voldemārs Treimanis.
Bruņotā pretošanās pastiprinājās pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 22. jūnijā atsevišķās vietās veidojās partizānu vienības, galvenokārt iesaistoties bijušajiem Latvijas armijas locekļiem, Aizsargu organizācijas biedriem un policistiem.

Pretošanās

Pretošanās definīcija vienmēr ir atkarīga no vēsturiskām kopsakarībām un apstākļiem. Pirms pretošanos var diferencēti aprakstīt, jājautā kur, kad, kā un kāpēc tā notiek un pret ko tā vērsta.

Latvijas Okupācijas muzejā jēdziens “pretošanās” uztverts iespējami plaši. Tas ietver kā bruņotu, tā nevardarbīgu pretošanos. Tas iekļauj institucionālu un individuālu, politisku, nacionālu, kulturālu un reliģisku pretošanos. Pretošanās ir gan personīgās pārliecības un integritātes saglabāšana, gan arī atklāta pretošanās, sākot ar protesta demonstrācijām, manifestācijām, līdz sabotāžai un beidzot varas līdzekļu lietošanai. Pretošanās ir arī klusā opozīcija, sākot ar vienkāršu nepaklausību un nepakļāvību, līdz pat solidaritātes apliecināšanai režīma vajātiem, pat ja tas apdraud paša drošību vai dzīvību.

Pretošanās nav jāuzskata tikai kā klasiskā cīņa pret tirāniju, svešo varu vai despotiju. Pretošanās ir arī cīņa par individuālajām cilvēka tiesībām un to aizstāvēšana iepretī varas aparāta un sabiedrības politiskajiem spaidiem un ierobežojumiem. Hitlera un Staļina totalitārie režīmi nebalstījās tikai uz teroru, ko pavēlēja un īstenoja valsts vadība, bet arī uz zināmas iedzīvotāju daļas gatavību ar režīmu sadarboties, piedaloties terorā, uz indivīdu gatavību kontrolēt savus līdziedzīvotājus, uz denunciācijām, nodevību, gļēvulību un vienaldzību.

Šeit lietotās plašās pretošanās definīcijas pamatojums atrodams totalitāro režīmu īpatnībā kontrolēt visas publiskās un privātās dzīves jomas. Ievērojot individuālo tiesību pārkāpšanu, patvaļu, nevainīgu cilvēku vajāšanu, ģimeņu un bērnu tiesību neievērošanu, tiesību teroru tautas tiesās un parādes procesos un beidzot – pilnīgu garīgās dzīves apspiešanu un kontroli, jau cilvēcīgas pašcieņas un savas tautas dzīvesveida saglabāšana vien nozīmē pretošanos.

"Brīvā Latvija"

PJelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēknis Fricis Skurstenis noorganizēja patriotu grupu “Brīvā Latvija”. Skolēnus vadīja emocionāls protests, vērsts pret okupācijas varas īstenoto politiku. “Brīvās Latvijas” grupu čeka atklāja un likvidēja. Visus 13 dalībniekus arestēja 1941. gada janvārī un notiesāja. Ieslodzījumu GULAGa nometnēs izcieta un izdzīvoja tikai viens no skolēniem – Voldemārs Treimanis.

Režīma patvaļas pātaga.
Čekas neierobežotā vara arestēt un likvidēt

Čeka bija Komunistiskās partijas totalitārās varas īstenotāja ar psiholoģiskā un fiziskā terora līdzekļiem. Pirmajā padomju okupācijas gadā tā darbojās ar nosaukumu NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts) un NKGB (Valsts drošības tautas komisariāts).

Čekas galvenais uzdevums bija izsekot un “padarīt nekaitīgus” tā saucamos “šķiras ienaidniekus” un “pretpadomju elementus”. Šim nolūkam izmantoja ārējo novērošanu un plašu ziņu pienesēju tīklu. Lai legalizētu vajāšanas, jaunajiem likumiem piemēroja PSRS vai Krievijas PFSR likumus un tiem deva atpakaļejošu spēku.

