Meklēšana

Otrā padomju okupācija: Latvijas kolonizācija 1953–1985

17.06.53. Sacelšanās PSRS pārvaldītajā Austrumberlīnē + 12.09.53. Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru + 14.05.55. Paraksta t.s. Varšavas paktu, militāru līgumu starp PSRS, Albāniju, Bulgāriju, Čehoslovākiju, Poliju, Rumāniju, Ungāriju un Vācijas Demokrātisko Republiku + 15.05.1955. Paraksta Austrijas valsts līgumu, kas atjauno Austrijas suverenitāti un izbeidz četru valstu okupāciju Austrijā + 25.02.56. PSKP XX kongresā Hruščovs nosoda Staļina personības kultu + 28.06.56. Strādnieku sacelšanās pret komunistisko režīmu Polijas pilsētā Poznaņā + 23.10.56. Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki + 25.03.57. Sešas Rietumeiropas valstis paraksta Kopējā tirgus līgumu + 04.10.57. PSRS palaiž kosmosā pirmo Zemes mākslīgo pavadoni “Sputņik 1” + 02.01.59. Valsts apvērsumā Kubā pie varas nāk Fidels Kastro (Fidel Castro) + 08.11.60. ASV vēlēšanās uzvar Džons F. Kenedijs (John F. Kennedy) + 13.08.61. Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri + 16.–28.10.62. ASV atklāj PSRS raķešu bāzes Kubā; Kubas raķešu krīze + 22.11.63. Atentātā nogalina ASV prezidentu Kenediju; viņa vietā stājas Lindons B. Džonsons (Lyndon B. Johnson) + 07.08.64. ASV kongress dod prezidentam Džonsonam tiesības darīt visu vajadzīgo, lai aizstāvētu Dienvidvjetnamu pret komunistisko Ziemeļvjetnamu + 5.10.64. Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs + 13.08.66. Ķīnas Tautas Republikas KP CK pasludina “kultūras revolūciju” pret inteliģenci + 27.05.68. Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris” + 20.08.68. PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari” + 05.11.68. Par ASV prezidentu ievēl Ričardu M. Niksonu (Richard M. Nixon) + 20.07.69. ASV astronauts Nīls Armstrongs (Neil Armstrong) ir pirmais cilvēks uz Mēness + 07.12.70. Vācijas Federatīvā Republika atzīst Oderas–Neises robežu + 09.08.73. ASV prezidents Niksons spiests atkāpties “Votergeitas afēras” dēļ + 13.02.74. PSRS izraida rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu + 30.04.75. Ziemeļvjetnamas armija ieņem Saigonu; beidzas Vjetnamas konflikts + 01.08.75. Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma dokumentu paraksta 30 valstu delegāti, ieskaitot ASV un PSRS + 25.12.79. PSRS iebrūk Afganistānā + 14.08.80. Gdaņskas kuģu būvētavas streikotāju masveida akcijas, kas noved pie neatkarīgās arodbiedrības “Sołidarność” reģistrācijas Leha Valensas vadībā + 04.11.80. Par ASV prezidentu ievēl Ronaldu Reiganu (Ronald Reagan) + 10.11.82. Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs + 09.02.84. Jurija Andropova nāve; par PSKP ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko

Mājup, bet ne mājās.
Grūtā atgriešanās no ieslodzījuma un izsūtījuma

Staļina nāve un cīņa par varu Komunistiskās partijas “kolektīvajā vadībā” nemainīja komunistiskās iekārtas varas struktūras, bet palīdzēja izbeigt fiziskās terora metodes. Uz tūlītējām pārmaiņām nepacietīgi cerēja deportētie GULAGa soda nometnēs un piespiedu nometinājumā. Taču tikai pamazām ieslodzītos un izsūtītos atbrīvoja, un viņi varēja sākt atgriezties Latvijā. Tur viņiem grūtos apstākļos dzīve bija jāsāk no jauna.

Noriļskā un Vorkutā ieslodzīto sacelšanās sākās jau 1953. gada maijā un jūlijā. 1954. gada maijā Kengiras nometnes pretestību salauza karavīri un tanki.

Nedaudzas notiesāto lietas un deportēto lūgumus par atbrīvošanu sāka izskatīt 1954. gadā, it kā atmaskojot Lavrentija Berijas un viņa vadītās čekas ļaundarības. 1955. gadā izsludināja amnestiju politiskajiem ieslodzītajiem, kuri bija notiesāti par sadarbību ar ienaidnieku kara laikā.
Izsūtīto latviešu grupa no Omskas apgabala uzsāk mājupceļu uz Latviju.
Izsūtīto latviešu grupa no Omskas apgabala uzsāk mājupceļu uz Latviju.
Turpmākajos gados atbrīvoto skaits palielinājās. Atgriešanās no izsūtījuma turpinājās līdz pat 1961. gadam, kad ar tiesībām dzīvot Latvijā pēc oficiālām izziņām bija atbrīvoti vairāk nekā 31 000 dzīvi palikušie masveida deportācijās no Latvijas izsūtītie vai politiski notiesātie iedzīvotāji.

Politiskajiem ieslodzītajiem, kuri bija atradušies soda nometnēs, nereti bija vairāki gadi jāpavada piespiedu nometinājumā vai ārpus Latvijas. Arī pēc atgriešanās varas iestādes turpināja viņus uzmanīt un vajāt, kontrolējot viņu darbību. Bieži viņiem neļāva apmesties lielākajās pilsētās, ieskaitot Rīgu. Tikai nedaudzi varēja apmesties savās agrākajās dzīves vietās. Viņiem bieži bija jāsastopas ar diskrimināciju – grūtībām atrast dzīvokli, iestāties universitātē, atrast piemērotu darbu. Arī dzimtenē viņi vairs nevarēja justies kā mājās.

Čekas pārskats par deportācijām

Latvijas PSR čekas priekšsēža Jāņa Vēvera 1962. gada 7. decembra slepenā izziņa par deportācijām: Izsūtītie kopā 1941. g. tirgotāji, aizsargi u. c. 1945. g. vācieši un bezpavalstnieki 1949. g. kulaki 1949. g. notiesātie nacionālisti un bandītu ģimenes Līdz 1960. gada 1. jūlijam atbrīvoti ar tiesībām dzīvot Latvijā Ir vairāki faktori, kas liek šaubīties par dokumenta precizitāti. 1) Vēvers acīmredzot pārskaitījies, jo izsūtīto ģimeņu kopskaits ir par 50 lielāks 19 409. 2) Ir savādi un neticami, ka divos gadījumos deportēto ģimeņu caurmēra lielums ir tieši trīs cilvēki: 1941. gada deportācijās un 1949. gada notiesāto “nacionālistu un bandītu ģimeņu” izsūtīto skaitļos. 3) Izsūtīto skaits 1941. un 1949. gada deportācijās tikai aptuveni sakrīt ar citos dokumentos atrodamajiem skaitļiem; šeit tas ir lielāks. Visvairāk tomēr pamanāms fakts, ka šeit minētas tikai trīs t.s. “administratīvās” deportācijas, no kurām 1945. gada deportācija apjoma ziņā ir nenozīmīga. Tai pašā laikā aresti un arestēto izsūtīšana turpinājās visu laiku, tā kā kopējais no Latvijas pārvietoto skaits ir daudzkārt lielāks par šeit minētajiem 60 000. Nereti no izsūtījuma atbrīvotos arestēja un izsūtīja atkārtoti.

Nacionālkomunisma rēgs.
Rīgas pretošanās Maskavas politikai

Staļina nāve izraisīja cīņas par varu ne vien Komunistiskās partijas augstākajā vadībā Maskavā, bet arī padomju impērijas nomalēs, tai skaitā Latvijā. Padomju republiku komunistiskās partijas sāka izmantot situāciju, lai stiprinātu savas nacionālās intereses.

Cīņā par Staļina varas mantojumu PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija, atsaucoties uz Ļeņinu, lika uzsvaru nevis uz “centru”, t.i., Maskavu, bet uz “savienotajām republikām” un “nacionālajiem kadriem”. Berija cīņu pret Ņikitu Hruščovu un viņa sabiedrotajiem ātri zaudēja: viņu apcietināja 1953. gada 26. jūnijā un nošāva 23. decembrī. Berijas nacionāli orientētās iniciatīvas jaunie Komunistiskās partijas vadītāji neturpināja, bet arī neatcēla. Tā pavērās ceļš tā saucamajam nacionālkomunismam.

