Meklēšana

Otrā padomju okupācija: Staļinisma terors 1944-1953

17.07.45. Sākas Sabiedroto galotņu konference Potsdamā + 06.08.45. ASV nomet atombumbu uz Hirosimu + 02.09.45. Japāna paraksta kapitulācijas aktu + 20.11.45. Sākas Nirnbergas process pret nacionālsociālistiskajiem kara noziedzniekiem + 05.03.46. Vinstona Čērčila (Winston Churchill) “dzelzs aizkara” runa Fultonā (Misūri pavalstī, ASV) + 12.03.47. ASV prezidents Harijs S Trumens (Harry S Truman) izsludina t. s. “Trumena doktrīnu komunisma ierobežošanai” + 05.06.47. ASV valsts sekretārs Džordžs K. Maršals (George C. Marshall) paziņo Eiropas atjaunošanas un attīstības programmu, t. s. “Maršala plānu” + 05.10.47. Nodibina starptautisku Komunistisko partiju informācijas biroju (Kominformu) + 20.02.48. Čehoslovākijas prezidents Eduards Benešs (Eduard Beneš) spiests veidot jaunu komunistu vairākuma valdību + 14.05.48. Ebreju nacionālā padome pasludina Izraēlas valsts nodibināšanu. + 24.06.48.–30.09.49. PSRS Berlīnes blokāde un Rietumu sabiedroto “Gaisa tilts” + 04.04.49. Izveido Ziemeļatlantijas militāro aliansi (North Atlantic Treaty Organisation = NATO) + 05.05.49. Izveidojas Eiropas Padome, kuras statūtus paraksta 10 valstis + 23.05.49. Pasludina Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) izveidošanu uz ASV, Lielbritānijas un Francijas okupētās teritorijas pamata + 07.10.49. Padomju okupācijas zonā pasludina komunistiski orientēto Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR) + 08.03.50. PSRS paziņo, ka tās rīcībā ir atomieroči. + 25.06.50. Sākas Korejas karš, komunistiskajai Ziemeļkorejai iebrūkot Dienvidkorejā + 04.11.52. Par ASV prezidentu ievēl ģenerāli Dvaitu D. Eizenhaueru (Dwight D. Eisenhower) + 05.03.53. Staļina nāve

Kā kapa miers.
Otrā pasaules kara beigas Latvijā.

Otrā pasaules kara beigas 1945. gada 8. maijā atnesa mieru Eiropai. Latvijā gan beidzās kara posts, bet lielākajai tautas daļai kara beigas nozīmēja otru padomju okupāciju un komunistu terora turpināšanos. Par tiešu vai netiešu sadarbošanos ar nacistu okupantiem, pat tikai par atrašanos vācu okupētajā Latvijā, cilvēkus apcietināja, apsūdzēja vai apsaukāja par “fašistiem” un “dzimtenes nodevējiem”.

Karš beidzās ar nacionālsociālistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju un Sabiedroto uzvaru. Uzvaru 9. maijā svinēja arī Padomju Savienībā. Taču Latvijas valstij un tautai nebija ko svinēt, jo kara beigas nenozīmēja neatkarības atjaunošanu, bet jau otru okupācijas varas maiņu.

Latvijas teritorijā ārpus vācu okupētās Kurzemes Latvijas sovjetizācija un padomju varas politiskās represijas bija sākušās jau tūlīt pēc Sarkanās armijas ierašanās 1944. gada vidū. Armijai pa pēdām sekoja armijas pretizlūkošanas Smerš (saīs. no krievu val. “nāvi spiegiem”) un čekas karaspēka daļas. Nepilnu sešu mēnešu laikā viņi apcietināja 23 300 civiliedzīvotāju – daudzi no tiem pazuda bez vēsts.

Apsūdzētos visbiežāk sodīja pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. panta kā “vācu ielikteņus, atbalstītājus, policistus, izlūkošanas un pretizlūkošanas aģentus” vai arī par “dzimtenes nodevību”
Pametot filtrācijas nometni. Zīmējums no bijušā leģionāra Jura Barkāna dienasgrāmatas (1924 – 1975).
Pametot filtrācijas nometni. Zīmējums no bijušā leģionāra Jura Barkāna dienasgrāmatas (1924 – 1975).
Karagūstekņus un arī daudzus civiliedzīvotājus, it sevišķi vīriešus no 16 gadiem, kopā ap 90 000, ieslodzīja “filtrācijas” (pārbaudes) nometnēs Latvijā vai citur Padomju Savienībā. Atbrīvojot no filtrācijas nometnes, ieslodzītajam bija jāparakstās, ka “pretenziju pret nometnes administrāciju nav” un ka neizpaudīs ziņas par nometnē redzēto un piedzīvoto. Lai iegūtu personības dokumentus, dzīvesvietā atbrīvotajiem bija jāpiesakās čekas nodaļā. Tur cilvēkus vēlreiz pratināja un reģistrēja kartotēkā. Nereti viņus šantažēja, cenšoties savervēt par ziņotājiem. Vēl 1947. gadā PSRS filtrācijas nometnēs atradās 28 813 Latvijas iedzīvotāju, kuru likteņi nebija izlemti.

Ar bruņotu varu.
Padomju militārā okupācija Latvijā

Visus padomju okupācijas gadus Latvijā atradās lieli padomju militārie spēki un darbojās liels skaits militāru iestāžu un bāzu, kas nodrošināja civilo okupāciju, dodot komunistiskajai valdībai un tās kolaborantiem iespēju izvērst teroru un citas apspiešanas metodes pret lielāko tautas daļu. Daudzas represijas, ieskaitot masveida deportācijas, notika ar tiešu bruņoto spēku līdzdalību.

Jau 1940. gadā padomju bruņotie spēki Latviju bija izraudzījuši par savu galveno mītnes vietu Baltijā, un 1945. gada jūnijā Rīgā atkal iekārtoja Baltijas Kara apgabala štābu. Rīgā novietojās Baltijas jūras flotes, aviācijas, militārās pretizlūkošanas un citi štābi.

Padomju armijas vajadzībām okupācijas laikā bija prioritāte iepretī civiliedzīvotājiem. Armijas rīcībā nonāca lielas zemes un dzīvojamās platības. Līdz 1953. gadam armija pārņēma ap 3%, gandrīz 2000 km2, Latvijas zemes, nereti pārvietojot iedzīvotājus. Iekārtoja lidlaukus, poligonus un munīcijas noliktavas. Jau 1945. gadā Latvijā iekārtoja 21 militāro lidlauku. Rīgā izveidoja vairākas militārās augstskolas un citas mācību iestādes. 1945. gada rudenī no visiem Rīgas dzīvokļiem militārās iestādes ieņēma 27%, tas ir, 9779 dzīvokļus 495 ēkās. Jaunceltajās ēkās 10% platības bija jānodod padomju armijai. Vēlāk vairākās vietās izbūvēja stratēģisko raķešu bāzes un Skrundā – stratēģisku radara bāzi.

Daudzi padomju virsnieki no citām PSRS vietām izmantoja iespēju pēc atvaļināšanās uz dzīvi apmesties Latvijā. Pēc neatkarības atjaunošanās Latvijā 1991. gadā vēl arvien dzīvoja ap 22 000 padomju armijas pensionāru ar ģimenēm.

Kad 1994. gadā nu jau Krievijas Federācijas armija beidzot atstāja Latviju, daudzas armijas novietnes bija smagi piesārņotas un atstātās munīcijas dēļ – bīstamas.

Abrenes pievienošana Krievijai

Jau pirms kara beigām, 1944. gada 6. oktobrī, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti Daugavpilī apstiprināja Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR, tas ir, 1201,76 km2 Latvijas teritorijas ar apmēram 35 000 Latvijas iedzīvotāju.

Pēc neatkarības atjaunošanas Abrenes (krieviski: Pitalova) pilsētas un Krievijai pievienoto pagastu jautājums kļuva par grūtu politisku un konstitucionālu problēmu. Lai gan turpat 50 gadu laikā teritorija pilnībā pārkrievojusies – lielā mērā 1951. gada masveida deportācijas dēļ – nacionāli noskaņotie politiķi un sabiedrības daļa uzskatīja, ka Abrenes piederība Latvijai nav diskutējams jautājums un ka nav pieļaujama pat teritorijas de facto atstāšana Krievijai. 1992. gadā Latvijas Augstākā Padome deklarēja, ka neatzīst Abrenes aneksiju. Savukārt konstitucionālo tiesību eksperti brīdināja, ka Abrenes atsavināšana varētu būt pretrunā ar 1922. gadā apstiprinātās un 1990. gadā atjaunotās Latvijas Satversmes trešajā pantā deklarēto teritoriālo integritāti: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale,” jo Latvijas 1920. gada 11. augusta miera līgums ar Padomju Krieviju bija iekļāvis Abreni Latvijas teritorijā. Līdz ar to prettiesiskās Abrenes aneksijas atzīšana varētu apdraudēt arī atjaunotās valsts pēctecības principu un būt pretrunā ar okupācijas fakta atzīšanu.

Taču faktiskā robeža pēc neatkarības atjaunošanas atstāja anektēto teritoriju Krievijā, un nebija nekādu cerību teritoriju atgūt. Liela daļa sabiedrības nesaskatīja vajadzību to darīt. Latvijas valdība 1997. gadā parafēja robežu līgumu ar Krieviju, kas atstāja Abreni Krievijai. Pie līguma atgriezās tikai 2005. gadā, kad Latvija piedāvāja parakstīt līgumu ar tam pievienotu starptautiskā praksē bieži lietotu vienpusīgu deklarāciju: “Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu” un “[līgums] neskar un nemazina, un neatņem Latvijas valstij un pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas Miera līgumā, [..] noteiktās tiesības un tiesiskās prasības.” Krievija līgumu ar šādu pievienotu deklarāciju atteicās parakstīt, jo tās oficiālā nostāja neatzīst ne Latvijas Republikas pēctecību, ne okupācijas faktu. Līgumu bez deklarācijas parakstīja un ratificēja 2007. gadā. To par Konstitūcijai atbilstošu vēlāk atzina Satversmes tiesa. Patriotiski noskaņotās sabiedrības organizācijas un grupas robežu līgumu gan turpina nosodīt kā noziedzīgu.

Zaudētā kara uzvarētāji.
Latviešu leģionāri Rietumos

No padomju represijām izglābās latviešu karavīri Rietumu sabiedroto gūstā, izņemot tos, kuri brīvprātīgi atgriezās Latvijā vai kurus Zviedrija piespiedu kārtā izdeva Padomju Savienībai. Bijušie leģionāri veidoja ievērojamu daļu trimdas sabiedrības.