Latvijas PSR valsts drošības komisāram Semjonam Šustinam un LPSR iekšlietu tautas komisāram Alfonam Novikam bija neierobežota vara izpildīt Komunistiskās partijas lēmumus. Pietika ar viena vai otra parakstu, lai arestētajam piespriestu nāvessodu. Apcietināšanas sākās jau pirms Latvijas aneksijas 1940. gada 5. augustā. Pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. panta jebkuru varēja apsūdzēt “pretpadomju darbībā” vai par “nelojalitāti pret padomju režīmu”.

Čekas nama pagrabā iekārtoja cietumu. Lai nevainīgus cilvēkus piespiestu atzīties nepatiesās apsūdzībās, notika nedēļām ilgas pratināšanas ar spīdzināšanu, kas PSRS bija legalizēta. Parastie soda mēri bija nošaušana vai ilgstoši cietumsodi, kas izciešami necilvēcīgos apstākļos speciālās GULAGa piespiedu darba soda nometnēs.

Pretēji nacionālsociālistiskās okupācijas laikā izplatītajam apgalvojumam, ka čekā galvenokārt strādāja ebreju tautības darbinieki, nesenie pētījumi liecina, ka PSRS čekas darbinieku vidū bija galvenokārt krievu tautības cilvēki, lai gan vairāki vadoši darbinieki Latvijā, piemēram, NKGB tautas komisārs Šustins, bija ebreji, kurus nacistu propaganda sevišķi izcēla. Tai pašā laikā ir skaidrs, ka čeka Latvijā savus uzdevumus nebūtu varējusi veikt bez liela skaita latviešu čekistu, kuru augstākā amatpersona bija Alfons Noviks un kuru valodas un vietējo apstākļu zināšanas bija neatsveramas.

Padomju politiskā slepenpolicija – čeka

Padomju politiskā slepenpolicija bija ierocis Komunistiskās partijas diktatūras uzturēšanai. Tās nosaukums un struktūra vēstures gaitā vairākkārt mainījušies. Jau 1917. gada decembrī nodibināja Viskrievijas Ārkārtas komisiju (Vserossijskaja Črezvičajnaja Komissija, saīsinājumā ČK jeb čeka), kam bija jāapkaro kontrrevolūcija un sabotāža un kas ātri izveidoja plašu aparātu. Pirmais šīs organizācijas priekšsēdis bija Felikss E. Dzeržinskis.

Pēc pilsoņu kara 1922. gadā čeku pārveidoja Apvienotajā valsts politiskajā pārvaldē (Objediņennoje Gosudarstvennoje Političeskoje Upravļenije – OGPU), kas sākumā bija pakļauta Krievijas Iekšlietu tautas komisariātam, bet 1923. gadā kļuva par daļēji patstāvīgu valsts iestādi ar mainīgiem nosaukumiem. Arī to līdz savai nāvei 1926. gadā vadīja Dzeržinskis. Divdesmitajos gados OGPU vadīja piespiedu zemniecības kolektivizāciju, veica lielsaimnieku, “kulaku”, likvidāciju un arestēja t. s. aģentus, nodevējus un sabotierus fabrikās un kolhozos.

OGPU iekļāva jaunajā Vissavienības Iekšlietu tautas komisariātā (Narodnij Komissariat Vnutreņih Del SSSR – NKVD), ko izveidoja 1934. gadā. NKVD vadīja lielās terora akcijas 30. gadu otrā pusē, t. s. lielo “tīrīšanu”, kuras gaitā likvidēja veco boļševiku gvardi un lielu daļu partijas, armijas un saimniecības kadru.

1941. gada sākumā valsts drošības aparātu atkal atdalīja no NKVD un radīja Valsts drošības tautas komisariātu (Narodnij Komissariat Gosudarstvennoj Bezopastnosti – NKGB). Jaunais NKGB specializējās iekšējo un ārējo ienaidnieku meklēšanā. NKVD paturēja savas sodu izpildīšanas funkcijas, ieskaitot cietumu un GULAGa nometņu administrāciju.