Nacionālkomunisti bija jauna parādība pēckara Latvijā. Tie vairs nebija vecie Maskavā un Krievijā rūdītie kadri, bet gan gados samērā jauni Latvijas latvieši, kuriem bija gan frontes pieredze, gan frontinieku solidaritāte, gan uzdrīkstēšanās kā uzticamiem komunistiem paust savus uzskatus. Viņu centienus iedrošināja Staļina nāve un Berijas iniciatīvas, bet viņi kļuva sevišķi ietekmīgi pēc 1956. gada Padomju Savienības Komunistiskās partijas XX kongresa, kurā Hruščovs atklāja Staļina noziegumus un nosodīja Staļina “personības kultu”. Viņu vidū sevišķi izcēlās Eduards Berklavs, kurš no 1956. līdz 1959. gadam ieņēma svarīgus amatus. Viņam un viņa domubiedriem kādu laiku bija vairākums Latvijas Komunistiskās partijas Politbirojā. Partijas otrā sekretāra amatā, kas parasti bija PSRS Komunistiskās partijas līnijas pārraugs no Maskavas, ievēlēja latvieti Vili Krūmiņu.

It sevišķi savā amatā kā Komunistiskās partijas Rīgas komitejas pirmais sekretārs Berklavs sāka pretoties pārkrievošanai. Viņa ierocis, norādot uz apdzīvojamās platības trūkumu, bija drastiska t.s. pierakstu jeb apmešanās atļauju ierobežošana Rīgā un Jūrmalā, kas tajā laikā vēl bija Rīgas sastāvdaļa. It sevišķi tā skāra ieceļotājus no citām padomju republikām un armijas piederīgos, kurus līdz tam pierakstīja gandrīz bez ierobežojuma.

Nacionālkomunisti vērsās arī pret lielu uzņēmumu veidošanu PSRS patēriņam, kuru vajadzībām bija jāieved izejmateriāli un darbaspēks, bet gribēja attīstīt Latvijā tradicionālās saimniecības nozares. Viņi tiecās atjaunot latvisko vidi un latviešu valodas likumīgās tiesības, pieprasot krievvalodīgajiem funkcionāriem divu gadu laikā apgūt latviešu sarunvalodu. Lai īstenotu savus nodomus, “berklavieši” centās palielināt latviešu īpatsvaru Komunistiskajā partijā un vadošos valsts amatos.

Sevišķu pretestību nacionālkomunistu politikai izraisīja Baltijas Kara apgabala vadības sūdzības par latviešu valodas mācīšanu un ierobežotām iespējām pierakstīties Rīgā. Maskava savukārt nebija apmierināta ar lēmumiem atsacīties no Maskavas ieceltajiem un pārraudzītajiem savienoto republiku partiju centrālkomiteju otrajiem sekretāriem un ministru vietniekiem.

Eduards Berklavs (1914–2004)

Berklavs bija spilgtākā nacionālkomunisma ideju meklētāja un īstenotāja personība. Naiva, bet patiesa, tā pierādīja komunistiskās ideoloģijas nesavienojamību ar humānajiem un nacionālajiem centieniem.

Neatkarīgās Latvijas laikā Berklavs iesaistījās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas palīgorganizācijās un piedalījās arī nelegālajā komjaunatnes darbā. Par darbību aizliegtajā Komunistiskajā partijā un nelegālas literatūras iespiešanu viņu notiesāja, un viņš izcieta trīs gadu cietumsodu. Grūtie ģimenes materiālie apstākļi, Maskavas radio propaganda un nepietiekamais izglītības un informētības līmenis ir Berklava paša minētie motīvi, kāpēc viņš atbalstīja 1940. gada padomju okupāciju. Kara laikā viņš bija dažādos amatos Latviešu strēlnieku divīzijā, bet pēc kara atkal komjaunatnes un pēc tam Komunistiskās partijas darbā.

Kā Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks (1956–1957 un 1958–1959) un Komunistiskās partijas Rīgas komitejas pirmais sekretārs (1957–1958), kā arī LKP Politibiroja loceklis Berklavs kļuva par konsekventāko nacionālkomunistu uzskatu paudēju. Pēc Baltijas Kara apgabala vadības sūdzības Hruščovam viņa vizītes laikā Rīgā Latvijas KP CK slepenais plēnums 1959. gadā uzsāka kadru tīrīšanu, Berklavu un viņa domubiedrus atceļot no amatiem. Berklavu nosūtīja uz Vladimiru “labprātīgā” trimdā, kur viņš astoņarpus gadus vadīja filmu iznomāšanas kantori.

Ievērības cienīga bija turpmākā Berklava un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas spēkošanās. Partija centās panākt, lai Berklavs publiski nosoda savus politiskos uzskatus un agrāko darbību. Tas bija svarīgi, jo Berklavs bija pazīstams lielai daļai Latvijas inteliģences un nacionāli domājošās sabiedrības. Viņa vārdu arī bieži izmantoja Rietumos, lai raksturotu pārkrievošanas politiku Latvijā.

Pēc atgriešanās Latvijā Berklavs noraidīja pazemojošos sadarbības priekšlikumus un tā zaudēja iespēju strādāt partijas nomenklatūras darbā, saņemt lielu personālpensiju un citas priekšrocības. Viņu norīkoja darbā Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā.

Berklavs turpināja pretošanos. Ar citiem vēl uzticamajiem nacionālkomunistiem viņš uzrakstīja “17 komunistu” vēstuli, ko 1972. gadā izdevās nelegāli nosūtīt Rietumeiropas komunistiskajām partijām un kas guva plašu atbalsi pasaules presē. Čekai neizdevās atrast pārliecinošus pierādījumus, ka vēstuli rakstījis Berklavs, bet viņu turpināja vajāt, aicinot uz “pārrunām” un izdarot kratīšanas viņa mājā.

Sākoties tautas atmodai 80. gadu beigās, Berklavs bija viens no retajiem komunistiem, kurš pilnībā nožēloja savu piederību Komunistiskajai partijai. Viņš kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) vadītājiem.

Uzdrīkstēšanās izaicināt.
“Atkusnis” kultūras dzīvē

Pēc Staļina nāves iepriekšējās iebaidīšanas un terora metodes aizstāja ārēji tolerantāka nostāja pret individuālām un sabiedrības brīvības izpausmēm. Tā saucamā “atkušņa” situāciju piecdesmito gadu beigās izmantoja radošā inteliģence, kuru daļēji rehabilitēja. Kultūras dzīvē sāka veidoties jauna – kritiskāka un bezbailīgāka – paaudze.

Latviešu literatūras un kultūras dzīve sāka atbrīvoties no iepriekšējā laikmeta uzspiestās sociālistiskā reālisma vienveidības. Jaunā, komunisma laikā izglītotā paaudze uzdrīkstējās pārkāpt iepriekšējo partijas ideologu spraustos ierobežojumus, ienesot literatūrā neparastus tēmu un formas meklējumus. Parādījās atklāta un slēpta kritika par padomju iekārtas negatīvajām sabiedriskajām parādībām, par Komunistiskās partijas birokrātiju. Pirmo reizi literatūrā pieminēja deportācijas un latviešu leģionārus. It īpaši nozīmīga kļuva tematika ar nacionālu raksturu – vēsture, etnogrāfija, folklora, Latvijas daba un kultūras īpatnības. Šādā garā sacerētus darbus lasītāji lielos metienos izpirka jau uzreiz pēc publicēšanas. Arī tēlotājā mākslā plakātiskās padomju slavināšanas vietā sākās jauni formas un satura meklējumi.
Ojārs Vācietis (1933-1983). Foto: Andrejs Edvīns Feldmanis (privātkolekcija).
Ojārs Vācietis (1933-1983). Foto: Andrejs Edvīns Feldmanis (privātkolekcija).
Sāka izvērtēt bibliotēku “specfondus”, kas bija pieejami tikai ar sevišķu Komunistiskās partijas Centrālkomitejas atļauju, un nodot atklātībai atsevišķu Latvijas neatkarības laika filozofu, literātu, mūziķu un citu autoru darbus. Zinātniskajās diskusijās sāka runāt par vērtīgā vēsturiskā arhitektūras un mākslas mantojuma saglabāšanu.

Sāka iznākt jauni preses izdevumi un žurnāli, kuru vidū laikraksts Rīgas Balss izcēlās ar svaigu stilu un gatavību kritiski izvērtēt iedzīvotāju novērotās nebūšanas. Publiskajās diskusijās atsevišķi preses izdevumi palaikam atļāvās paust pretēja viedokļa uzskatus, tostarp par tādām agrāk pilnīgi aizliegtām tēmām kā mākslas partijiskums un sociālistiskā reālisma izpratnes daudzveidība.

Austrumeiropas nemieru atbalsis Latvijā

Čekas dati liecina, ka Latvijā pastiprinājās pretpadomju aktivitātes, kad komunistu dominētajā “sociālisma valstu nometnē” Austrumeiropā notika protesti vai sacelšanās pret komunistiskajiem režīmiem.