Nacistiskās Vācijas kapitulācijas laikā Rietumu sabiedrotajiem padevās ap 20 000 latviešu karavīru. Lielākā daļa nonāca britu un amerikāņu gūstā. Iepazīstoties ar latviešu organizāciju sniegto informāciju un dokumentāciju, Sabiedrotie atzina, ka latviešu leģionāri uzskatāmi par neatkarīgās Latvijas pilsoņiem un nelikumīgi mobilizētiem frontes karavīriem. Tāpēc, pretēji PSRS vēlmēm, viņus atbrīvoja no gūsta. Lielākā daļa palika Rietumos, bet ap 3650 brīvprātīgi atgriezās Latvijā. Daudzi leģionāri iesaistījās ASV un Lielbritānijas karaspēka palīgdienestā okupētajā Vācijā. Viņi arī ieguva tiesības izceļot uz Lielbritāniju, ASV, Austrāliju un citām zemēm.

Bijušie leģionāri iekļāvās trimdas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē un nozīmīgi ietekmēja trimdas nacionāli patriotisko ideoloģiju. Zēdelghemas gūstekņu nometnē Beļģijā dibinātā Daugavas Vanagu organizācija kļuva par plašu un ietekmīgu sabiedrisku un palīdzības organizāciju visur, kur Rietumos dzīvoja latvieši.

Ap 300 latviešu leģionāru meklēja patvērumu neitrālajā Zviedrijā. PSRS valdība pieprasīja visu vācu militāro vienību virsnieku un kareivju izdošanu. Nojaušot savu likteni, internētie latviešu leģionāri aktīvi pretojās – uzsāka bada streiku, divi izdarīja pašnāvību. Kaut liela zviedru tautas daļa pauda savu atbalstu un līdzjūtību, Zviedrijas valdība 1946. gada 25. janvārī izdeva 9 lietuviešu, 7 igauņu un 130 latviešu leģionārus. PSRS viņus pakļāva dažāda veida represijām. 1994. gadā Zviedrija uzaicināja vēl dzīvus palikušos izdotos leģionārus un atvainojās par notikušo.

“Mazās Latvijas”.
Latviešu bēgļi Rietumeiropā

Pēdējā kara gadā, bēgot no karadarbības un padomju okupācijas atgriešanās, kā arī vācu organizētās evakuācijas dēļ ap 150 000 Latvijas iedzīvotāju nonāca Vācijā vai vācu kontrolētos apgabalos. Tur atradās arī ievērojams skaits latviešu karavīru, spaidu darbos nodarbināto un koncentrācijas nometnēs ieslodzīto, kopā vairāk nekā 200 000. No tiem ap 120 000 palika Rietumos. Ap 80 000 gāja bojā karadarbībā, uzlidojumos, koncentrācijas nometnēs vai arī nonāca padomju gūstā Polijā, Čehoslovākijā un Austrumvācijā.
1948. gada 18. novembra svinības Grēvenes nometnē Vācijā.
1948. gada 18. novembra svinības Grēvenes nometnē Vācijā.
Pēc kara lielākā daļa Rietumos palikušo bēgļu, ap 100 000 cilvēku, dzīvoja DP (angliski Displaced Persons = pārvietotās personas) nometnēs Rietumu sabiedroto okupācijas zonās Vācijā. Tās izveidoja un atbalstīja Apvienoto Nāciju palīdzības pārvalde UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Agency), vēlāk IRO (International Refugee Organisation).

Jaltas konferencē 1945. gadā Rūzvelts, Čērčils un Staļins vienojās PSRS pilsoņus sūtīt atpakaļ uz viņu dzimteni. Padomju valdība par tādiem uzskatīja arī baltiešus, apsūdzot viņus sadarbībā ar nacistiem. Rietumu sabiedrotie sākumā latviešus, igauņus un lietuviešus klasificēja par “apstrīdētas tautības/pavalstniecības personām”, bet pēckapitulācijas mēnešos tomēr daudzus civilistus izdeva padomju iestādēm. UNRRA mudināja baltiešus atgriezties dzimtenē un atļāva padomju armijas un čekas repatriācijas virsniekiem apmeklēt DP nometnes. Repatriantu skaits tomēr bija mazs – galvenokārt tie, kuri bija šķirti no ģimenēm vai citādi izjuta dzimtenes trūkumu. Lielākā daļa atgriezās Latvijā, jo bija palikuši padomju okupētajos apgabalos. Pēc padomju datiem, līdz 1952. gadam atgriezās 77 741 bēglis.

Bēgļu nometnēs attīstījās aktīva garīgā un kulturālā dzīve: nodibinājās skolas, jaunatnes organizācijas, tālākizglītošanās kursi, draudzes, kori, teātri. Izveidojās Baltiešu universitāte Hamburgas piepilsētā Pinebergā. Savas aktīvās kulturālās un sabiedriskās dzīves dēļ nometnes devēja par “mazajām Latvijām”.

Organizācijas, kas pārstāvēja bēgļus, attīstīja aktīvu politisko darbību, cīnoties pret latviešu bēgļu atzīšanu par PSRS pilsoņiem, iestājoties par latviešu karavīru atbrīvošanu no gūsta un politisku rehabilitāciju, informējot Rietumus par padomju nodarījumiem Latvijā un protestējot pret okupācijas turpināšanos.

No 1947. līdz 1951. gadam vairākums bēgļu izceļoja no Vācijas un sāka jaunu dzīvi valstīs, kas viņus pieņēma kā darbaspēku, galvenokārt ASV, Lielbritānija, Kanāda un Austrālija.

Mēģinājumi no Latvijas nokļūt Rietumos, pārsvarā nelegāli šķērsojot Baltijas jūru, turpinājās arī četrdesmito gadu beigās un piecdesmitajos gados. Aizturētos bēgļus PSRS tiesāja pēc 58. panta kā dzimtenes nodevējus.

Padomju vēstures stunda. 15

Par trimdas latviešu darbību Rietumos Latvijas PSR vēsture raksta: “Daļa Latvijas buržuāzijas, it īpaši ekstrēmistiskie nacionālisti, kas visuzticamāk bija kalpojuši latviešu tautas niknākajiem ienaidniekiem, vācu fašistiskajiem okupantiem, kara beiguposmā aizbēga uz ārzemēm. Rietumos tie sev ātri atrada jaunus saimniekus – ASV un citu zemju imperiālistus. Tiem kalpodama, latviešu emigrācijas reakcionārā virsotne ar radio, preses un citu informācijas līdzekļu palīdzību sāka noķengāt savu dzimteni, sēt naidu pret darbaļaužu varu Padomju Latvijā.” (2:219)

Latviešu elite Rietumos

Padomju apspiešanas un terora dēļ lielākā daļa pirmsokupācijas Latvijas intelektuālās, kultūras un politiskās elites pēc 1945. gada neatradās Latvijā. Izdzīvojušie atradās GULAGa soda nometnēs, piespiedu izsūtījumā Sibīrijā vai – Rietumu trimdā. Rietumos nonāca liels skaits augsti izglītotu Latvijas iedzīvotāju. To vidū bija 672 augstskolu mācību spēki, 2827 skolotāji, 564 ārsti, 766 inženieri, 336 garīdznieki, 52 rakstnieki u. c. Šis bija milzīgs inteliģences zaudējums Latvijai – neskaitot holokaustu, apjoma ziņā pēc 1941. gada deportācijas otrs lielākais. Šie cilvēki tikai ārzemēs varēja saglabāt savu garīgo brīvību, kopt un veidot tālāk latvisko kultūru un turpināt cīņu par Latvijas neatkarību. Līdz pat 1950. gadu vidum Rietumos publicēja vairāk grāmatu latviešu valodā nekā okupētajā Latvijā, ieskaitot tādus kapitāldarbus kā latviešu tautasdziesmu 12 sējumus, ievērojamu rakstnieku kopotus darbus un pat enciklopēdiju. Agrākās elites pārstāvji pirmajos pēckara gados Latvijā bija pakļauti režīma ideoloģijas spiedieniem un represijām. Ne visi spēja pieņemt Komunistiskās partijas diktēto kursu un kļūt par režīma atbalstītājiem. Daudzi apklusa, bet citi režīma spaidu dēļ salūza. Tikai 1950. gadu beigās, režīma spaidiem mīkstinoties, sāka veidoties jaunas kulturālās un intelektuālās elites iedīgļi Latvijā.

Padomju vēstures stunda. 16

Komentējot kulturālās elites zudumu, Latvijas PSR vēsture raksta: “Lielā Tēvijas kara pēdējos mēnešos Latvijas kultūras darbinieku saime cieta jūtamus zaudējumus. Fašistiskās propagandas apmulsināti un pa daļai nesaprazdami notikumu virzību, no Latvijas aizbrauca un gadu gaitā pa dažādām pasaules valstīm izkliedējās samērā liels skaits inteliģences pārstāvju. [..] Saišu saraušana ar dzimteni un tautu lielākajai emigrantu daļai izvērtās par dziļu traģēdiju un bija saistīta ar pilnīgu daiļrades apsīkumu. Atgriezties un atsākt aktīvu darbību kultūras laukā spēja tikai retais.” (2:298)

Starp aukstā kara frontēm.
Rietumu neatzīšanas un neiejaukšanās politika

Latvieši un citi baltieši Rietumos un padomju okupētajās valstīs turpināja paļauties uz Atlantijas Hartas ideāliem un cerēt uz Rietumvalstu palīdzību neatkarības atjaunošanā. Šīs cerības 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā pastiprināja “aukstā kara” politika un prakse. Lai gan Rietumu valdības neatzina Baltijas valstu inkorporāciju, tās nebija gatavas aktīvi atbalstīt Baltijas neatkarību.

Rietumu latviešu organizācijas un Latvijas diplomātiskie pārstāvji uzsāka ievērojamu politisko darbu, apelējot pie mītnes zemju valdībām un norādot uz komunistiskā režīma noziegumiem pret Latvijas valsti un tautu. Aukstā kara apstākļos 50. gados ASV valdība trimdas organizācijas un to centienus atbalstīja ar līdzekļiem.

Ievērojams sasniegums ASV bija ASV kongresmeņa Čārlza J. Kerstena (Charles Joseph Kersten, 1902–1972) vadītās izmeklēšanas komisijas nodibināšana ASV Pārstāvju palātā 1953. gadā. Komiteja rūpīgi dokumentēja komunistu nodarījumus Baltijā, koncentrējoties gan uz PSRS starptautisko tiesību pārkāpumiem, gan uz noziegumiem pret cilvēci, ieskaitot masu deportācijas. Komisijas ziņojumi vēlāk lielā mērā noteica ASV attieksmi pret okupācijas režīmu Latvijā un konsekventu inkorporācijas neatzīšanas politiku.