No 1938. līdz 1953. gadam PSRS Valsts drošības dienesta vadība bija Lavrentija Berijas rokās. Organizācijas struktūra un nosaukums šai laikā vairākkārt mainījās. Pēc Staļina nāves 1953. gadā un Berijas nesekmīgā mēģinājuma drošības dienesta aparātu iesaistīt cīņā par Staļina mantojumu, 1954. gadā nodibināja patstāvīgo PSRS Valsts drošības komiteju (Komitet Gosudarstvennoj Bezopastnosti SSSR – KGB).

Lai gan padomju politisko slepenpoliciju kopš 1922. gada vairs nesauca par čeku, tautas mutē “čeka” palika apzīmējums komunistu partijas apspiešanas un terora aparātam un līdz ar to psiholoģiskai un fiziskai ietekmēšanai un iebaidīšanai, patvarīgiem arestiem, nopratināšanām, spīdzināšanai, deportācijām, izsūtījumam, soda nometnēm un politiskām slepkavībām. Tāpēc arī grāmatas latviešu tekstos lietots apzīmējums “čeka”, lai kāds būtu tās oficiālais nosaukums. Rietumu pasaulē čeka galvenokārt pazīstama ar tās pēdējo nosaukumu KGB.

Cik pamatots ir pēc vācu ienākšanas 1941. izplatītais uzskats – “žīdi–čekisti”, ka čeka bija institūcija, kurā dominēja ebreji? Par čekas etnisko sastāvu pieejamie dati to neapstiprina. Lai gan pašos sākuma gados Dzeržinska vadītās čekas darbinieku vidū Krievijā bija daudzi latvieši un ebreji, 1940. gadā PSRS NKVD rindās bija 80% krievu, 6% ebreju un tikai nedaudzi latvieši. Organizējot Latvijas PSR NKVD 1940.–1941. gadā, čekas darbā iesaistīja arī vietējos latviešus. Čekas nopratinātāju vidū dominē krievu un latviešu vārdi. Taču daudzus spriedumus parakstīja augsti stāvoši čekas darbinieki, to vidū ebrejs Simons Šustins un latvietis Alfons Noviks.

Izravēt ar saknēm.
Masu deportācija uz PSRS tālajiem apgabaliem

Masu deportācijas uz tālajiem Padomju Savienības apgabaliem bija viens no čekas terora nežēlīgākajiem līdzekļiem. Padomju Savienībā masu deportācijas jau bija notikušas 30. gados saistībā ar kolektivizāciju un terora kampaņām. Latvijā pirmā masu deportācija notika 1941. gada 14. jūnijā.

Hitlera–Staļina pakta padomju “ietekmes zonā” deportācijas sākās jau 1940. gada sākumā, kad no PSRS okupētajiem Austrumpolijas apgabaliem masveidā sāka izsūtīt galvenokārt poļu tautības iedzīvotājus. Dokumenti liecina, ka deportācijas kā terora līdzeklis Baltijā tika plānotas tūlīt pēc okupācijas. Instrukcijas par deportācijām bija līdzīgas deportācijām no Austrumpolijas. Dekrēti par deportācijām Baltijas valstīs un Moldāvijā parakstīti 1941. gada maijā.

Naktī no 13. uz 14. jūniju bez tiesas sprieduma arestēja un deportēja vairāk nekā 15 424 Latvijas iedzīvotāju, galvenokārt ģimenes, kuru galvas bijuši vadošās pozīcijās valsts un vietējā pārvaldē, militārajā dienestā, saimniecībā un kultūrā. Izsūtīto skaitā bija arī vairāk nekā 2400 bērnu, jaunāku par 10 gadiem. Bez Drošības un Iekšlietu tautas komisariāta, Sarkanās armijas, milicijas un citām vienībām šajā noziegumā pret cilvēci ar pavēli iesaistīja arī vietējos komunistus un komjauniešus.