Sacelšanos Ungārijā 1956. gada oktobrī un novembrī PSRS armija nežēlīgi apspieda. Šis notikums atbalsojās arī okupētajā Latvijā. Ungārijas notikumu laikā 1956. gada rudenī čekas uzieto nelegālo pretpadomju lapiņu skaits (274), salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija trīskāršojies. Jaunais dzejnieks Ojārs Vācietis rakstīja:

Krīt Budapeštā sniegs, balts, neskarts krīt un brīnās. Uz sakropļotiem pieminekļiem krīt, uz saskrambātās ielas krīt Un nevar saprast, kas uz akmeņiem ir lējis tik daudz vīna… (“Krīt Budapeštā sniegs”, 1956, krājumā “Ugunīs”, 1958)
Tai pašā laikā asiņainās Ungārijas sacelšanās beigas un reāla Rietumu atbalsta trūkums Latvijā nozīmēja beigas cerībām uz drīzu atbrīvošanu, ko līdz tam bija uzturējusi Rietumu aukstā kara propaganda.

Baznīca un tauta

Baznīca atsaucās tautas noskaņojumam. Komponista Andreja Jurjāna 100. dzimšanas dienas atceres koncertā 1956. gada novembrī Vecajā Ģertrūdes baznīcā Žermēna Heine-Vāgnere dziedāja solo viņa kantātē Tēvzemei: “Kungs, Dievs, Tevi lūdzam, / Kungs, Dievs, mūs klausi! / Ar savu visspēcīgo roku / Novērsi tēvijai ļaunu...” Čeka ziņoja, ka pasākumu apmeklējuši ap 900 klausītāju, daudzi raudājuši. Turpmākos koncertus aizliedza.

Padomju vēstures stunda. 21

Latvijas PSR vēstures vērtējums par sasniegumiem kultūras dzīvē līdz 1961. gadam: “Apskatāmajā laikposmā notika vecās, buržuāziskās iekārtas apstākļos veidojušās inteliģences uzskatu pārkārtošanās, auga jauns, sociālismam līdz galam uzticīgs padomju inteliģences slānis. Marksisms-ļeņinisms kļuva par valdošo ideoloģiju visās garīgās dzīves sfērās. Izveidojās pēc satura sociālistiska, pēc formas nacionāla latviešu tautas kultūra, kas bija organiska Padomju zemes daudznacionālās kultūras sastāvdaļa.” (2:309)

Spraugas priekškarā.
Kontrolēti kontakti ar ārpasauli

Līdz Staļina nāvei “dzelzs priekškars” Latviju gandrīz hermētiski noslēdza no ārpasaules, bet “atkušņa” laikā mainījās arī padomju politika attiecībā pret sakariem ar ārvalstīm un trimdas latviešiem. Lai cik ļoti okupācijas varas iestādes centās šos sakarus ierobežot un kontrolēt, tie kļuva par svarīgu informācijas avotu un sazināšanās līdzekli ar ārpasauli.

Latvijas iedzīvotāji vairāk iedrošinājās sarakstīties ar radiem un draugiem ārzemēs. Ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem savukārt radās iespēja viesoties Latvijā. Šie kontakti noritēja kontrolētā veidā un čekas pārraudzībā.

Lai gan okupācijas režīms veica visu iespējamo, lai ierobežotu, kontrolētu un manipulētu informāciju no Rietumu pasaules, bažas drīz radīja fakts, ka tauta pati meklēja kontakta iespējas. Jau 1959. gadā oficiālie avoti minēja, ka 230 000 Latvijas iedzīvotāju, “neliela republika”, sarakstās ar ārzemēm. Korespondenci atvēra, lasīja un arī aizturēja čeka, bet sarakste turpinājās. Pieauga arī palīdzības saiņu sūtīšana no ārzemēm, kurus gan aplika ar smagiem muitas nodokļiem. Tie papildināja Latvijas iedzīvotāju trūcīgo apgādi ar pārtiku, apģērbu un citām precēm. Tai pašā laikā tie ļāva izprast padomju saimniecisko atpalicību no Rietumiem.
Cenzūras darbs. Vēstule no ASV ar 1963. gada 28. jūnijā datētu aģenta Viļčika parakstītu cenzūras bandroli, ziņojot, ka vēstules rakstītājs saņēmējam Latvijā raksta par kāda paziņas ierašanos Latvijā tūristu grupas sastāvā un piedāvā iespēju tikties.
Cenzūras darbs. Vēstule no ASV ar 1963. gada 28. jūnijā datētu aģenta Viļčika parakstītu cenzūras bandroli, ziņojot, ka vēstules rakstītājs saņēmējam Latvijā raksta par kāda paziņas ierašanos Latvijā tūristu grupas sastāvā un piedāvā iespēju tikties.
Bija gandrīz neiespējami saņemt atļauju izbraukt no PSRS, pat ģimeņu apvienošanas nolūkos. Atteikumiem izmantoja standarta argumentāciju, ka pieprasītājs paužot nacionālistiskus uzskatus vai ka ģimeņu apvienošana varot notikt arī Latvijā.

Komunisma propagandas izplatīšanai Rietumos dzīvojošo latviešu vidū, tūrisma un repatriācijas veicināšanai čekas vadībā izveidoja īpašu Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, kas izplatīja savu avīzi un citus propagandas materiālus, kā arī gādāja par filmu, grāmatu un periodisku izdevumu izplatīšanu, teātra trupu, koru un kultūras darbinieku vizītēm ārzemēs. Pazīstamus latviešu kultūras darbiniekus trimdā centās pierunāt atgriezties vai viesoties Latvijā.

Ārzemju tūristi Latvijā sākumā drīkstēja apmeklēt tikai Rīgu. 1956. gadā apstiprināja īpašu, ārzemniekiem rādāmu vietu sarakstu, kur drīkstēja aizbraukt vienīgi ar čekas kontrolētās tūrisma aģentūras Inturist vai Kultūras sakaru komitejas starpniecību. Taču trimdas latvieši izmantoja šīs ierobežotās iespējas, lai apmeklētu Latviju un tiktos ar tur palikušajiem radiniekiem.

Iespēja izceļot

Lai gan vairākumam latviešu iespēja izceļot tika liegta, bija atsevišķi gadījumi, kad atļauju deva. Parasti tas notika ar ASV valdības starpniecību, atsaucoties lūgumiem apvienot ģimenes. Tādējādi no Latvijas izkļuva pat vairāki deportētie. Viņu vidū bija bijušais GULAGa cietumnieks Jānis Simsons, kurš 1965. gadā ASV izdeva grāmatu Vorkutas gūstekņa stāsts. Tajā aprakstīta viņa pieredze dažādos PSRS cietumos.

Aizkustinošs ir Latvijas Brīvības cīņu dalībnieka un Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Artura Aparnieka (1896–1968) stāsts. Viņu kā Latvijas armijas virsnieku arestēja 1940. gada 20. augustā, 20. kāzu jubilejas dienā. Viņam bija jāizcieš spīdzināšanas un ieslodzījums. No soda nometnes viņu atbrīvoja 1953. gadā, bet Latvijā viņš drīkstēja atgriezties tikai 1956. gadā. Aparniekam izdevās izcīnīt atļauju izceļot pie meitas uz ASV 1966. gadā, kur viņš –kāzu gadadienā pēc 26 šķirtiem gadiem – atkal satika savu sievu.

Maskavas pātaga.
Nacionālkomunistu atstādināšana

Vietējo nacionālkomunistu aktivitātes un pieaugošās kulturālās neatkarības izpausmes ar bažām un bailēm uztvēra gan Komunistiskās partijas vadība Maskavā, gan Kremlim pakļāvīgā Latvijas Komunistiskās partijas vadības daļa, it sevišķi no PSRS ieceļojušie latviešu tautības komunisti un Baltijas Kara apgabala virsnieki.

Atsaucoties uz sūdzībām par nacionālkomunistu rīcību, 1959. gada pavasarī no Maskavas ieradās īpaša izmeklēšanas komisija. Izšķirošu lomu tomēr spēlēja Nikitas Hruščova vizīte Latvijā 1959. gada jūnijā, kad nacionālkomunistu pretiniekiem izdevās viņu pārliecināt par situācijas nopietnību. Jau jūlija sākumā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas slepenais plēnums pieņēma izmeklēšanas komisijas atzinumus un atzina nacionālkomunistu “kļūdas”, tas ir, lēmumus, kas lika valodas nepratējiem mācīties latviski, pastiprināja latviski runājošo īpatsvaru vadošajos amatos un ierobežoja ieceļotāju pierakstīšanos Rīgā un Jūrmalā.