Rietumu pasīvā politika nesolīja Latvijas atbrīvošanu, un to arvien nereālāku padarīja pieaugošās savstarpējā atomkara briesmas. Taču vēl ilgi pēc kara trimdas sabiedrība un vismaz daļa Latvijas iedzīvotāju loloja cerību uz iespējamu angļu vai amerikāņu iejaukšanos Baltijā. Šīs cerības Latvijā vairoja Rietumu radio pārraides, kas informēja, ka Rietumu valstis neatzīst Baltijas valstu pievienošanu PSRS.

Amerikāņu, angļu un zviedru izlūkdienesti izmantoja vispārējo baltiešu noskaņojumu pret padomju varu, kā arī pretpadomju partizānu darbību, lai iesūtītu savus izlūkus, galvenokārt Rietumos patvērušos baltiešus, kuri vēlējās palīdzēt atbrīvot savu dzimteni. PSRS čekai, tagad ar nosaukumu Valsts drošības komiteja (KGB), šos centienus izdevās pakļaut savai kontrolei un iefiltrēt savus aģentus. Rietumu sūtītos aģentus sagūstīja, ilgstoši maldinot angļu un amerikāņu izlūkdienestus.

Leonīds Zariņš (1927–1954)

Zariņš pēc kara dzīvoja DP nometnē Vācijā, izceļoja uz ASV un beidza universitāti ar bakalaura grādu elektrotehnikā. Viņš brīvprātīgi iestājās ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) dienestā, kas viņu apmācīja un 1953. gadā nosūtīja uz Latviju. Kāds agrāk notverts CIP aģents Zariņu nodeva čekai, un viņu kā spiegu nošāva 1954. gadā.

Karš pēc kara.
“Meža brāļu” nacionālās pretošanās cīņas

Beidzoties karam, nebeidzās bruņota karadarbība pret padomju okupāciju. Tā turpinājās arī kaimiņu zemēs – Lietuvā un Igaunijā. Partizānu cīņas Latvijā sākās jau pirms kara beigām un ilga vēl vairāk nekā 10 gadus. Par “bandītiem” sauktie “meža brāļi” pierādīja, ka plašas tautas aprindas ir gatavas cīnīties pret okupāciju ar ieročiem rokās.

Nacionālās pretošanās cīņas pret padomju režīmu sākās jau tūlīt pēc Latvijas austrumu apgabalu nonākšanas Sarkanās armijas rokās 1944. gada vasarā. Par meža brāļiem galvenokārt kļuva jaunieši, kuri izvairījās no iesaukšanas vai dezertēja no Sarkanās armijas, lai nebūtu jācīnās pret leģionā iesauktajiem, jaunieši, kuri nevarēja pieņemt komunistisko ideoloģiju un valdīšanas metodes, un civiliedzīvotāji, kuriem pēc kara draudēja aresti un vajāšanas. Pēc kara beigām tiem pievienojās lielāks skaits bijušo latviešu leģionāru, kuri nepadevās gūstā, bet sāka veidot militārus grupējumus. Nacionālos pretošanās cīnītājus atbalstīja daudzi lauku iedzīvotāji.

Nacionālajiem cīnītājiem bija viens mērķis – Latvijas neatkarības atjaunošana, it sevišķi cerot uz Rietumu sabiedroto palīdzību. Okupācijas režīms viņus nesaudzīgi vajāja un apmeloja viņu patriotiskos ideālus, lai nepieļautu nacionālās idejas vai, kā to dēvēja okupācijas vara, “buržuāziskā nacionālisma” izplatīšanos tautā.
Iesaukšanas pavēle Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā. Ievērot pāradresējumu un piezīmi, ka pavēle sūtīta piecas reizes.
Iesaukšanas pavēle "Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā". Ievērot pāradresējumu un piezīmi, ka pavēle sūtīta piecas reizes.
Pirmajos divos pēckara gados vislabāk organizētās cīnītāju grupas darbojās Kurzemē un Latvijas austrumos – Latgalē un Madonas apriņķī. Cīnītāji tur apvienojās divīzijās ar iedalījumu pulkos, bataljonos, rotās un vados. No 1944. līdz 1953. gadam partizānu rindās bija ap 15 000 cilvēku. Tos aktīvi atbalstīja ap 80 000 Latvijas iedzīvotāju. Vissmagākās cīņas notika pirmajos pēckara gados, bet vēl 1953. gada čekas ziņojumi liecina, ka 19 nacionālo cīnītāju grupās bija ap 400 dalībnieku.

Meža brāļus apkaroja čekas iekšējā karaspēka 5. sevišķo uzdevumu divīzija un citas vienības. Čeka veidoja viltus mežabrāļu grupas un iefiltrēja viņu vienībās savus aģentus. No civiliedzīvotājiem organizēja tā saucamos “iznīcinātāju” (krieviski istrebiteļi) bataljonus, milicijas atbalsta grupas un komunistu partijas padomju aktīvistu grupas, kurās iesaistījās ap 16 000 vīru. “Iznīcinātāji” un partijas un komjaunatnes aktīvisti nodrošināja arī 1949. gada masu deportācijas, kas jūtami samazināja partizānu aktivitāti. Apzināta vietējo iedzīvotāju iesaistīšana mežabrāļu apkarošanā saasināja jau tā pastāvošos konfliktus sabiedrībā, kuru sekas izpaužas arī atjaunotās Latvijas valsts sabiedrībā.

Kritušo pretpadomju cīnītāju skaits pārsniedza 3000. Padomju ziņojumos un presē viņus dēvēja par “bandītiem”, un viņu līķus bieži izlika par biedinājumu pagastu centros. Daudzi gūstā saņemtie un notiesātie cīnītāji gāja bojā cietumos un GULAGa soda nometnēs.

Pretējās puses zaudējumi bija līdzīgi lieli. Līdz 1955. gadam pretošanās cīnītāji bija nogalinājuši 707 PSRS čekas iekšējā karaspēka virsniekus un karavīrus, 397 “iznīcinātājus”, 157 čekistus un miličus, 1351 komunistu aktīvistu un 320 viņu piederīgo, kopā gandrīz 3000.

Kopā Latvijas nacionālās pretošanās cīņās laikposmā starp 1944. un 1956. gadu krita ap 6000 cilvēku. Tas bija plašākais un ilgākais pretošanās karš Latvijas vēsturē.

Cīņa pret mežabrāļu ģimenēm

Lai apkarotu mežabrāļus, Komunistiskā partija lietoja draudus pret cīnītāju ģimenes locekļiem. Tā, vēršoties pret iespējamo cīnītāju ģimenēm, Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš 1945. gada aprīļa sanāksmē pieprasīja “uzstādīt ultimātu, ja ģimene neiespaidos [nepievienoties cīnītājiem], tā kā aktīva bandītu atbalstītāja tiks arestēta un ieslodzīta koncentrācijas nometnē”. Draudus visplašāk īstenoja 1949. gada deportācijās, kad vairāk nekā 42 000 deportēto skaitā bija vairāk nekā 12 000 cilvēku, kuri bija klasificēti kā “nacionālisti un bandītu ģimenes”.

Padomju vēstures stunda. 17

Partizānu karu Latvijas PSR vēsture komentē īsi: “Nespēdami darba zemniekus atturēt no apvienošanās lauksaimniecības arteļos, teroristi un budži [kulaki] visiem spēkiem un līdzekļiem centās traucēt kolektivizācijas gaitu. Savu galveno triecienu viņi tagad vērsa pret kolhoziem un to organizētājiem un iniciatoru grupu locekļiem. Daudz lauku komunistu un bezpartijisko aktīvistu, par latviešu zemniecības gaišo nākotni cīnīdamies, atdeva savu dzīvību.” (2:240)

“Iznīcināt kulakus kā šķiru”
Lauku sovjetizācija un proletarizācija

Staļina 1929. gadā pieteiktais nesaudzīgais karš pret individuālo zemniecību Padomju Savienībā prasīja miljoniem upuru. Šāda agrārpolitika tika īstenota Latvijā jau 1940./1941. gadā un ar jaunu spēku turpinājās pēc kara. Ar piespiedu un psiholoģiskām metodēm centās iznīcināt tradicionālo zemniecību, radīt lauku proletariātu un beigās piespiest lauku cilvēkus iestāties kolektīvās saimniecībās.

Tūlīt pēc kara 26 000 lielāko saimniecību samazināja līdz 20 ha platībai, valsts zemes fondā ieskaitot 603 500 ha. Ieviesa “politisko kulaku” un “apakškulaku” kategoriju, no kuras valsts zemes fondā nonāca 573 000 ha. Tā sauktajām “fašistu atbalstītāju un tautas ienaidnieku” ģimenēm labākajā gadījumā atstāja 18 ha zemes, bet 4500 saimniecību likvidēja vispār. Valsts zemes fondā ieskaitīja arī 14 000 “pamesto” saimniecību zemes, kuru īpašnieki bija devušies bēgļu gaitās, deportēti vai, slēpjoties no represijām, baidījās atgriezties dzimtajās mājās. Samazinātās “kulaku” vai t.s. “budžu” sētas veidoja tikai 18% no saimniecību kopskaita un 33% no zemju kopplatības.

Ar 1944. gadu “kulaku” saimniecībām strauji palielināja obligātās valsts nodevas. 1948. gadā 20 ha saimniecībām lauksaimniecības nodoklis pieauga pieckārtīgi, un par nodokļu pilnīgu nesamaksāšanu sodīja 20 800 zemniekus. Viņiem piesprieda dažāda termiņa cietumsodus un atņēma praktiski visu mantu.

Tai pašā laikā komunistiskais režīms radīja apstākļus, kas noveda pie sabiedriskās šķelšanās laukos. Izvērsa propagandu pret turīgākajiem zemniekiem, bet tai pašā laikā tikai šķietami uzlabojot bezzemnieku situāciju. “Kulaki” kļuva par nevēlamām personām, jo viņiem noliedza gan atteikties no zemes, gan arī iestāties kolhozos. Propagandas nolūkos lielāko daļu “kulakiem” atņemtās zemes sadalīja 43 873 trūcīgajiem un bezzemniekiem. Taču 37% jauno zemju ieguvēju nebija zirga, 13% – govju; 55% trūka savas dzīvojamās ēkas un 37% – lauksaimniecības inventāra. Līdz ar to vairākums jaunsaimniecību nespēja zemi sekmīgi apstrādāt un apsaimniekot. Visai drīz 6 500 sīksaimnieku brīvprātīgi atteicās no viņiem piešķirtās zemes.