Izsūtāmos nakts vidū pamodināja un deva mazāk par stundu laika sagatavoties ceļam. Galamērķi neminēja. Neminēja arī, ka ģimenes tiks šķirtas. Līdzi ļāva paņemt tikai to, ko var panest, bet apjukumā un nezinot patiesos apstākļus, deportējamie nereti nepaņēma līdzi vajadzīgo. Daudz vērtīgu un noderīgu lietu, kā vērtslietas un fotoaparātus, nedrīkstēja ņemt līdzi. Visu, kas palika, konfiscēja režīms. Nelaimīgos sablīvēja deportācijām jau iepriekš sagatavotos preču un lopu vagonos, kas ceļā pavadīja nedēļas un mēnešus. Daudzi, it sevišķi zīdaiņi, slimie un vecie cilvēki, nomira ceļā.

Latvijas laikrakstos neparādījās ne vārda par šiem notikumiem. Piederīgiem par aizvestajiem nebija nekādu ziņu. Neviena iestāde, ieskaitot miliciju, nesniedza ne informāciju, ne jebkādu palīdzību. Sliežu ceļš bija nokaisīts ar atvadvārdu zīmītēm tuviniekiem. Reti kāds tās saņēma. “Tautas ienaidniekus”, galvenokārt vīriešus, skaitā 5263, atšķīra no ģimenēm un nosūtīja uz GULAGa spaidu darbu soda nometnēm aiz dzeloņstiepļu žogiem, kur tikai vēlāk tos steigā aizmuguriski tiesāja par pretpadomju darbību. Apstākļi soda nometnēs bija necilvēcīgi. Ieslodzītie zaudēja savu personisko identitāti, kļūstot par numuriem. Viņus terorizēja sargi un kriminālie ieslodzītie. Ēdiena devas neaizstāja smagajā darbā izlietotās kalorijas. Cilvēki novājēja, slimoja ar caureju, cingu un citām slimībām. Slimības izplatīja arī utis, blaktis, blusas un citi kukaiņi. Ziemā valdīja neciešams aukstums. Daudzi aizgāja bojā jau pirmajā ziemā. Izdzīvoja tikai apmēram piektā daļa GULAGa soda nometnēs ieslodzīto.
GULAGs un galvenie deportāciju ceļi PSRS, 1940. - 1950. gadi.
GULAGs un galvenie deportāciju ceļi PSRS, 1940. - 1950. gadi.
Sievietes un bērni kā “dzimtenes nodevēju” ģimeņu locekļi nonāca tā saucamajos “specnometinājumos” – piespiedu trimdā Sibīrijā un tālāk. Lai gan viņi nedzīvoja aiz dzeloņstieplēm, viņi nedrīkstēja atstāt nometinājuma vietu. Apstākļi arī šiem nelaimīgajiem bija neapskaužami. It sevišķi trūka pārtikas un piemērotu mājvietu. Vietējie iedzīvotāju, daudzi no tiem paši iepriekš deportētie, bija nabadzīgi un jaunos pienācējus nereti uzņēma naidīgi. Jau pirmajā ziemā ekstrēmos apstākļos bojā gāja vecāki ļaudis un bērni.

Tajā pašā naktī no Igaunijas aizveda ap 11 000 un no Lietuvas ap 21 000 cilvēku. Šīs bija pirmās okupācijas varas masveida deportācijas Baltijas vēsturē. Masu deportācijas atsākās pēc padomju varas atgriešanās 1945. gadā.

Padomju vēstures stunda. 9

Latvijas PSR vēsture: “1941. gada jūnija vidū no Latvijas tika izsūtīts zināms skaits bijušo lielrūpnieku, bijušo buržuāzisko politisko partiju vadošo darbinieku, krievu baltgvardu, aizsargu komandieru, policistu, politiskās pārvaldes darbinieku un viņu ģimenes locekļu, kā arī pilsētu deklasēto elementu. Represijas skāra arī zināmu daļu no bijušās buržuāziskās armijas virsniekiem. Šajā akcijā, kas notika lielā steigā, tika pieļautas arī kļūdas. [..] Šī izvešana, kas tika veikta Staļina personības kulta apstākļos, nebija izskaidrota darbaļaužu masām, un tādēļ hitleriskās okupācijas gados to plaši izmantoja pretpadomju un antikomunistiskos nolūkos, iztēlojot to par 'latviešu tautas iznīcināšanas sākumu' utt.” (2:172–-73)