Par galveno vainīgo atzina Eduardu Berklavu, un pat daudzi viņa agrākie domubiedri steidzās viņu nosodīt. Kad Berklavs atteicās atzīt savu vainu, viņu atstādināja no visiem amatiem. Komunistiskās partijas vadību Latvijā pārņēma Kremlim sevišķi padevīgais Arvīds Pelše, kurš nekavējoties sāka iztīrīt partijas kadrus no Berklava domubiedriem un atbalstītājiem, pakļaut kultūras dzīvi ciešai kontrolei un bez ierunām izpildīt Maskavas saimnieciskos plānus. Turpmākajos gados par “buržuāziskā nacionālisma” politiku, atlaižot no amata vai izslēdzot no partijas, sodīja ap 2000 Komunistiskās partijas, ministriju, pašvaldību un iestāžu darbinieku.

Latviešu tautas stāvoklis, ko nacionālkomunisti bija centušies uzlabot, nākamajā gadu desmitā sāka strauji pasliktināties.

Hruščova skaidrā valoda

Nacionālkomunistu atstādināšanu 1959. gada jūnijā ievadīja Ņikitas Hruščova un Vācijas Demokrātiskās Republikas komunistu delegācijas vizīte Latvijā. Īsi pirms aizbraukšanas, personīgi saņēmis sūdzību no Baltijas Kara apgabala vadības, Hruščovs nosodīja Eduardu Berklavu: “Kas jūs esat – ienaidnieks vai godīgs cilvēks? Pielūkojiet! Ja esat ienaidnieks, mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas, bet, ja esat godīgs cilvēks, to jums vēl vajadzēs pierādīt!”

Padomju vēstures stunda. 22

Latvijas PSR vēsture nemin vārdā ne Eduardu Berklavu, ne nacionālkomunismu. Par 1959. gada notikumiem tur rakstīts: “LKP CK 1959. gada plēnums nosodīja dažu komunistu rīcību, viņu kļūdainās tēzes, kas bija pretrunā ar partijas kongresu lēmumiem, viņu uzstāšanos par to, lai tiktu samazinātas prasības tiem, ko uzņem partijā (it īpaši republikas pamatnacionalitātes pilsoņiem), un novirzīšanos no ļeņiniskajiem kadru izvēles un izvietošanas principiem.” (2:254)

Latvieši un “latvieši” Latvijas Komunistiskajā partijā

Visā okupācijas laikā Latvijas Komunistiskā partija (LKP) nebija latviešu partija. Etnisko Latvijas latviešu sastāvs partijā nekad nekļuva proporcionāls tautiskajam sastāvam Latvijas PSR teritorijā. Izņemot īso nacionālkomunistu periodu, LKP tādējādi uzskatāma vairāk par Maskavas nekā Rīgas interešu pārstāvētāju, lai gan arī šajā periodā latvieši nebija vairākumā.

Staļina neuzticība pret latviešiem un latviešu komunistiem izpaudās jau lielajā terorā 1937. un 1938. gadā Padomju Savienībā, kad slēdza latviešu organizācijas, arestēja, izsūtīja vai uz nāvi notiesāja tūkstošus sabiedrisko un kultūras darbinieku. Andreja Višinska vadītajās paraugprāvās uz nāvi notiesāja un nošāva daudzus augsta ranga latviešu tautības komunistu vadītājus, kuri savā laikā bija palīdzējuši Ļeņinam Krievijā nostiprināt komunistisko režīmu. Pagrīdes Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Ārzemju biroju Maskavā iztīrīja no “trockistiem” un 1936. gadā partijas Centrālo komiteju pārveidoja par pagaidu sekretariātu. Latvijas okupācijas laikā 1940. gadā Komunistiskā partija Latvijā praktiski bija sagrauta. Maskava neuzticējās vēl palikušajiem, tāpēc pirmajā okupācijas gadā notika biedru pārreģistrācija ar mērķi atbrīvoties no nevēlamajiem. Lai gan politisku vai karjeras apsvērumu dēļ partijā iestājās jauni biedri, pirmajā okupācijas gadā tās sastāvu veidoja galvenokārt PSRS militārais personāls.

Daudzi vadoši Latvijas Komunistiskās partijas locekļi tikai nosacīti bija saucami par latviešiem. Viņi bija starpkara periodā dzīvojuši Krievijā, pārdzīvojuši Staļina tīrīšanas un tādējādi kļuvuši pakļāvīgi un iztapīgi. Viņi vāji prata latviešu valodu, un viņu intereses saistījās vairāk ar Krieviju nekā Latviju. Vesela rinda partijas Centrālās komitejas pirmo sekretāru – augstākais partijas amats – bija šādi pārkrievoti latvieši: Arvīds Pelše, Augusts Voss un Boriss Pugo, kuri vēlāk turpināja karjeras PSRS KP Politbirojā. Otrie sekretāri, izņemot īsu pēcstaļina periodu 50. gados, bija krievu tautības pārraugi no Maskavas. Vēl 1989. gadā Latvijas Komunistiskās partijas etniskajā sastāvā bija tikai 39,7% latviešu, skaitot gan Latvijā dzimušos, gan no Krievijas ieceļojušos. Krievi partijā bija lielākā etniskā grupa (43,1%); pārējās veidoja 17,2%. Liels skaits krievu tautības partijas biedru bija militāras personas un pārvaldes iestāžu darbinieki.

Salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas Komunistiskajām partijām, Latvijas Komunistiskā partija, it īpaši pēc 1959. gada, bija iztapīgāka partijas centrālei Maskavā un necentās aizstāvēt vietējās intereses. Tāpēc arī Latvijā vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā izpaudās Maskavas centrālisma negatīvās parādības: rusifikācija, industrializācija un kolonizācija.

Maskava ievieš kārtību.
Centralizācija un restaļinizācija

Nacionālkomunisma apspiešana un Maskavai pakļāvīgas Komunistiskās partijas vadības iecelšana Latvijā notika laikā, kad Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP) sāka atjaunot un nostiprināt savu vadošo centrālo lomu ideoloģijā un saimnieciskajā plānošanā. Pieaugot industrializācijas un līdz ar to ieceļošanas tempiem, Latvijā sākās sistemātiska kolonizācija, kas Latvijas pamattautu noveda pie etniskas izdzīvošanas galējās robežas.

Iekšējā cīņa par varu Maskavā beidzās ar 1964. gada oktobrī PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejas apvērsumu, kad Ņikita Hruščovs zaudēja savu amatu. Hruščovs ārpolitikā bija pazīstams ar varas lietošanu Ungārijas apvērsuma laikā 1956. gadā, ar izaicinošu runāšanu un izturēšanos starptautiskajā politikā un beidzot ar tiešu ASV izaicināšanu, izvietojot kodolraķetes Kubā 1962. gadā. Viņa laikā 1961. gadā tika arī uzcelts t.s. Berlīnes mūris. Iekšpolitikā Hruščovs ievadīja liberālāku ideoloģisku kursu, slepenā runā PSRS Komunistiskās partijas XX kongresā 1956. gadā nosodot Staļina režīmu. Ekonomiku viņa laikā daļēji decentralizēja un rūpniecībā vairāk uzmanības pievērsa patēriņa preču ražošanai. Tai pašā laikā viņa grandiozās iniciatīvas lauksaimniecības reformēšanā, ieskaitot jaunu aramzemju apguvi Vidusāzijas stepēs, kukurūzas audzēšanu un pastiprinātu sovhozu (valsts saimniecību) veidošanu, izrādījās nesekmīgas.

Par Padomju Savienības Komunistiskās partijas sekretāru un vēlāk ģenerālsekretāru iecēla Leonīdu Brežņevu. Brežņeva varas gadi pazīstami ar nosaukumu “stagnācija”. To raksturoja pastiprināta birokratizācija, saimnieciskās dzīves centralizācija, smagās un militāri stratēģiskās rūpniecības attīstīšana sacensībā ar Rietumu valstīm, bet tai pašā laikā civilās rūpniecības ekonomiska lejupslīde un nespēja nodrošināt iedzīvotājus ar patēriņa precēm. Garīgajā un sabiedriskajā dzīvē Brežņeva periods nozīmēja daļēju atgriešanos pie Staļina laika represīvajām metodēm.

Latvija šai laikā kļuva par kolonizētu zemi, kuras saimniecisko un politisko dzīvi noteica Maskava un Maskavas politiskajam kursam pakļāvīga Latvijas Komunistiskās partijas vadība.