Padomju vēstures stunda. 18

Latvijas PSR vēsture notikušo komentē: “Zemes reforma pastiprināja lauku kapitālistu, bijušo aizsargu un citu okupācijas gados ar vācu fašistiem, bet vēlāk ar viņu atstāto aģentūru cieši saistīto buržuāziski nacionālistisko elementu pretestību. Ar bruņotiem uzbrukumiem padomju varas pārstāvjiem un aktīvistiem, kā arī jaunajiem zemes ieguvējiem, ar dažādu baumu izplatīšanu, draudiem un citiem līdzekļiem viņi mēģināja panākt, lai laukstrādnieki un trūcīgie zemnieki zemi ņemt atteiktos.” (2:224)

“... Uz mūžu izsūtīts”.
1949. gada 25. marta deportācija

Lai izbeigtu pretestību lauku kolektivizācijai, veidotu materiālo bāzi kolhoziem un tai pašā laikā atbrīvotos no nacionālo partizānu atbalstītājiem, varas iestādes Maskavā izšķīrās veikt masveida deportāciju, galvenokārt no Latvijas laukiem. Tā, no Latvijas izsūtot lauku iedzīvotāju sekmīgāko un produktīvāko daļu, okupācijas režīms iznīcināja ne tikai Latvijas lauksaimniecības ražotspēju, bet arī gadsimtiem senas latviešu lauku sabiedrības tradīcijas un struktūras.

1948. gada rudenī Latvijas PSR prokurors Aleksandrs Mišutins ziņojumā Latvijas Komunistiskās partijas sekretāram Jānim Kalnbērziņam norādīja uz nepieciešamību izlemt par kontrrevolucionāru izsūtīšanu uz PSRS “valsts iekšieni”. Deportācijas “tiesisko” pamatu veidoja PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra sevišķi slepenais lēmums un februārī izdotā Valsts drošības ministrijas instrukcija “Par kārtību, kādā no Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR izsūtāmas vairākas iedzīvotāju kategorijas”. Latvijas PSR valdības priekšsēdētājs Vilis Lācis 1949. gada 17. martā ar savu parakstu apstiprināja Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”.

Čekas karaspēks un Iekšlietu ministrija 1949. gada 28. februārī saņēma stingri slepeno pavēli Nr. 0068 īstenot deportācijas Baltijas valstīs, akciju nosaucot par “Priboj” (latviski – “Krasta banga”).

Norādījumus par deportāciju 24. marta vakarā saņēma īpaši norīkoti čekas pagastu pilnvarotie un to uzticamākie palīgi komunisti un komjaunieši, kas veidoja ap pusi tiešo izpildītāju. Par katru izsūtāmo ģimeni bija sagatavota “lieta”, kurā atradās dokumenti: arhīva ziņas par “kulaka” saimniecības lielumu 1939. gadā, apliecinājums par ieskaitīšanu “kulaku” ģimeņu sarakstos kopš 1947. gada, izziņa par to, vai kāds no izsūtāmajiem ir dienējis padomju armijā, aptaujas lapa par ģimenes sastāvu. Bez “kulakiem” deportēšanai pakļāva arī “bandītu”, “nacionālistu” un citu “tautas ienaidnieku” ģimenes, starp tiem arī tos, kam bija palaimējies atgriezties no iepriekšējiem izsūtījumiem, īpaši jauniešus un bērnus.
Beintas Plezeres zīmējums Pietura, kurā ļauj izkāpt. Benitu 11 gadu vecumā ar ģimeni izsūtīja. Savus iespaidus ceļā un dzīvojot Sibīrijā viņa atainojusi zīmējumos.
Beintas Plezeres zīmējums "Pietura, kurā ļauj izkāpt". Benitu 11 gadu vecumā ar ģimeni izsūtīja. Savus iespaidus ceļā un dzīvojot Sibīrijā viņa atainojusi zīmējumos.
Deportācija sākās 25. marta naktī. Naktī cilvēkus apcietināja mājās, pa dienu – darba vietās. Skolēnus dažkārt veda uz vilcienu vagoniem tieši no skolas sola. No 25. līdz 28. martam 33 ešelonos no Latvijas uz “specnometinājuma” vietām (galvenokārt Krasnojarskas, Amūras, Omskas un Novosibirskas apgabalos) izsūtīja 42 271 cilvēku, to skaitā vairāk nekā 10 990 bērnu un jauniešu vecumā līdz 16 gadiem. Sievietes un bērni līdz 16 gadiem veidoja 73% no izsūtītajiem. Pēc tautības 95,6% izsūtīto bija latvieši. Kopumā no Baltijas valstīm 1949. gadā deportēja 30 620 ģimeņu ar 94 799 cilvēkiem. Deportētajiem bija jāparaksta dokuments, kas norādīja, ka viņi izsūtīti uz mūžu bez tiesībām atgriezties dzimtenē.

Cilvēki bija labāk sagatavoti deportācijai nekā 1941. gadā. Tāpēc bija pat veselas ģimenes, kam izdevās izvairīties no izsūtīšanas, slēpjoties vai pievienojoties nacionālajiem pretestības cīnītājiem. Viņu vietā nereti izsūtīja citus, lai izpildītu paredzēto deportācijas plānu.

Lai gan deportācija neizpalika bez protestiem, vispārējā baiļu, terora un nereti novērojamās nodevības gaisotnē aktīva pretošanās bija bezcerīga. Jaunizveidotās partizānu grupas čeka līdz 1953. gadam atklāja un iznīcināja.

Jaunatnes protesti

Deportācija izraisīja spontānus jaunatnes protestus, piemēram, Ogres meža tehnikumā. Par tiem stāstīts slepenā komjaunatnes vadības ziņojumā partijas Centrālkomitejai: “Ogres meža tehnikumā darbojusies nacionālistiska grupa trīs cilvēku sastāvā. Šī grupa 25. un 29. martā, kad tika izvesti budziskie elementi, sarīkojusi kopmītnē kautiņu, aizstāvot šos elementus. Saplēsti kopmītnē arī mūsu vadoņu portreti. Šajā grupā bija divi komjaunieši. [..] Daudzi tehnikuma studenti, tostarp arī astoņi tehnikuma komjaunieši, ne tikai nav devuši pretsparu, bet pat izrādījuši atbalstu: nav ziņojuši. [..]”

Padomju vēstures stunda. 19

Masveida deportāciju un tās iemeslus Latvijas PSR vēsture apraksta konspektīvi: “Zemnieku masveida iestāšanās kolhozos, no vienas puses, un šķirisko ienaidnieku pretestības pastiprināšanās, no otras puses, radīja krasu pavērsienu LK(b)P un LPSR valdības agrārajā politikā – pāreju no budžu [kulaku] ierobežošanas un izstumšanas uz viņu kā šķiras likvidēšanu. Darba zemnieki, organizēdami kolhozus, kapitālistiskos elementus tajos neuzņēma. Budžu saimniecības ekspropriēja, inventāru un lopus nododot kolhozu īpašumā. Ņemot vērā darbaļaužu neatlaidīgās prasības, daļu no budžiem un citiem pretpadomju elementiem uz laiku pārvietoja ārpus republikas teritorijas. [..] Pasākumi pret budžiem kā šķiru un citiem naidīgajiem elementiem likvidēja bruņoto nacionālistisko bandu galveno sociālo balstu.” (2:241, autora izcēlums)

GULAGa “soda nometnes” un “nometinājums”

Palaikam, par padomju represīvajām metodēm runājot, sajūk dažādi termini. Tā “deportācija” un “izsūtījums”, “Gulags” un “Sibīrija” literatūrā bieži atrodami juku jukām. Ar vārdu “deportācija” parasti apzīmē divas masveida deportācijas – 1941. un 1949. gadā. Ar vārdu “izsūtījums” plašākā nozīmē saprot piespiedu izsūtīšanu ārpus Latvijas. Padomju okupācijas laikā izsūtīto kopskaits, ap 200 000, bija daudz lielāks nekā lielajās deportācijās deportēto skaits. To papildināja pēckara gados t.s. “filtrācijas” un karagūstekņu nometnēs ieslodzītie. Ne visi, ko deportēja vai izsūtīja, nonāca ģeogrāfiskajā Sibīrijā, lai gan palaikam vārdu “Sibīrija” lieto, lai apzīmētu izsūtījuma faktu. Arī vārdu “Gulags” reizēm lieto šādā vispārējā nozīmē.

Tiešā nozīmē ar akronīmu GULAG (Glavnoje upravļeņije lagerei) apzīmē PSRS Galveno nometņu pārvaldi, kuras pārziņā bija soda nometnes un citas plašajā PSRS izkaisītās dažāda režīma ieslodzījuma vietas. Pārvalde bija pakļauta Iekšlietu tautas komisariātam, no 1946. gada – ministrijai, bet praktiski – čekai. GULAGa nometnēs nonāca ne tikai noziedznieki, bet arī politiskie ieslodzītie, kurus notiesāja pēc KFPSR krimināllikuma 58. panta par dzimtenes nodevību. Izdzīvošanas apstākļi it sevišķi nelabvēlīgi bija kara laikā no 1941. līdz 1945. gadam. Daudzi ieslodzītie gāja bojā necilvēcīgos apstākļos – badā, slimībās un salā.

T.s. administratīvais “specnometinājums” nozīmēja nometinājumu tālos PSRS apgabalos, galvenokārt Sibīrijā, bez tiesībām atstāt nometinājuma vietu. Nometinātajiem bija regulāri jāreģistrējas vietējā milicijā un jādabū atļauja atstāt noteikto teritoriju, kaut vai apmeklējot ārstu. Viņu dzīves apstākļi nereti bija līdzīgi nometņu apstākļiem, tikai viņi nebija aiz dzeloņstiepļu žoga un pastāvīgā sargu uzraudzībā. Viņi nereti bija atkarīgi no vietējo nabadzīgo iedzīvotāju – bieži vien agrāko nometināto – labvēlības un pašu spējām nodrošināt sev minimālu mājokli un iztiku. It sevišķi kara gados daudzi aizgāja bojā badā, salā un slimību dēļ. Daudzi Okupācijas muzejā atrodamie atmiņu stāsti un video ieraksti liecina par skarbajiem dzīves apstākļiem izsūtījumā. Nometinātie nebija krimināli sodīti; viņi oficiāli nezaudēja arī visas pilsoniskās tiesības, lai gan tās bija grūti vai pat neiespējami izmantot. Viņi, ieskaitot bērnus un vecus ļaudis, bija politiski neuzticami cilvēki, un ar viņiem apgājās kā tādiem.

Masveida deportācijas 1941. gadā un 1949. gadā bija atšķirīgas. Galvenā atšķirība bija, ka 1949. gada deportācijā ģimenes izsūtīja kopā, bet 1941. gada deportācijā vīriešus uz apsūdzības pamata bez tiesas lēmuma arestēja, atšķīra no ģimenēm un nosūtīja uz GULAGa soda nometnēm. Ģimeņu locekļi kā “dzimtenes nodevēju” radinieki nonāca piespiedu nometinājumā.