“Nav cilvēka, nav problēmas” Politisko ieslodzīto izvešana un nošaušana

Staļina slavenais izteiciens kļuva par īstenību, kad 1941. gada 22. jūnijā nacionālsociālistiskā Vācija uzbruka PSRS. Čeka steigā deportēja politiskos ieslodzītos uz cietumiem un spaidu darbu nometnēm PSRS iekšienē. Pēc tam cilvēkus uz mazāko aizdomu pamata apcietināja un nošāva kā “sabiedriski bīstamus”.
Semjona Šustina pavēle nošaut 78 cilvēkus kā sabiedrībai bīstamus 1941. gada 26. jūnijā.
Semjona Šustina pavēle nošaut 78 cilvēkus kā "sabiedrībai bīstamus" 1941. gada 26. jūnijā.
No visiem Latvijas novadiem apcietinātos vilcienos pārveda uz Šķirotavas staciju Rīgā, kur vagonus sakabināja speciālos ešelonos, kas līdz 26. jūnijam devās tālajā ceļā. No Latvijas cietumiem izveda ap 3600 cilvēku. Viņus turpināja pratināt, spīdzināt un tiesāt Padomju Savienības cietumos. Izdzīvoja tikai nedaudzi.

Latvijā palikušos un vēlāk arestētos cietumniekus nošāva un apraka masu kapos. Pēc Sarkanās armijas aiziešanas čekistu steigā aizbērtos kapus un nogalināto līķus atrada Rīgas Centrālcietumā, Baltezerā, Rēzeknē, Ulbrokā un citās vietās. Komunistu upurus nacistu propaganda vēlāk izmantoja, lai tautu censtos noskaņot pret ebreju tautības Latvijas iedzīvotājiem.

Rīgas Meža kapos pārapbedīja lielāko skaitu Centrālcietuma pagalmā atrakto. Masu kapa vietu apzīmēja ar baltiem krustiem. Otrās padomju okupācijas laikā krustus novāca un kapa vietā ļāva apglabāt citus mirušos. Pēc neatkarības atgūšanas kapa vietu apzīmēja atkal ar baltiem krustiem. Tagad tur iekārtota piemiņas vieta ar visu zināmo apbedīto čekas upuru vārdiem.

Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pants

Panta sevišķās daļas pirmā nodaļa “Valsts noziegumi” apraksta “kontrrevolucionāros noziegumus”. Tajos iekļauti tieši nodarījumi pret padomju varu, piemēram, dzimtenes nodevība, bruņota sacelšanās, terora akti, diversija (valstij svarīgu objektu iznīcināšana), spiegošana, sabotāža (pienākumu apzināta nepildīšana), kaitniecība (valsts ekonomiskās sistēmas graušana). Taču tajos iekļauti arī nodarījumi, kas demokrātiskās valstīs piederētu civilām vai cilvēku pamattiesībām: personīgo uzskatu paušana, ja tie ir pretrunā ar oficiālo viedokli, sakari ar “kapitālistiskajām” valstīm, arī “neziņošana” par pretvalstisku darbību.

58. pants bija visbiežāk lietotais politiska rakstura apsūdzībām un tiesas spriedumiem pret Latvijas iedzīvotājiem padomju okupācijas laikā. Panta lietošanā padomju varas orgāniem bija dotas gandrīz neierobežotas pilnvaras. Par 58. panta noziegumiem nereti tiesāja arī apsūdzēto pilngadīgos ģimenes locekļus. Apsūdzībām piemita atpakaļejošs spēks – arī par darbību neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikā un pat pirms tam.

No juridiskā viedokļa, jāievēro, ka okupētās Latvijas gadījumā tas bija svešas valsts krimināllikums, ko attiecināja uz okupētas valsts iedzīvotājiem par “nodarījumiem”, kas bija notikuši pirms okupācijas un pirms likuma ieviešanas okupācijas apstākļos.