Nomenklatūra

Brežņeva varas laikā nostabilizējās Komunistiskās partijas elite – nomenklatūra jeb partijas un valsts pārvaldes amatu hierarhija, kas noteica privilēģijas atalgojumā, īpašas apkalpošanas iestādes, paaugstinātas pensijas un citas priekšrocības. Latvijā pastāvēja Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Politbiroja, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas biroja, pilsētu un rajonu Komunistiskās partijas biroju nomenklatūra. PSKP CK nomenklatūrā ietilpa Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) vadība. LKP CK nomenklatūras darbiniekus nevarēja iecelt vai atbrīvot no darba bez LKP CK atļaujas un lēmuma. Zemākajā pakāpē bija sistēmai padevīgi atbalstītāji un cildinātāji, jo arī tiem piešķīra jaunus dzīvokļus, bez rindas ļāva iegādāties automašīnas, iepirkties īpaši apgādātos speciālos veikalos, ārstēties speciālās klīnikās, slimnīcās un sanatorijās, kā arī atļāva braukt uz ārzemēm kā tūristiem.

Partija tautas mutē

Augusts Voss citēts LKP CK plēnumā: “Biedri! Pēdējā laikā izplatījušās baumas, ka automašīnā manā vietā vadā izbāzeni. Tad nu, lūk, es paziņoju ar pilnu atbildības sajūtu, ka šīs baumas ir noziedzīgi partijas apmelojumi. Patiesībā ir tā, ka automašīnā izbāzeņa vietā vadā mani!”

Ņikita Hruščovs, atgriezies no ASV, atbildēja uz jautājumu, kā amerikāņi dzīvo: “Lai viņi pamēģina uzcelt komunismu, tad redzēs, kā ies.”

Biedrs Meņnihs, Latvijas Komunistiskās partijas CK lektoru grupas vadītājs, pēc lekcijas atbild uz jautājumu: “Biedri Meņnih! Kādi būs Komunistiskās partijas rezultāti cīņā par mieru visā pasaulē?” “Biedri! Komunistiskā partija cīnīsies par mieru visā pasaulē tā, ka imperiālisma nometnē nepaliks akmens uz akmeņa.”

Kolonizācija

Vai padomju okupācijas politiku Latvijā var apzīmēt ar vārdu “kolonizācija”? “Koloniālisms” un t.s. “postkoloniālisms” ir jēdzieni, kas bieži debatēti zinātniskajā literatūrā, nereti nonākot pie ļoti atšķirīgiem kritērijiem un viedokļiem.

Latvijas gadījumā koloniālisma jēdziens ir cieši saistīts ar okupācijas jēdzienu. Okupācija par sevi nav kolonizācija, bet okupācija var radīt priekšnoteikumus kolonizācijai, kuras klasiskie kritēriji iekļauj kolonizētājas varas hegemoniju pret vietējo iedzīvotāju gribu, savas pārvaldes iekārtas un birokrātijas ieviešanu, privileģētu kolonistu ievešanu un nometināšanu, vietējo dabas bagātību un darbaspēka izmantošanu kolonizatoru labā, kolonizatoru valodas un kultūras uzspiešanu, parasti to pamatojot ar it kā augstākas civilizācijas ieviešanu un modernizāciju.

Visi šie klasiskie kolonizācijas kritēriji atbilst okupētās Latvijas situācijai pēc Otrā pasaules kara, bet pastiprinātā veidā tieši pēdējās okupācijas desmitgadēs, kad pēc īsa atelpas brīža, sekojot Staļina nāvei, Latvijā atjaunojās pilnīga PSRS centrālās varas hegemonija un līdz ar to pastiprināta Latvijas sovjetizācija un rusifikācija. PSRS centrālās varas iestādes pārvaldīja Latviju gan ar tiešiem, gan netiešiem varas līdzekļiem, ieskaitot PSRS militāro spēku klātbūtni un vietējo kadru kooptāciju. Kopā ar industrializāciju palielinājās privileģētu kolonistu ieplūšana, tradicionālās dabas, sabiedriskās un kulturālās vides atsvešināšana, krievu valodas uzspiešana, to visu pamatojot ar tēzēm par jaunas un augstākas civilizācijas, resp., komunisma, celšanu.

Svarīgi arī ievērot, ka šādai no ārpuses uzspiestai kolonizācijas politikai visu laiku pretojās vietējā latviešu sabiedrība. Beidzoties bruņotai pretestībai, tā izpaudās gan apzinātā savas kultūras kopšanā, gan tiešos un netiešos protestos, gan tiešā un netiešā pretdarbībā. Cik spēcīga un noturīga bija šī pretestība, klaji izpaudās tautas neatkarības kustībā 80. gadu beigās, kas vērsās kā pret okupāciju, tā arī okupācijas uzspiesto padomju koloniālismu.

Kolonizācijas vilnis.
Rūpniecības internacionalizācija un nelatviešu ieplūdums

Nacionālkomunistu centienus rūpniecību balstīt uz tradicionālajām vieglās rūpniecības nozarēm, tās modernizējot un tajās izmantojot vietējo darbaspēku, Maskava bija apspiedusi. Latvijas Komunistiskās partijas jaunā vadība pilnībā pakļāvās Maskavas centralizētajai plānošanai, kas paredzēja attīstīt smago un militāro rūpniecību vispārējām PSRS un citu sociālistisko valstu vajadzībām, līdz ar to organizējot ieceļošanu un Latvijas pārkrievošanu.

Industriālās attīstības politiku Latvijā sāka īstenot jau no 60. gadu sākuma, kad trieciena tempā projektēja un cēla lielas rūpnīcas Ogrē, Daugavpilī, Valmierā, Liepājā, Jelgavā un Rīgā. Aukstā kara sacensību un ar to saistīto militāri ekonomisko kāpinājumu rūpniecībā pastiprināja “Čehoslovākijas krīze” 1968. gadā un sekmīgā ASV ekspedīcija uz Mēnesi 1969. gadā.

Forsējot smagās un militārās rūpniecības nozares, novārtā palika patēriņa preču ražošana. “Deficīts” kļuva par ikdienas vārdu. Plauka ēnu ekonomika. Kritās darba produktivitāte. Nepalīdzēja darba sociālistiskās sacensības un apbalvojumi. Strauji pieauga inflācija. Tautā smējās: “Viņi izliekas, ka maksā, bet mēs – ka strādājam.”

Rūpniecības attīstībai nepieciešamo darbaspēku un celtniekus Latvijā ieveda no PSRS. Viņu vajadzībām cēla jaunus dzīvojamos rajonus. Veselu nozaru (rūpniecības, celtniecības, dzelzceļa, flotes) un lielo uzņēmumu vadību nodeva iebraucējiem no “brālīgajām padomju republikām”. Latviešu īpatsvars republikā samazinājās, bet tautsaimniecībā un pārvaldē arvien vairāk dominēja krievu valoda.

Komunistu propagandas ietekmē radās padomju mīts par Latvijas agrāko ekonomisko atpalicību un “krievvalodīgo” īpašo ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā.

Strādnieku protesti

Padomju varai negaidīti bija strādnieku protesti un streiki atsevišķos uzņēmumos 1960. gados. Strādnieki atsacījās iet darbā, protestējot, ka veikalos neko nevar nopirkt. Pēc tam strādniecību ar t.s. “deficīta” precēm sāka apgādāt darbavietās.

Latviešu skaita proporcionāla samazināšanās

Demogrāfiskās situācijas dramatiskās pārmaiņas vislabāk raksturo latviešu tautības iedzīvotāju proporcionālā samazināšanās, it sevišķi Rīgā, kur dzīvo vairāk nekā trešdaļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Latvieši Latvijā Rīgā
1935. g. 1 473 000 75% 63%
1959. g. 1 298 000 62% 45%
1989. g. 1 388 000 52% 37%

Līdzīgs ieceļotāju pārsvars izveidojās lielākajās Latvijas pilsētās. Vēl 20 gadu pēc neatkarības atgūšanas Rīgā un lielākajās pilsētās ir mazāk latviešu nekā citu tautību iedzīvotāju.

Demogrāfisko situāciju Latvijā pasliktināja ne vien ieceļotāji, bet arī atvaļinātais armijas personāls. Ieviešot jaunu militāro tehniku 60. gadu sākumā, PSRS valdība nolēma samazināt Padomju armijas sastāvu. Jau pirmajā demobilizācijas gadā ap 3000 atvaļināto virsnieku apmetās uz dzīvi Latvijā, un 83% no tiem izvēlējās Rīgu. Šiem cilvēkiem bija tiesības tūlīt saņemt dzīvokļus un iegūt citas priekšrocības. Turpmāk šis process attīstījās vēl dinamiskāk.