Masveida deportācijas 1941. un 1949. gadā bija tikai lielākie okupācijas varas un tās atbalstītāju noziegumi pret cilvēcību un cilvēku tiesībām. Tie nebija vienīgie. Politisko ieslodzīto un neuzticamo izsūtīšana uz soda nometnēm turpinājās visā okupācijas periodā. Tikai Latvijas Valsts arhīvā vien atrodas 49 321 padomju okupācijas laika krimināllieta pret Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr daudzus iedzīvotājus tiesāja ārpus Latvijas, un viņu krimināllietas glabājas dažādos Krievijas arhīvos. Tāpēc 50 000 uzskatāms par minimālo skaitli. Tas neiekļauj dažādus citus komunistiskā režīma ietekmēšanas un apspiešanas līdzekļus, kas skāra daudz plašākas iedzīvotāju aprindas.

Vai bija latviešu genocīds?

Daudz kas atkarīgs no definīcijas. Šaura genocīda definīcija iekļauj tikai fizisku kādas nacionālas vai etniskas grupas iznīcināšanu. Šajā definīcijā holokausts bija genocīds, jo Hitlera “galīgais risinājums” paredzēja pilnīgu ebreju likvidāciju. Vai to var attiecināt arī uz latviešiem padomju varas laikā? Atbilde ir – nosacīti. Tā Staļina terors 1937./1938. gadā vērsās pret latviešiem kā tautību, fiziski iznīcinot lielāko daļu pieaugušo vīriešu un likvidējot visas latviešu organizācijas. Latviešus turēja aizdomās par “spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību”. Arestējamo un likvidējamo sarakstos bija uzskaitīta gara rinda latviešu tautības cilvēku, ieskaitot pārbēdzējus no Latvijas un latviešu organizāciju vadītājus.

Padomju politika okupācijas laikā Latvijā, vismaz savās publiskajās izpausmēs, bija līdzīga politikai Padomju Savienībā. Tā bija pamatos “šķiriska” un vērsās pret t.s. “buržuāziju” un specifiski “nacionālistisko buržuāziju”. Pakļautajās tautās šī politika iekļāva nacionālās elites vajāšanu un iedzīvotāju masveida izsūtīšanu no dzimtās vides uz tāliem izdzīvošanai nelabvēlīgiem Padomju Savienības apgabaliem. Izsūtītos aizvietoja organizēta ieceļošana no citām PSRS republikām, tādējādi mazinot pamatiedzīvotāju blīvumu savā zemē, t. i., notika sava veida kolonizācija. Gala rezultātā bija jārodas jaunam cilvēku tipam – krieviski runājošam, savas saknes zaudējušam un kulturāli vienveidīgam “padomju cilvēkam”. Šī politika un prakse netieši, bet efektīvi apdraudēja arī latviešu fizisko un nacionālo pārdzīvošanu savā dzimtenē.

Lietojot plašāko definīciju, kas atrodama Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra “Konvencijas par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu” 2. pantā, padomju politiku un praksi Latvijā iespējams vērtēt kā genocīdu: “Šajā konvencijā genocīds nozīmē jebkuru no sekojošām rīcībām, kas veiktas nolūkā iznīcināt pilnībā vai daļēji nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu: a) nogalinot grupai piederīgos; b) nodarot grupai piederīgajiem smagus miesas vai garīgus bojājumus; c) apzināti uzspiežot grupai dzīves apstākļus ar aprēķinu, lai novestu pie grupas pilnīgas vai daļējas iznīcināšanas; d) ieviest noteikumus ar nolūku aizkavēt dzimstību grupā.” Taču arī šī definīcija tikai paplašina dažādus fiziskās iznīcināšanas veidus. Tā neapsver iespēju, ka kādu nacionālu, etnisku vai reliģisku grupu “kā tādu” var arī iznīcināt, iznīcinot kulturālās un sabiedriskās īpatnības, kas to būtiski atšķir no citām grupām. Padomju politika un prakse iesākumā ar brutālu varu, vēlāk pielietojot sovjetizācijas un rusifikācijas metodes, apdraudēja latviešu nāciju ar abiem iznīcināšanas veidiem.

Kolektīvā neraža.
Masveida kolhozu dibināšana

Masveida deportācija 1949. gada martā iebaidīja pārējos lauku iedzīvotājus. Nekavējoties sākās masveida kolhozu dibināšana un lauku proletarizācija, kas ātri vien lauksaimniecību Latvijā noveda pie bankrota robežas, jo jaunā sistēma nespēja nodrošināt efektīvu ražošanu.

Līdz 1949. gada sākumam, neskatoties uz propagandu un atvieglojumiem, Latvijā kolhozos bija iestājušās nepilni 2% zemnieku saimniecību. Divās nedēļās pēc 25. marta deportācijām izveidoja 1740 jaunus kolhozus, un 1951. gadā kolektivizāciju kopumā pabeidza. Bija kolektivizēts vairāk nekā 90% viensētu. Par kolhozu statūtiem kalpoja 1930. gadā PSRS pieņemtie paraugstatūti.

Kolhozos un mašīnu-traktoru stacijās (MTS) noorganizēja kompartijas pirmorganizācijas un īpašas politiskās izglītības nodaļas. Ieviesa PSRS “pirmrindas” prēmēšanas sistēmu lauksaimniecībā, bet cerētie panākumi izpalika. Latvijas PSR Lauksaimniecības sagādes ministrija 1953. gadā bija spiesta atzīt, ka “pēdējo trīs gadu laikā no kolhoziem ir aizgājuši 56 000 cilvēku, [..] aizgājuši, bēgdami no atpalicības un zemās algas”. Lauku produktivitāte turpināja kristies, līdz, kā visā Padomju Savienībā, lauksaimniecība vairs nespēja nodrošināt tautu ar pietiekamu pārtikas produkciju. Liela daļa Latvijas lauksaimniecības produkcijas bija paredzēta Ļeņingradas un Maskavas apgādei.

Komunistiskās partijas “izbrīns”

Neizprotami naivi vai augstākā mērā ciniski Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Ozoliņš Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas plēnumā 1949. gadā konstatēja: “Šajā pavasarī apmēram 4000 kolhozu piedalīsies pavasara sējā, tajā laikā, kad pagājušajā gadā to bija 189. Vai kāds varēja paredzēt, ka šajā gadā būs četri tūkstoši kolhozu? Man liekas, ka nē.” Līdzīgi ziņoja un gavilēja arī komunistu kontrolētā prese, ne vārda neminot par 25. marta deportāciju.

Brīvības gara glabātāji.
Nevardarbīgā pretošanās

Ne tikai ieročiem rokā Latvijas iedzīvotāji turpināja pretoties komunistu ideoloģijai un okupācijas režīmam, paužot savu piederību Latvijas valstij un Eiropas kultūrai. Nevardarbīgās pretošanās izpausmes veidus ierobežoja tikai cilvēku izdoma.

Nevardarbīgās pretošanās izpausmes bija ļoti dažādas. Aktīvākie, ieskaitot skolu jaunatni, atbalstīja partizānus, dibināja nelegālas organizācijas, izplatīja skrejlapas, Rietumu radioraidījumu tekstus, pašu gatavotus biļetenus un citus informatīvus materiālus, izkāra Latvijas karogus, norāva padomju karogus, apgānīja Staļina portretus. Tautā cirkulēja neskaitāmas dzēlīgas, satīriskas dziesmiņas, parodijas un anekdotes. Daudzi savukārt klusībā apzināti izkopa savu gara dzīvi, lai pretotos komunistiskās ideoloģijas propagandas nospiedošajai vienveidībai.

Ar plaša ziņotāju tīkla palīdzību čeka izsekoja un apcietināja ne tikai aktīvi iesaistītos, bet ikvienu, ko nejauši pieķēra, darot ko aizdomīgu neatļautu.
Skolēnu žurnāls Kokle.
Skolēnu žurnāls “Kokle”.

“Franču grupa”

Tādas grupas nebija. Par it kā konspiratīvu “grupu” viņus nosauca paraugprāva iedzīvotāju iebaidīšanai. Tiesātie bija 13 latviešu mākslinieki un dzejnieki, kuri pēckara laikā neoficiāli satikās, lai pārrunātu literatūru un mākslu. Čeka viņus apcietināja 1951. gadā, turklāt nebūt ne visus, kuri biežāk vai retāk bija piedalījušies sanāksmēs. Viņus apsūdzēja un notiesāja par “kontrrevolucionāru aģitāciju, propagandu un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā”. Kā galvenais “pierādījums” figurēja aizliegtā grāmata, franču sociālista Andrē Žida Atgriešanās no PSRS, kurā kritizēta padomju iekārta.

Uz tulkotājas Ievas Lases jautājumu, kādēļ nav bijušas represijas tūlīt pēc kara, jo šie paši cilvēki arī tad satikušies, apmainījušies ar neatkarības laikā izdotām grāmatām un tamlīdzīgi, izmeklētājs majors Smirnovs atbildējis: “Tad jūs mums nebijāt bīstami, tagad ir citādi, jūs esat inteliģence, jums ir liela ietekme jaunatnes vidū, un tas jau ir bīstami.”

Apsūdzētajiem piesprieda sodu no 7 līdz 10 gadiem. Izcilais gleznotājs Kurts Fridrihsons, kuram kā “grupas organizētājam” piešķīra 25 gadus, pavadīja septiņus gadus PSRS cietumos. Viņu un citus notiesātos amnestēja pēc Staļina nāves. Gandrīz 1500 viņa Sibīrijā radītie mazformāta darbi, galvenokārt akvareļi, atrodas Okupācijas muzeja krājumā.

Skolēnu žurnāls “Kokle”

Okupācijas muzeja krājumos ir četri rokrakstā izdotā žurnāla Kokle numuri no 1945. gada otrās puses un 1946. gada sākuma. Tos veidojuši Alūksnes vidusskolas vecāko klašu skolēni. Raksti ir nacionālā romantisma garā un nosoda okupācijas varu. Čeka grupu atklāja, un 1946. gada oktobrī piecas meitenes un septiņus zēnus par dzimtenes nodevību un aģitāciju notiesāja uz desmit gadiem stingra režīma labošanas darbu nometnē.

Tautu staigāšana.
Latvijas kolonizācijas sākums

Izmantojot lielos iedzīvotāju zaudējumus laikposmā starp 1939. un 1949. gadu – ap trešdaļu sākotnējā sastāva – un Latvijas stratēģisko vietu Baltijā, okupācijas režīms sāka īstenot kolonizācijas politiku, kas noveda pie Latvijas pamatnācijas īpatsvara samazināšanās, diskriminēšanas un Latvijas kultūrvides pārkrievošanas.