Deportāciju un pārvietošanas politika

Jau sākot ar 16. gadsimtu, cariskajā Krievijas impērijā bija parasts atbrīvoties no noziedzniekiem, nepatīkamiem politiskiem pretiniekiem vai iekarotām tautām, izsūtot uz Sibīriju. Staļina valdīšanas laikā deportācijas kļuva par tiešu totalitārās varas izpildlīdzekli kā ikdienišķa terora forma. Šis terors ļoti plašos apmēros vērsās daļēji patvaļīgi pret visiem un katru, kurš bija apzīmēts kā politisks režīma pretinieks vai “šķiras ienaidnieks”, ieskaitot pašus partijas biedrus, māksliniekus, zinātniekus, rakstniekus, uzņēmējus.

Staļina režīmam bija raksturīga tautu un sociālu grupu izsūtīšana uz Sibīriju un citiem milzīgās valsts apgabaliem. Tā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā atbrīvojās no saimniekiem (“kulakiem”), kuri atteicās stāties kolhozos un bija palikuši dzīvi pēc režīma inscenētajām bada katastrofām Baltkrievijā un Ukrainā. “Lielā terora” laikā trīsdesmitajos gados kā “nodevējus” noslepkavoja vai deportēja vecos boļševiku kadrus, kas bija kalpojuši Ļeņinam, kā arī vērsās pret piederīgiem citām tautām, ieskaitot latviešus, kurām Krievijas pierobežā bija savas valstis un kuras uzskatīja par neuzticamiem. No 200 000 Krievijas latviešiem arestēja ap 70 000, bet nošāva ap 14 000 cilvēku.

Pēc Otrā pasaules kara Staļins pavēlēja izsūtīt lielu daļu iedzīvotāju, kuri bija dzīvojuši vācu okupētajos apgabalos, jo tos turēja aizdomās par kolaborāciju ar ienaidnieku. Tā savu dzimto zemi pazaudēja Krimas tatāri. Čečenus izsūtīja tāpēc, ka tie vāciešus esot gaidījuši, kaut arī nesagaidījuši. Pēc kara beigām Staļina teritoriālo prasību dēļ bijušajos Austrumpolijas apgabalos dzīvojošos poļus pārvietoja uz rietumu apgabaliem, no kuriem savukārt tika padzīti vācieši.

Arī Hitlera režīma ilgtermiņa politikā ietilpa līdzīga tautu pārvietošana. Viņa valdīšanas sākuma gados tika apsvērti plāni pārvietot visus ebrejus uz Madagaskaru. Himlera plāni Baltijai (Generalplan Ost) paredzēja rasiski “mazvērtīgo” Baltijas tautu izsūtīšanu uz austrumiem, lai veicinātu “Austrumzemes” ģermanizāciju un kolonizāciju. Praktiska tautu pārvietošana sākās ar 1939. poļu pārvietošanu no Vācijas anektētajiem Rietumpolijas apgabaliem, viņus aizstājot ar etniskajiem vāciešiem, par kuru izceļošanu no padomju “interešu sfēras” bija slēgta slepena vienošanās 28. septembra līgumā.
Viņi nāca nakts tumšākajā stundā.
Viņi mūs izrāva no gultām, no mājām, no zemes.
Viņi mūs izšķīra vīrus no sievām un bērniem.
Viņi mūs sadzina aizrestotos lopu vagonos.
Viņi mums nedeva ne paēst, ne padzert.
Viņi mūs veda pretī dzīvai nāvei.

Laimīgs bija tas bērns, vecais un slimais,
kas nomira ātri un palika ceļmalā;
mēs, kas palikām, bijām lemti lēnākai nāvei
Gulaga dzeloņstiepļu salās.

Mēs nebijām cilvēki, mēs kļuvām numuri;
mūs dzina darbā bez maizes, bez saules;
bads bija brālis, nāve mūsu māsa;
mūsu kauli krāvās grēdās uz sasalušās tundras zemes.

Tikai retais, pēc gadiem, varēja atkal
mērot ceļu uz mājām, kuru nebija vairs.
Tikai retais vairs pārnāca salauzts vai svētais,
kas dzīvs ellei izgājis cauri.

Valtera Nollendorfa 1993. gadā sarakstītas rindas
pēc kāda izsūtītā piezīmēm.
Visas tiesības aizsargātas © 2017