Padomju vēstures stunda. 23

Latvijas PSR vēsture apstiprina imigrācijas saistību ar industrializāciju, bet iztulko to komunistiskās ideoloģijas un okupācijas politikas garā: “Lielrūpnīcu celšana un paplašināšana, kultūras un zinātnes attīstīšana Latvijā prasīja darbaspēka un speciālistu pieplūdumu no citām republikām. Kaut arī latviešu iedzīvotāju skaits nepārtraukti audzis, tomēr sakarā ar pastiprinātajiem migrācijas procesiem palielinājies citu Padomju Savienības tautu pārstāvju īpatsvars Latvijas PSR iedzīvotāju sastāvā.” No pievienotās tabulas redzams, ka no 1959. gada (pirmās pēckara tautskaites) līdz 1979. gadam latviešu skaits noapaļoti pieaudzis par 46 000, krievu – par 266 000, bet kopumā par 409 000. Šo disproporciju padomju vēsture skaidro šādi: “Būdama pilntiesīga lielās internacionālās brāļu saimes locekle, Padomju Latvija pati sniedz dažādu padomju tautu pārstāvju internacionālās sadraudzības paraugu.” (2:507)

Zeme, kas nebaro.
Sovjetizācija izposta Latvijas lauksaimniecību

Piespiedu kolektivizācija pēc 1949. gada masu deportācijas skāra galvenokārt latviešus, jo viņi veidoja lauku iedzīvotāju vairākumu. Lauksaimniecības lejupslīde, ko tā izraisīja, turpinājās līdz pat okupācijas beigām 1991. gadā. Oficiālā politika – no viensētu likvidēšanas līdz personiskā īpašuma ierobežošanai – veicināja tradicionālās zemniecības izzušanu, jaunā “lauku proletariāta” veidošanos un produktivitātes samazināšanos.

Lejupslīdi centās novērst ar kolhozu apvienošanu un centralizētu vadīšanu. Izveidojās arvien lielāki kolhozi, t.s. agrofirmas, kurās apvienoja lauksaimniecisku ražošanu ar produktu izstrādi. Lietpratīgā vadībā vairākas no tām strādāja efektīvi, bet lielais vairākums cieta nemākulīgas vadības dēļ. To nespēja aizstāt centralizētās sistēmas plāni, direktīvas un pavēles. Maskavas organizētas kampaņas audzēt Latvijā agrāk nepazīstamas un apstākļiem pat nepiemērotas kultūras (topinambūru, kukurūzu) nedeva gaidītos rezultātus, bet izspieda tradicionālās kultūras (āboliņu, griķus, linus).

Produktivitāti centās veicināt ar sociālistiskām sacensībām, apbalvojumu, medaļu un goda nosaukumu piešķiršanu lauku strādniekiem. Lai noturētu strādājošos cilvēkus laukos, bankrotējušos kolhozus pārveidoja par sovhoziem, t. i., padomju saimniecībām, ko uzturēja valsts. Sešdesmito gadu sākumā Latvijā sākās pārtikas produktu trūkums, ko dažādās reformas nesekmīgi centās pārvarēt, piemēram, atļaujot pārtikai izmantot “pazeminātas kvalitātes”, patiesībā, lopbarības graudus. Sākās nepieciešamība arvien pieaugošos apjomos Padomju Savienībā importēt labību.

Tai pašā laikā turpinājās kampaņa pret laucinieku personisko īpašumu. Kolhozniekiem noteica ierobežotu piemājas zemi ap pushektāra platībā un personiskajā īpašumā esošo lopu skaitu, kā arī palīgsaimniecību un dzīvojamo ēku atļauto lielumu. Par “neperspektīvām” nosauca visas savrupmājas un arī nelielos ciemus. To vietā cēla jaunus kolektīvus ciematus ar lielām daudzdzīvokļu ēkām. Tikai vēlāk, apzinoties lauku ļaužu neapmierinātību, sāka ražot un celt tipveida mājas.

“Privātīpašnieciskā apziņa”

Komunistiskā ideoloģija par iznīdējamu atzina t. s. “privātīpašniecisko apziņu”. Pat ābecē rakstīt par “manu dārziņu” vai “manu māju” bija nopietna politiska kļūda. Kamēr norisinājās šī ideoloģiskā cīņa pret personisko īpašumu, visproduktīvākās izrādījās tieši sīkās, intensīvi apsaimniekotās, bet oficiāli nicinātās piemājas zemes. Kamēr valsts pārtikas veikalos pastāvīgi trūka preču, to netrūka tirgos, kur kolhoznieki varēja pārdot produkciju no saviem piemājas dārziņiem. Pat Latvijas PSR 1982. gada dati liecina, ka piemājas zemes aizņēma tikai 5% lauksaimniecības platības, bet ražoja 27% lauksaimniecības kopprodukta.

Padomju vēstures stunda. 24

Apzinoties problēmas lauksaimniecībā, arī Latvijas PSR vēsture atzīst, ka privātā saimniecība devusi nozīmīgu ieguldījumu lauksaimniecības kopproduktā: “Attīstot augkopību un it sevišķi lopkopību, visā republikas sabiedriskajā sektorā 60.–80. gados ticis nodrošināts būtisks lauksaimniecības brutoprodukcijas pieaugums, kas ir drošs pamats lauksaimniecības produktu ražošanas palielināšanai. Taču gan ražošanā, gan patērēšanā liels īpatsvars bijis iedzīvotāju personiskajām palīgsaimniecībām, kā arī strādnieku un kalpotāju dārzkopības (augļkopības un dārzeņkopības) sabiedrībām.” (2:381)

Zemes atsvešināšana.
Kultūrvides un dabas “internacionalizācija”

Maskavas diktētā Latvijas tautsaimniecības un lauksaimniecības “internacionalizācija” postoši pārmainīja un atsvešināja Latvijas tradicionālo kultūrvidi un dabu.

Tradicionālo viensētu vietā ierīkoja kolhozu un sovhozu centrus. Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Arvīds Pelše presē 1960. gadā paziņoja, ka tuvāko desmit gadu laikā izzudīšot 180 000 viensētu. Rūpniecības centros pēc tā sauktā Čerjomušku (Piemaskavā uzceltais strādnieku dzīvojamo ēku rajons) parauga plašas teritorijas apbūvēja ar tipveida dzīvojamām blokēkām. Dzīvojamo telpu izmērus noteica nelielus, palielinot apdzīvotības blīvumu.

Lai radītu kolektīvajai saimniecībai nepieciešamās lauku platības, izvērsa t. s. meliorāciju, kas nozīmēja plaša mēroga zemes nolīdzināšanu, viensētu nojaukšanu, zemo vietu nosusināšanu un upju iztaisnošanu. Šajā procesā nežēlīgi pārveidoja ierasto Latvijas lauku ainavu.

Cieta arī Latvijas lielākās upes Daugavas vēsturiskā ainava. Kad plānoja celt Pļaviņu hidroelektrostaciju, 1958. gadā sākās publiska diskusija par projekta lietderību un paredzamo kultūras un dabas pieminekļu applūdināšanu, bet komunistu valdība diskusiju aizliedza. Čekas vadītājs Latvijā Jānis Vēvers 1959. gadā ziņoja: “Šos kolektīvos protestus, kuri noskaņojuši sabiedrību pret industrializāciju, nācās pārtraukt ar mūsu operatīvo iejaukšanos.” Pļaviņu spēkstaciju iedarbināja 1965. gadā.

Vienmuļā padomju ikdiena.
Komunālā un kolektīvā dzīve

Latvijas pamattautas iedzīvotājiem ikdienu raksturoja privātās telpas un laika samazināšanās. Tai pašā laikā izpletās monotona un uzbāzīgi atsvešināta publiska un informatīvā telpa. Komunāla dzīvošana un kolektīva darbošanās bija ikdienas realitāte, kas neatstāja daudz laika privātai dzīvei. Privāto un ģimenes dzīvi ierobežoja arī nepieciešamo ikdienas preču un pakalpojumu trūkums, kuru sagāde prasīja daudz laika un negatīvas enerģijas.

Komunālais dzīvoklis un komunāla dzīvošana pilsētās kļuva par metaforu ikdienas dzīvei. Negribētā saspiestībā dzīvojot, privātā telpa saruka līdz četrām sienām, kas norobežoja līdz pēdējai iespējai sablīvētu telpu, kura kalpoja gan kā dzīvojamā, gan guļamistaba. Virtuves, vannas istabas un tualetes lietošanā bija jādalās ar kaimiņiem. Iegūt savu, kaut nelielu, dzīvokli bija privilēģija. Privilēģija bija arī iespēja uzcelt vasaras mājiņu sava uzņēmuma kolonijā – ierobežota lieluma celtni uz maza zemes gabaliņa. Sadzīve kļuva par apgrūtinājumu.