Lielā iedzīvotāju zuduma dēļ pēckara gados Latvijā valdīja darbaspēka trūkums, ko centās aizstāt ar apzināti virzītu ieceļošanu, to propagandistiski izskaidrojot ar “brālīgo republiku” īpašo ieguldījumu Latvijas saimniecībā. Latvijā ieveda pārsvarā krieviski runājošus krievus, baltkrievus un ukraiņus. Lielais vairākums no tiem bija strādnieki. Daļa no iebraucējiem ieradās brīvprātīgi, bēgot no bada un cerot uz augstāku dzīves līmeni. 1946. gadā Latvijā iebrauca 11 950, 1947. gadā 11 520 cilvēku utt. Latvijā palika arī ap 50 000 demobilizēto vai pensionēto padomju armijas karavīru un virsnieku.

Kopā līdz 1990. gadam Latvijā apmetās ap 850 000 nelatviešu, tā samazinot latviešu īpatsvaru no 76% pirms kara līdz gandrīz 50% robežai PSRS valdīšanas pēdējos gados.

Atbraucējiem ierādīja politiski represēto, deportēto un aizbēgušo labiekārtotos mājokļus pilsētās un laukos. 1945. gada 21. jūnijā Rīgā uzsāka “dzīvojamās platības normēšanu” un “komunālo” dzīvokļu un kopmītņu iekārtošanu, nosakot 9 m2 normu uz cilvēku un vēl papildu 4 m2 visai ģimenei. Tādējādi lielos dzīvokļus varēja sadalīt t.s. komunālos dzīvokļos. Pārmaiņas skāra galvenokārt latviešus. Nenormāli saspiestos apstākļos, daloties virtuves un labierīcību lietošanā ar citiem, nereti dažādu tautību cilvēkiem, radās spriedze un konflikti gan ar kaimiņiem, gan ģimenēs. Nevarēja veidoties veselīga ģimenes dzīve un sadzīve. Dzimstība latviešu tautības ģimenēs strauji samazinājās.

Komunistu īstenotā kolonizācijas politika bija klaji diskriminējoša pret Latvijas pamatiedzīvotājiem. Daudzās iestādēs un saimniecības nozarēs nesen iebraukušos nelatviešus izvirzīja vadošos posteņos. Milicijas darbā 1945. gada 9. janvāra instrukcija praktiski liedza iesaistīties vietējiem iedzīvotājiem. Tādējādi piecdesmito gadu sākumā Iekšlietu ministrijas vadošo darbinieku vidū latviešu bija 15%, bet no 56 Latvijas pilsētu un rajonu iekšlietu nodaļu vadītājiem tikai četri bija latvieši. Rūpnīcu direktoru un galveno inženieru vidū latviešu bija 22%, kolhozu priekšsēdētāju 12%. Tā kā nepastāvēja prasība, ka vadošajiem darbiniekiem jāapgūst latviešu valoda, valsts pārvaldes, saimnieciskajās un daudzās publiskajās jomās krievu valoda kļuva par vienīgo saziņas līdzekli. Izglītotos latviešus tai pašā laikā nereti norīkoja darbā citos PSRS apgabalos, tādējādi neļaujot veidoties latviskai vadības elitei Latvijā.

Krievi un latvieši

Krievi ir lielākā latviešu kaimiņu tauta. Krievu un latviešu saskarsmes vēsture datējama kopš viduslaikiem. Senākie krievu tautības iedzīvotāji Latvijas teritorijā bija tirgotāji un amatnieki, kuri ieradās pa Daugavas ceļu, un vecticībnieki, kuri bēga no vajāšanām Krievijā 17. gadsimtā un apmetās galvenokārt Latvijas austrumos. 18. gadsimta gaitā nokļūstot Krievijas impērijas pakļautībā, Latvijas teritorijā sāka ierasties krievu ierēdniecība un – it sevišķi pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā 19. gadsimta otrajā pusē – arī krievu zemnieki un strādnieki. Neatkarības laikā krievi Latvijā bija lielākā minoritāte – ap 205 000 jeb 10% no Latvijas iedzīvotājiem, lielākoties valsts austrumos un Rīgā. Lielu krievu tautības iedzīvotāju pieplūdumu Latvija piedzīvoja PSRS okupācijas gados, kad padomju migrācijas politikas dēļ viņu skaits strauji pieauga un okupācijas beigās 1989. gadā sasniedza 900 000 jeb 34% no kopskaita. 2010. gadā krievu bija ap 850 000 jeb 28%, galvenokārt lielākajās Latvijas pilsētās. No tiem ap 60% bija Latvijas pilsoņi.

Latviešu attieksmi pret krieviem laika gaitā sarežģījusi krievu loma Latvijā gan kā līdziedzīvotājiem, no vienas, gan kā Krievijas un tās pēcteces PSRS iekarotājiem, varas politikas īstenotājiem vai iemiesotājiem, no otras puses. Cara laikā krievi bija un palika līdziedzīvotāji, ar kuriem veidojās līdzvērtīgas attiecības. Lielākoties tie bija lauku cilvēki un strādnieki. Bet jau no 19. gadsimta otrās puses – arī krievu inteliģences, ierēdniecības un militāro aprindu pārstāvji gan Latvijā, gan Krievijā. Latviešu nacionālajiem centieniem Krievijā nereti bija labākas iespējas brīvi izpausties nekā vācu muižniecības pārvaldītajā Latvijas daļā. Turpretī Latgales latvieši smagi pārdzīvoja cara valdības uzspiesto iespieddarbu aizliegumu pēc poļu sacelšanās 1863.–1864. gadā – laikā, kad citur Latvijā veidojās un uzplauka rakstītā literatūra latviešu valodā. 19. gadsimta beigās Latvija piedzīvoja rusifikācijas vilni, krievu valodu oficiāli ieviešot lietvedībā un izglītībā. Naidu pret carisko iekārtu vairoja brutālā izrēķināšanās ar 1905. gada revolūcijas dalībniekiem. Taču cara valdību un tās rīcību nevienādoja ar krievu tautību. Latvijas neatkarības pirmajā posmā krievi tāpat kā citas etniskās minoritātes baudīja plašu kultūras autonomiju. Darbojās krievu skolas, krievu sabiedriskās un kultūras biedrības.

Krasas pārmaiņas abpusējā attieksmē un attiecībās ieviesa pirmā PSRS okupācija 1940. gadā un vēl vairāk – ilgstošais okupācijas periods no 1944. līdz 1991. gadam. Par negatīvu krievu tautības vienādošanu ar okupāciju Latvijas neatkarības laika iedzīvotāju apziņā ir atbildīgs okupācijas režīms un tā politika, kas PSRS ietvaros krieviem piešķīra vadošu, bet latviešiem savā vārdā nosauktajā padomju republikā tikai nomināli pakārtotu lomu. Latviešu komunistus, kuri centās panākt lielāku ietekmi Latvijas PSR, nesaudzīgi apspieda. Padomju represijas, pārkrievošanas, imigrācijas un kolonizācijas politiku Latvijā galvenokārt īstenoja no Krievijas ieceļojuši krievu tautības vai pārkrievoti etniski latvieši – Komunistiskās partijas vadītāji, valdības aparāta darbinieki, ierēdņi un militārpersonas. Pārvaldē un publiskajā telpā dominēja krievu valoda. Latviešu valodas prasme cittautiešiem nebija obligāta. Turpretī latviešu skolās obligāta bija krievu valoda. Citu PSRS republiku ieceļotājiem nebija iespēju izglītoties savās valodās, tikai krieviski. Tā Latvijā veidojās t.s. “krievvalodīgie”, kurus, tāpat kā etniskos krievus, sāka vienādot ar komunistisko režīmu un PSRS īstenotās politikas instrumentiem un apskaust ieceļotājiem piešķirto priekšrocību dēļ.

Mūsdienās, atskatoties padomju periodā, bieži vien piemirstas labie starpetnisko attiecību piemēri privātajā un ikdienas saskarsmē: koleģiālas attiecības starp darba biedriem, draudzības un laulības. Jāpiemin arī tie krievi, kuri solidarizējās ar latviešiem un paši bija režīma pretinieki. Netrūka Latvijā ieceļojušu krievu, kuri atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tomēr aizvainojumu dēļ, ko latvieši kopumā bija izjutuši okupācijas laikā, liela latviešu sabiedrības daļa vēl arvien vienādo krievu tautību ar okupācijas režīmu. To savukārt pastiprina padomju ideoloģijas saglabāšanās daļā krievu tautības iedzīvotāju Latvijā un padomju nostalģijas atdzimšana Krievijā. Latvijas publiskajā telpā un politikā nereti izskan retorika, kas neļauj veidoties savstarpējai sapratnei un uzticībai starp tautībām. Latvieši, dažkārt pat oficiālā līmenī – no parlamenta tribīnes, PSRS okupāciju vēl arvien dažkārt apzīmē kā “krievu okupāciju” un okupācijas periodu kā “krievu laikus”, bet padomju laika ieceļotājus un viņu pēctečus kopumā kā “okupantus”. Šādus izteicienus krievu plašsaziņas līdzekļi īpaši izceļ un attiecina uz latviešiem kopumā, savukārt latviešus viņu pretpadomju pagātnes dēļ it bieži dēvējot par “fašistiem”.

Latvijas Okupācijas muzejs nevienādo Latvijai uzspiesto PSRS Komunistiskās partijas vadīto okupācijas režīmu ar krievu tautu. Par režīma smagajiem nodarījumiem Latvijas valstij, tautai un zemei un par noziegumiem pret cilvēci un cilvēktiesībām okupācijas laikā – kolektīvi un individuāli – ir atbildīgi to īstenotāji neatkarīgi no tautības.

Ceļā uz “homo sovieticus”.
Latviešu valodas un literatūras pakļaušana

Pēckara periodā Komunistiskās partijas sovjetizācijas ideoloģija un politika gāja roku rokā ar apzinātu pārkrievošanu. Padomju valodas politika un prakse vadījās pēc principa, ka krievu tautai un valodai daudzo PSRS tautu un valodu vidū ir vadošā loma un ka t. s. “padomju cilvēks” runās krieviski. Pēc kara ar jaunu intensitāti atsākās arī literārās dzīves sovjetizācija, lai radošais darbs kalpotu tikai un vienīgi komunistiskās ideoloģijas pamatošanai un propagandai.