Publiskā telpa paplašinājās uz privātās telpas rēķina, bet to savukārt ierobežoja noslēgtība no ārpasaules. Publiskā telpa kļuva arvien atsvešinātāka. To dažādos veidos piepildīja apnicīgā Komunistiskās partijas propaganda. Komunistiskās sistēmas labumus sludināja un uz jauniem sasniegumiem mudināja gan saukļi un plakāti pilsētu ielās un uz namiem, gan oficiālās radio stacijas, kas bija uzbāzīgi dzirdamas iestādēs un citās publiskajās vietās, gan televīzija, gan prese. Latvietim publisko telpu pastiprināti atsvešināja arī krievu valodas un kultūras klātbūtne. Ielas pārdēvēja vai nosauca ievērojamu krievu un padomju cilvēku vārdos. Sākumā publiskajā telpā valdīja divvalodība; ar laiku tā arvien vairāk pārkrievojās. Latvietis glābās šīs atsvešinātās komunālās publiskās telpas teātros, operā, muzejos, koncertzālēs, priecājās par latviešu mākslinieku un sportistu sasniegumiem, kaut pasaulē viņi pārstāvēja PSRS.
Rinda Centrāltirgū. Gleznas autore – disidente – Helēna Celmiņa.
Rinda Centrāltirgū. Gleznas autore – disidente – Helēna Celmiņa.
Privātajai un ģimenes dzīvei pieejamo laiku samazināja obligāti kursi, lekcijas, pulciņi, apspriedes, nodarbības, talkas un obligātie gājieni valsts svētku dienās. Norobežošanās no kolektīva šai ziņā nebija pieņemama. Brīvo laiku samazināja grūtības sagādāt ikdienas dzīvei nepieciešamo. Rindās stāvēšana pēc pārtikas un citām precēm kļuva par regulāru nodarbošanos. Ikdienas izdevumiem naudas parasti netrūka; trūka preču. Taču lielākiem pirkumiem tā bija jākrāj gadiem ilgi vai jāatrod iespēja piepelnīties. Par iecienītu papildu ienākumu avotu kļuva puķu audzēšana. Plauka maiņas tirdzniecība un preču un pakalpojumu iegūšana ar pazīšanās starpniecību – blats.

Iespējas no šaurības izlauzties bija ierobežotas. Ceļojumus uz citām padomju republikām parasti organizēja grupās. Ceļojumi uz t.s. sociālistiskajām Austrumeiropas valstīm bija ierobežoti. Par ceļojumiem ārpus PSRS ietekmes zonas varēja sapņot tikai sevišķi nomenklatūras locekļi un uzticības personas. Arī tos parasti uzraudzīja, un viņi nekad nedrīkstēja ceļot ar ģimenēm, lai nodrošinātu viņu atgriešanos.

Padomju vēstures stunda. 25

Konstatējot, ka “60., 70. un 80. gados kopumā iedzīvotāju dzīves līmenis būtiski paaugstinājies” un ka, “pieaugot dzīvokļu celtniecībai, uzlabojušies dzīves apstākļi un sadzīves komforts”, Latvijas PSR vēsture tomēr secina: “Vēl arvien nav sasniegta racionālajām patēriņa normām atbilstoša cilvēku nodrošinātība ar plaša patēriņa precēm un pārtikas produktiem. No darbaļaužu vajadzībām atpaliek nodrošinātība ar dzīvokļiem, sadzīves un kultūras iestādēm, medicīnisko apkalpošanu. Nesabalansētība ekonomikas patērētājsektorā pastiprinājusi spekulāciju un korupciju, mazinājusi rubļa vērtību.” (2:414) Par spīti birokrātiski samocītajai izteiksmei ir skaidrs: dzīves līmenis PSRS ir zems un komunistiskais režīms nespēj nodrošināt pat cilvēku pamatprasības.

“Buržuāziskā nacionālisma” rēgs.
Komunistiskās partijas cīņa pret nacionālām izpausmēm

Pēc nacionālkomunistu atstādināšanas 1959. gadā un sekojošām partijas tīrīšanām pastiprinājās cīņa pret “buržuāzisko nacionālismu” un par “internacionālismu”, kas vienmēr bijusi komunistiskās ideoloģijas būtiska sastāvdaļa. Par “buržuāzisko nacionālismu” uzskatīja visu, kam bija saistība ar nacionālām idejām vai saistība ar Rietumu pasauli, bet nebija sakara ar PSRS un komunisma slavināšanu.

Cīņas nolūks bija mazināt un nākotnē izskaust baltiešu rietumniecisko orientāciju un psiholoģisko norobežošanos no “lielā brāļa” austrumos. Oficiālā propaganda uzsvēra un centās nostiprināt uzskatu, ka latviešiem un citiem baltiešiem ir piemitusi nevēlama nosliece uz nacionālismu, ieskaitot runāšanu savas tautas valodā, kamēr krieviem raksturīgs izteikts internacionālisms.

Cīņā pret “buržuāzisko nacionālismu” pārveidoja, aizsedza vai iznīcināja nacionālo simboliku un tautas piemiņas vietas, represēja nacionāli domājošas personas un pastiprināja cenzūru.

Okupācijas varas izpratnē izskaužamās nacionālisma izpausmes centās aizvietot ar komunistiskā internacionālisma radītām. Tā valsts mērogā atzīmēja Padomju armijas dienu, tradicionālās Mātes dienas vietā – Starptautisko sieviešu dienu.

Latvisko vasaras saulgriežu, Jāņu, svinēšanu centās sovjetizēt, saistot to ar komunālo dzīvošanu kolhozos. Pēc nacionālkomunistu padzīšanas Jāņu svinēšanu uz vairākiem gadiem aizliedza un nosauca par “vasaras saulgriežu dienu”, bet pēc aizlieguma atcelšanas tā vairs pilnībā neatplauka līdz pat tautas atmodai astoņdesmito gadu beigās.

Padomju pieminekļu politika

Padomju pieminekļu politikai bija gan nopietnas, gan palaikam komiskas puses. Kā katra vara, arī komunistiskais režīms centās publisko telpu piepildīt ar saviem pieminekļiem, piemiņas plāksnēm un simboliku. Taču Latvijā ik uz soļa priekšā bija neatkarīgās Latvijas pieminekļi un simbolika. Daudzus no tiem uzspridzināja vai nojauca, bet ne visus. Neuzdrošinoties izaicināt tautu, bieži vien neatkarības laika pieminekļus centās aizsegt ar padomju pieminekļiem vai tos pārfunkcionēt padomju garā. Taču, lai kā vara centās sevi apliecināt, tautas apziņā dzīvi palika neatkarības laika pieminekļi un to nacionālā un valstiskā nozīme.

Brīvības piemineklis kā centrālais Latvijas neatkarības simbols Rīgas centrā bija sevišķs traucēklis komunistu varas acīs, un ir neapstiprinātas, bet ticamas liecības, ka, atjaunojoties komunistiskajam režīmam, nopietni domāts no tā atbrīvoties, lai tā vietā uzceltu pieminekli Staļinam. Tikpat neapstiprināts ir stāsts, ka tēlnieka Kārļa Zāles veidoto pieminekli ar savu pozitīvo vērtējumu no nojaukšanas paglābusi padomju māksliniece Vera Muhina, kura bija dzimusi Rīgā un ieguvusi slavu ar savu monumentālo statuju “Strādnieks un kolhozniece”. Kaut varai neērts, piemineklis saglabājās un 70. gados kļuva par trolejbusu maršruta galapunktu. Tūristiem to palaikam skaidroja kā pieminekli padomju varai, kas savās rokās turot zvaigznes, trīs Baltijas valstis. Lai gan bija aizliegts pie pieminekļa nolikt ziedus, tautā tas saglabāja savu nozīmi kā neatkarības simbols, un 1987. gadā pie tā sākās Tautas atmoda.

Sevišķas problēmas radīja kapi un tajos apglabātie neatkarības laika karavīri un valstsvīri. Ļaudis no došanās uz kapiem atturēt nevarēja, un viņi izmantoja izdevību, lai godinātu ne tikai savus piederīgos, bet arī savus varoņus. Tas notika Kārļa Zāles veidotajos Brāļu kapos, kuros apglabāti Latvijas Neatkarības cīņās kritušie (1918–1920). It sevišķi Mirušo piemiņas dienā novembrī tur pulcējās daudz ļaužu un aizdedzināja svecītes. Lai kapus darītu režīmam pieņemamus, tajos apglabāja lielāku skaitu komunistu partijas veterānu un viņu ģimenes locekļu. Zem sērojošās Mātes Latvijas tēla iegravēto krustu aizstāja ar šūnakmens plāksnēm. Likvidēja neatkarīgās Latvijas lielo ģerboni virs kapu ieejas.