Pēc Staļina 1945. gada tosta uzvaras svētkos, deklarējot, ka krievu tauta ir visievērojamākā nācija no visām Padomju Savienības nācijām, krieviskās padomju varas slavināšana Latvijā kalngalus sasniedza četrdesmito un piecdesmito gadu mijā. Tika izplatīts mīts par krievu valodas izplatību un nozīmi pasaulē. Citu PSRS tautu valodām bija piešķirta pakārtota nozīme. Krievu valodas izplatīšanos veicināja ieceļotāju viļņi no PSRS krieviski runājošiem apgabaliem (atbraucējiem nebija obligāti jāmācās latviski), kā arī visa pārvaldes aparāta un publiskās dzīves un sadzīves pārkrievošana. Padomju valstī ieviesa vienotu, no krievu valodas prakses atvasinātu, svešvārdu terminoloģiju. No krievu valodas aizguva lielu skaitu atdarinājumu un atvasinājumu.

Ar valdības rīkojumiem mainīja latviešu valodas pareizrakstību. Tādējādi padomju valodas politika apzināti traucēja brīvu un organisku latviešu valodas attīstību un apdraudēja tās eksistenci kā pilnvērtīgam, laikmetīgam saziņas un sadzīves līdzeklim. Ikdienā lietotā krievu valoda sāka ietekmēt latviešu valodas izrunu, sintaksi un formas. Latviešu valoda noplicinājās klišejiskās padomju propagandas un terminoloģijas ietekmē; tās radošo veidošanos ierobežoja norādījumi un aizrādījumi rakstniekiem un dzejniekiem.

Atceroties pirmā padomju okupācijas gada pieredzi, daudzi latviešu rakstnieki bija devušies bēgļu gaitās. Literāro dzīvi Latvijā veidoja nedaudzie palikušie rakstnieki un komunistiski noskaņotie literāti, kuri bija devušies līdzi Sarkanajai armijai 1941. gadā. No 1945. līdz 1955. gadam trimdā izdotais latviešu literatūras grāmatu skaits pārsniedza okupētajā Latvijā izdoto grāmatu skaitu.

Literatūrā bija stingri jāievēro Komunistiskās partijas ideoloģija un “sociālistiskā reālisma” pamatprincipi. Obligāta bija arī Staļina un “Lielā Tēvijas kara” slavēšana. Rakstnieks vairs nebija radošs indivīds, bet komunistiskās sabiedrības “dvēseļu inženieris”. Nepakļāvīgos sodīja. Latvijas Komunistiskā partija sekoja Maskavas signāliem. Tā PSRS kompartijas lēmumi, vērsti pret krievu literātiem Annu Ahmatovu un Mihailu Zoščenko, kā arī žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad, kalpoja par pamatu līdzīgiem lēmumiem Latvijā.

Pirmajā padomju okupācijas gadā uzsākto aizliegtās literatūras sarakstu sastādīšanu turpināja nacionālsociālistu varas grāmatu aizliegumi, kuriem pēc kara sekoja padomju okupācijas desmit tā dēvētie “novecojušās” literatūras saraksti. Ap 12 000 000 latviešu, krievu, vācu un citās valodās sarakstītu grāmatu vienību pārceļoja uz sabiedrībai nepieejamiem “specfondiem” vai lielākoties tika iznīcinātas Slokas celulozes fabrikā.

Izveidoja stingru trīskārtējas cenzūras sistēmu literatūras un preses izdevumiem, izpildāmo skaņdarbu repertuāram, mākslinieciskiem uzvedumiem un sarīkojumiem. Šādos apstākļos nevarēja būt runas par oriģinālas radošas literārās darbības attīstīšanos.

Latviešu valoda un latviskā identitāte

Vairāk nekā daudzām citām lielākām tautām latviešiem viņu valoda ir galvenā savas identitātes pazīme. Ar patiesu lepnumu latvieši apzinās savu valodu kā vienu no senākajām indoeiropiešu valodām, kurā saglabātas lielas un tikpat senas folkloras bagātības – tautasdziesmas, sakāmvārdi, parunas, ticējumi, pasakas un teikas. Tomēr ar aptuveni 1,5 miljoniem runātāju latviešu valoda ir arī viena no mazākajām valodām, tāpēc savas valodas saglabāšana un kopšana ir svarīgs modernās latviešu nācijas uzdevums. To izprata 19. gadsimta Tautas atmodas darbinieki, kuri gādāja par latviešu valodas modernizāciju un aizstāvēja latviešu valodu gan pret pārvācošanas, gan pārkrievošanas politiku, ko piekopa tolaik Latvijā valdošā vācu elite, no vienas, un cara impērijas birokrātija, no otras puses.

Gan Krievijas komunistiem, gan Vācijas nacistiem Latvijas neatkarība 20. gadsimtā bija šķērslis savu imperiālo mērķu īstenošanā. Tāpēc gan vieniem, gan otriem bija svarīgi – ja ne iznīcināt latviešu tautu fiziski, tad iznīdēt jebkādu iespēju tai pretendēt uz nācijas statusu un atjaunot savu neatkarīgu valsti. Valodas politika bija daļa no imperiālās politikas. Tā iekļāva nežēlīgu tautas kulturālās un sabiedriskās elites iznīcināšanu vai neitralizēšanu, lai tauta paliktu bez garīgas un politiskas vadības, nespētu brīvi attīstīties un sāktu nīkuļot. Tā iekļāva kolonistu iepludināšanu un latviešu izkliedēšanu ārpus savas zemes, vēl vairāk samazinot tautas spējas pretoties. Tā iekļāva latviešu valodas izspiešanu no vadošās lomas savā valstī, tās pakāpenisku noplicināšanu, ģermanizēšanu vai pārkrievošanu un beidzot – svešās valodas pilnīgu ieviešanu kā vienīgo sazināšanās un kulturālās izpausmes līdzekli.

Jānis Endzelīns (1873–1961)

Atsaucoties uz “biedra Staļina ģeniālajiem darbiem valodniecības laukā”, bargus komunistu partijas pārmetumus izpelnījās ievērojamākais latviešu valodas pētnieks profesors Jānis Endzelīns. Viņš savas zinātniskās lekcijas par valodniecību lasot “tādā pašā garā kā fašistiskās Latvijas laikā” un tikai formāli meklējot valodas kļūdas aizguvumos no krievu valodas un boļševistiskās literatūras. Ar līdzīgiem pārmetumiem kritizēja daudzus citus ievērojamus pētniekus.

Staļina slavināšanas statistika

Dzejoļu krājumos, kas izdoti 1948. gadā, Jānis Plaudis Staļinu piemin 29 reizes, Andrejs Balodis – 28, Aleksandrs Čaks – 23, Jānis Grots – 21 reizi.

“Padomju folklora”

Komunistu ideologi centās revidēt uzskatus par latviešu tautas folkloru. Nepareizi esot bijuši līdzšinējie apgalvojumi, ka latviešu folklorā neesot antagonisma starp latviešiem. Šķiru cīņas izpratnē “pastāv mūžīga cīņa kā pret vācu verdzinātājiem, tā pret saviem ekspluatatoriem”. Folklora esot “izmantota senatnes idealizācijai un šaura nacionālisma propagandai”.

Četrdesmito gadu beigās sākās t. s. “padomju folkloras” vākšana. Tā šķietami spontāni radusies tautā, bet patiesībā bija sadzejota. LPSR Zinātņu akadēmijas Folkloras institūts publicēja krājumus, kuros padomju “jaunākajās tautas dziesmās” apdziedāts un slavēts biedrs Staļins un dzīve padomju sabiedrībā. Piemēram:

Traktoristi, pirmrindnieki,
Tie tos Jāņus ielīgoja,
Pie krūtīm varoņzvaigzne,
Pie cepures sārtas neļķes.

Kūlējiņi kolchoznieki
Pilnas klētis piebēruši,
Viena vārda atceras,
Staļinam pateicas.

Šo dziesmu forma patiešām atbilst tradicionālajai tautas dziesmu formai, taču ne saturs. Tradicionāli folklorā nav ne traktoristu, ne ordeņu. Jāņos vīrieši valkāja ozollapu vainagus, bet ne “sārtas neļķes” pie cepurēm. Ražas laikā pateicās “Dieviņam”, ne Staļinam. Vēlākos gados padomju režīms ierobežoja un beidzot uz laiku aizliedza pat Jāņu svinēšanu, cenšoties izskaust šo seno un vēl arvien populāro latviešu tradīciju.

Padomju vēstures stunda. 20

Literatūras un mākslas ideoloģisko pakļaušanu komunistiskajai ideoloģijai komentē Latvijas PSR vēsture: “Cīņa par partijiskumu mākslā, par aktuālu tematiku un literatūras tuvību dzīvei, tās satura idejiskumu bija cieši vienota ar prasību pēc mākslinieciski pilnvērtīgas formas un izteiksmes. Šajā laikā literātiem nācās pārvarēt daudzas augšanas grūtības, arī neveiksmes, nepietiekamu iedziļināšanos attēlojamās parādībās, frāžainību, shematismu un deklaratīvismu. [..] Pēc VK(b)P CK 1946.–1948. gada lēmumiem ideoloģiskajos jautājumos pastiprinājās cīņa pret bezidejiskumu un apolitiskumu literatūrā un mākslā, pret buržuāziskās ideoloģijas paliekām.” (2:299)

Kultūra kopsolī.
Māksla un mūzika ideoloģijas pavadā

Ne tikai literatūra, bet, sekojot Komunistiskās partijas ideologu norādījumiem, visa kultūras dzīve Padomju Savienībā un okupētajā Latvijā bija reglamentēta. Komunistiskās ideoloģijas slavināšana un “sociālistiskais reālisms” bija obligāts visās mākslas nozarēs.

Galvenais PSRS Komunistiskās partijas ideologs Andrejs Ždanovs un citi Politbiroja locekļi nosodīja tā saucamo “bezidejiskumu” un “apolitiskumu” mākslā. Mākslai bija jākalpo komunistiskajai ideoloģijai.

Lai radošo darbu kontrolētu un reglamentētu, radošajai inteliģencei lika apvienoties dažādās “radošās savienībās”, kas raudzījās, lai to biedri ievērotu partijas ideoloģijas prasības. Tikai savienību biedri varēja cerēt, ka viņu darbus publicēs, izstādīs vai atskaņos, ka piešķirs komandējumus un materiālus pabalstus.

Tēlotājā mākslā Komunistiskās partijas ideologi cīnījās pret “formālisma” izpausmēm, ar ko apzīmēja visu, kas neatbilda sociālistiskā reālisma definīcijai. Publiskās mākslas darbu izstāžu apspriešanās autoriem “atklāja” formālisma un rietumnieciskuma kaitīgās izpausmes. 1949. gada beigās sākās Mākslinieku savienības biedru pārreģistrēšana. No savienības izslēdza ap 50 mākslinieku, galvenokārt par “nevēlēšanos atteikties no formālistiskām tendencēm”.

Politiski nozīmīgas tēmas pieprasīja arī mūzikā. Īpaši ideoloģiski sagatavoja tautā populāros dziesmu svētkus. To repertuārā iekļāva daudz padomju patriotisko dziesmu un dziesmas no padomju brālīgajām republikām" stipri samazinot tradicionālo latviešu dziesmu skaitu.

Formālisma nosodījums glezniecībā

Savdabīgo gleznotāju Jāni Pauļuku (1906–1984) Mākslinieku savienība nosodīja 1950. gadā: “Sakarā ar to, ka mākslinieks nav pārvarējis savā daiļradē simbolisma un formālisma paliekas, pārvest par kandidātu uz vienu gadu, ņemot vērā mākslinieka iesniegumu par savu cenšanos pāriet uz sociālistiskā reālisma ceļu.” Pirmo personālizstādi Pauļuks drīkstēja sarīkot tikai 1964. gadā. No 50 piedāvātajām gleznām žūrijas komisija jeb cenzūra atļāva izstādīt tikai 12 darbus.

Marksisma-ļeņinisma zīmē.
Padomju izglītības sistēmas ieviešana

Pēckara gados atsākās izglītības sistēmas sovjetizēšana, lai to izveidotu par galveno instrumentu, ar ko bērnus un jaunatni pakļaut komunistiskajai ideoloģijai un kas veicinātu krievu valodas nostiprināšanu jaunatnē.

Lai it kā nodrošinātu 1936. gada “Staļina konstitūcijā” noteiktās tiesības skolās mācīties dzimtajā valodā, ieceļotājiem nodibināja krievu valodas skolas, kurās latviešu valoda nebija obligāta; turpretī krievu valoda kļuva par obligātu mācību priekšmetu latviešu skolās. Neatjaunoja neatkarības laika minoritāšu (ebreju, poļu, baltkrievu un citu tautību) skolas ar mācībām dzimtajā valodā. Tā kā krievu skolās latviešu valodu izvēlējās samērā mazs skaits skolēnu, skolu sistēma principā nodrošināja, ka krievu valoda kļūst par vienīgo vispārējo sazināšanās līdzekli sabiedrībā.
Pionieru pasākums.
Pionieru pasākums.
Sevišķu uzmanību pievērsa mācību un audzināšanas saturam. Jau 1944. gada 13. decembrī apstiprināja “Noteikumus par komjaunatnes darba organizāciju skolās”. Svētku norises plānoja Komunistiskā partija un padomju iestādes. Skolēniem bija jāpiedalās visās oficiālajās svētku parādēs. Skolu ēkas bija jāgrezno ar partijas un valdības vadītāju ģīmetnēm.

Radikāli bija jāmaina mācību programmas vēsturē, literatūrā, ģeogrāfijā, svešvalodās. Bērnu grāmatu varoņi tagad bija sarkanie partizāni – atriebēji, varonīgi pionieri vai komjaunieši, piemēram, leģendārais Pavļiks Morozovs – zēns, kurš nodod čekai savu tēvu, Staļins un Ļeņins jaunībā. Ieviesa obligātas militārās apmācības.

Ļoti rūpīgi pāraudzināja un pārbaudīja skolotājus un mācībspēkus. Lai noskaidrotu “uzticamos kadrus”, 1950. gadā notika skolotāju atestācija. Politisku iemeslu dēļ amatā neapstiprināja 328 skolotājus, bet 654 skolotājiem atestāciju atlika, jo “neesot pilnīgas skaidrības par visiem skolotāja radiniekiem”.

Augstskolu mācībspēkiem un pētniekiem nosacīja turpmāk savā pedagoģiskajā un zinātniskajā darbā balstīties uz marksisma-ļeņinisma teoriju. Lekcijas marksismā-ļeņinismā un partijas vēsturē bija obligātas. Aizliedza vai stipri ierobežoja starptautiskos sakarus. “Buržuāzisko kadru” tīrīšanas akcijas sākās 1947. gadā un turpinājās līdz pat 1953. gadam. Daudzus mācībspēkus un zinātniekus morāli pazemoja, rīkoja publiskus paškritikas vakarus, atbrīvoja no darba, notiesāja vai izsūtīja.

Pretreliģiskās propagandas brīvība.
Reliģijas apspiešana

Pēc kara komunistu vara nekavējoties atsāka savu pretreliģisko politiku. Turpinājās baznīcu īpašumu atsavināšana un garīdznieku aresti, kā arī centieni reliģisko dzīvi pakļaut Komunistiskās partijas kontrolei.

Tā saucamā 1936. gada “Staļina konstitūcija” noteica, ka baznīca ir atdalīta no valsts un skola – no baznīcas. Tā garantēja gan ticības, gan pretreliģiskās propagandas brīvību. Taču visu, ieskaitot ateistisko propagandu sabiedrībā un skolās, kontrolēja režīms ar visiem savā rīcībā esošajiem varas līdzekļiem.

Slēdza Romas katoļu baznīcas klosterus, atsavināja nekustamos īpašumus un baznīcu arhīvus. Līdz 1958. gadam apcietināja un notiesāja 63 katoļu priesterus, no kuriem desmit gāja bojā.

Represijām pakļāva arī evaņģēliski luterisko Baznīcu. Ap 60% luterāņu garīdznieku, ieskaitot arhibīskapu Teodoru Grīnbergu, bija devušies trimdā, un okupācijas vara centās sašķelt palikušos. Latgales luterāņu prāvestu Kārli Irbi, kuram Grīnbergs bija nodevis pilnvaras, 1946. gadā apcietināja un notiesāja uz desmit gadiem izsūtījumā par atteikšanos sadarboties ar okupācijas varu. Luteriskās baznīcas Ģenerālā sinode 1948. gadā notika stingrā oficiālās varas uzraudzībā. Līdz 1962. gadam apcietināja un notiesāja 40 luterāņu garīdzniekus. Četri no viņiem gāja bojā.

Divdesmit pēckara gados pārtrauca ap 40 pareizticīgo draudžu darbību, dievnamus pārņemot valsts īpašumā, izlietojot laicīgiem mērķiem vai ļaujot tiem iet bojā. Vajāja latviešu pareizticīgo draudžu garīdzniekus. Likvidēja Latvijas pareizticīgo Baznīcas patstāvību. Represijas līdz 1952. gadam skāra 46 garīdzniekus. No tiem 15 gāja bojā ieslodzījumā vai pazuda bez vēsts.

Padomju antisemītisms

Nacistu holokausts ebreju kopienu Latvijā iznīcināja gandrīz pilnībā. Pārdzīvojušos un no bēgļu gaitām atgriezušos papildināja ebreji no Padomju Savienības. Taču ebreju sabiedriskā un kultūras dzīve okupētajā Latvijā nevarēja atplaukt. Neatjaunoja ebreju skolas, kādas bija darbojušās neatkarīgajā Latvijā. Apspieda reliģiju un kultūru. Ebreju literatūru un periodiku no Latvijas brīvvalsts laikiem ievietoja slēgtajos fondos, kur lasīšanai bija nepieciešamas speciālas atļaujas.

Ebreju vajāšana pastiprinājās zem cionisma izpausmju apkarošanas izkārtnes pēc Izraēlas valsts nodibināšanās 1948. gadā. Latvijā jau 1949. gadā apcietināja pārliecināto marksistu profesoru Maksi Šacs-Aņinu un viņa sievu, apsūdzot viņus par “ebreju pretpadomju nacionālistiska centra organizēšanu”. Plašas ebreju represijas PSRS sākās 1953. gada janvārī ar ebreju “ārstu indētāju” lietu. Tikai Staļina nāve novērsa tālākās represijas, bet antisemītisma izpausmes turpinājās. Lika šķēršļus ebrejiem, kuri vēlējās izceļot uz Izraēlu. Pirmā ebreju skola sāka darboties 1990. gadā, kad Latvijā jau bija sākusies neatkarības kustība.

Staļins miris – lai dzīvo partija!
No “personības kulta” līdz “kolektīvai vadībai”

Staļins mira 1953. gada 5. martā. Slava un piemiņa viņu oficiāli pārdzīvoja tikai trīs gadus. Lai gan Staļina “personības kults” ar Komunistiskās partijas lēmumu beidzās 1956. gadā, nebeidzās partijas vara pār tautu, ko Ļeņina vārdā turpināja partijas “kolektīvā vadība”.

Staļins, īstajā vārdā Josifs Visarionovičs Džugašvili, bija dzimis 1879. gadā Gruzijā. Liela daļa pasaules viņu pazina kā despotu, kurš valdīja ar totālu teroru un nežēlīgi apspieda jebkuru reālu vai iztēlotu pretestību komunistiskajai ideoloģijai un PSRS hegemonijai. Viņš bija atbildīgs par miljoniem upuru, kurus nošāva bez tiesas sprieduma vai kuri nomira slimībās un badā GULAGa nometnēs, cietumos, piespiedu nometinājumā Sibīrijā.

Padomju propaganda Staļinu slavēja kā “visu tautu tēvu un skolotāju”. Par viņa nāvi PSRS Komunistiskā partija paziņoja 1953. gada 5. martā, pasludinot to par “vissmagāko zaudējumu partijai, Padomju zemes un visas pasaules darbaļaudīm”. Plašas masas patētisku partijas vadītāju runu pavadījumā apraudāja Staļina nāvi.

Bija pagājuši tikai trīs gadi, kad Komunistiskās partijas XX kongresā 1956. gadā Staļina pēctecis un līdzgaitnieks Ņikita Hruščovs nosodīja Staļina patvaļu un, kā 1956. gada 3. jūlijā ziņoja Cīņa, “kongress uzdeva Centrālajai Komitejai konsekventi rīkoties, lai pilnīgi pārvarētu marksismam-ļeņinismam svešo personības kultu, likvidētu tā sekas visās partijas, valsts un ideoloģiskā darba jomās, stingri realizētu partijas dzīves normas un lielā Ļeņina izstrādātos partijas kolektīvās vadības principus”. Staļina iebalzamēto līķi aizvāca no vietas blakus Ļeņinam Maskavas mauzolejā. No birojiem pazuda Staļina portreti, no laukumiem – Staļina statujas. Kā daudzi viņa upuri, Staļins pats bija kļuvis par “nepersonu”.

Gāžot no pjedestāla Staļinu, atvietojot viņu ar Ļeņinu un izbeidzot Staļina valdīšanas lielākos ekscesus, Staļinam reiz pakļāvīgās un uzticīgās partijas augstākās amatpersonas mazgāja rokas nevainībā. Taču tās kolektīvā apņēmībā turpināja savu represīvo sabiedrisko un nacionālo politiku un partijas nomenklatūras privilēģiju paplašināšanu un nostiprināšanu.
Visas tiesības aizsargātas © 2017