Meža kapos novāca t.s. Baltos krustus vietā, kur bija apbedīti ap 120 1940./41. gada čekas upuri. Masu kapu lauka vietā sāka apbedīt citus mirušos. Pirmā neatkarīgās Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes (1859–1927) kapa vieta garas un platas alejas galā režīmam sagādāja sevišķas grūtības. Problēmu centās risināt, alejas sākumā novietojot monumentālu kapa pieminekli ilggadējam Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim (1904–1966) un alejas zālienā izveidojot kapu vietas un stādot krūmus. No kapličas raugoties, Čakstes pieminekli tad aizsedza un vēl arvien aizsedz Lāča piemineklis, simbolizējot okupētās Padomju Latvijas triumfu pār nīsto “buržuāzisko” Latviju. Taču tauta vēl arvien pulcējās pie Čakstes pieminekļa un to aplipināja svecītēm.

Kā sevišķs izaicinājums Brīvības piemineklim un režīma pašapliecinājums vēl 1985. gadā tika atklāts padomju stilā veidots monumentāls piemineklis “Padomju armijas karavīriem, Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Ar nolūku tas veidots augstāks un monumentālāks nekā Brīvības piemineklis un novietots Uzvaras laukumā Pārdaugavā – Brīvības ielas un Brīvības pieminekļa ass pagarinājumā. Uzvaras laukumu izveidoja jau neatkarības laikā, bet nu tā nosaukums saistīts ar tur novietoto padomju pieminekli. Tur 1946. gadā pakāra Fridrihu Jekelnu un sešus citus vācu ģenerāļus. Pēc neatkarības atjaunošanas piemineklis vēl arvien kalpo par pulcēšanās vietu bijušajiem PSRS armijas veterāniem un komunistiem 9. maijā un citās atceres dienās.

Tautas mutē par pieminekļiem padomju okupācijas laikā izplatījās anekdotes, kas liecināja par vispārējo noskaņojumu. “Jautājums: Kāpēc Rainis un Blaumanis sēž, bet Ļeņins stāv? Atbilde: Rainis un Blaumanis ir uz palikšanu, bet Ļeņins – uz iešanu.” Cita anekdote stāsta, ka uz austrumiem pavērstais Ļeņina tēls ar pacelto roku saucot: “Nāciet šurp, biedri, te ir laba dzīve,” bet uz rietumiem pavērstais Latvijas tēls Brīvības pieminekļa galā ar savām paceltajām rokām saucot: “Palīgā, palīgā!” Bija arī plaši izplatīts uzskats, ka Pareizticīgo katedrāles zeltītie krusti padomju okupācijas laikā nozāģēti, jo fotogrāfi ievērojuši, ka no zema leņķa Ļeņina pieminekli iespējams nofotografēt tā, lai viņa izstieptajā rokā redzams krusts. Tā varētu būt taisnība, jo 1990. gadā, kad ielas pretējā pusē virs Ministru padomes ēkas sāka atkal plīvot neatkarīgās Latvijas karogs, nu Latvijas PSR karoga vietā, televīzijas operatori bieži vien izmantoja iespēju no zema leņķa parādīt karogu Ļeņina izstieptajā rokā. Kad Latvija atguva pilnu neatkarību, tautas anekdote piepildījās: Ļeņinam bija jāaiziet.

Rūgšanas procesi un protesti.
No “Prāgas pavasara” līdz “Sołidarność” kustībai

Sacelšanās pret komunistisko režīmu Austrumvācijā 1953. gadā, nemieri Polijā un sacelšanās Ungārijā 1956. gadā bija simptomi Austrumeiropā rūgstošajai neapmierinātībai un pretestībai, kas nepalika apslēpti Latvijā. Latvijā atbalsojās gan centieni reformēt komunismu Čehoslovākijā 1968. gadā, gan Polijas strādnieku nemieri 1970. gadā, kam izdevās mainīt partijas vadību, gan jau revolucionārās strādnieku kustības “Sołidarność” izveidošanās 1980. gadā. Pašā Latvijā neaprima nacionālkomunistu centieni mainīt Komunistiskās partijas reakcionāro politiku.
Solidaritātes uzlīme.
"Solidaritātes" uzlīme.
Čehoslovākijas parlamenta priekšsēdētājam Jozefam Smrkovskim (Josef Smrkovský) viesojoties Rīgā 1968. gada vasarā, tauta ar simpātijām uzklausīja viņa deklarāciju par nepieciešamību veidot “sociālismu ar cilvēcīgu seju”. Kad PSRS un tās satelītvalstu armijas okupēja Čehoslovākiju 1968. gada 20. augustā, arī Latvijā izplatījās protesti. Tā, izsakot protestu pret Čehoslovākijas apspiešanu, students Iļja Rips 1969. gada 13. aprīlī mēģināja sevi sadedzināt pie Brīvības pieminekļa. Ripu un citus protestētājus tiesāja un piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajā slimnīcā.

Smagu apsūdzību okupācijas režīmam pauda 17 latviešu komunistu vēstule ārzemju komunistiskajām partijām, ko 1972. gadā izdevās nelegāli pārsūtīt uz ārzemēm. Tās autors bija Eduards Berklavs, kurš 1963. gadā bija atgriezies no izsūtījuma Vladimirā. Vēstule izskaidroja un protestēja pret Maskavas vadīto tautai naidīgo politiku Latvijā. Vēstule guva plašu ievērību pasaulē. To publicēja un komentēja “Dagens Nyheter”, “The New York Times”, “Die Welt” un citi pasaules laikraksti.

Tajā pašā laikā turpinājās nemieri Polijas strādniecībā, kas arī nepalika nepamanīti. Kad 1970. gada decembrī Ziemeļpolijā brutāli apspieda strādnieku protestus pret cenu paaugstināšanu, partijas vadītāju Vladislavu Gomulku (Władisław Gomułka) atvietoja ar Edvardu Gereku (Edward Gierek). Taču jau desmit gadus vēlāk strādnieku protesti noveda pie spēcīgas no Komunistiskās partijas neatkarīgas arodbiedrības “Sołidarność” dibināšanas Leha Valensas (Lech Wałęnsa) vadībā. Lai gan arī to apspieda un aizliedza, kustība saglabājās pagrīdē, un deviņus gadus vēlāk tā kļuva par Polijas lielāko politisko partiju. Valensu ievēlēja par Polijas prezidentu 1990. gadā.

“Starp papēdi un zemi”.
Izglītība, zinātne un kultūra

Izglītību, zinātni un kultūru pakļāva stingrai Komunistiskās partijas ideoloģiskajai kontrolei, it sevišķi pēc brīvdomības izpausmēm 60. gadu otrā pusē. Tomēr daļa jaunās, padomju laikā izglītotās paaudzes nepakļāvās diktātam, un visam periodam bija raksturīga spriedze starp radošo cilvēku tieksmēm izpaust savu individualitāti un māksliniecisko protestu – no vienas puses – un Komunistiskās partijas centieniem nospraust noteiktas ideoloģiskas robežas – no otras.

Pilsētās būvēja lielas viena veida t. s. “tautu draudzības” skolas vairāk nekā 1000 bērniem, lai kopā mācītos latviešu un krievu tautības skolēni. Sāka kampaņu pret skolām, kurās bija mazāk nekā 400 audzēkņu. Likvidēja daudzas mazas lauku skolas, kurās pārsvarā mācījās latviešu skolēni.

Zinātniskās pētniecības attīstības līmenis, sākot ar 60. gadiem, bija augsts, it sevišķi eksaktajās zinātnēs, kas bija iesaistītas militāri un stratēģiski svarīgos pētījumos. Sabiedriskajās zinātnēs dominēja pētniecība ar politisku ievirzi; humanitārās zinātnes palika lielā mērā izolētas no pasaules pētniecības strāvojumiem. Zinātņu specializāciju un struktūru, administrācijas sastāvu un zinātniskos grādus apstiprināja Maskavā.

Latvijas kultūras cilvēku pretošanās galvenokārt izpaudās spējā uzturēt možu garu sevī un aizplīvurotā veidā paust to savos darbos. Tas rosināja nepagurt arī tautai, akli nepadoties valdošajai ideoloģijai. Tautā plašu atsaucību guva Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, kas latviešiem deva iespēju uzzināt un rūpēties par savu kultūras mantojumu.

Par spīti Komunistiskās partijas ideoloģiskajai pārraudzībai un cenzūrai, literatūrā arvien vairāk sāka izpausties jauni formas un satura meklējumi. Veidojās īpatnēja saite un saprašanās starp rakstniekiem, kuri savos darbos attīstīja metaforisku un alegorisku izteiksmes veidu, t.s. “Ēzopa valodu”, un lasītājiem, kuri literāros darbos meklēja tur slēptos vai iedomātos zemtekstus. Redaktori palaikam uzdrīkstējās pieņemt publicēšanai divdomīgus darbus, cerot, ka tos izdosies izstūrēt cauri cenzūrai. Tautā it sevišķi iecienīta bija dzeja. Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Ārijas Elksnes, Māra Čaklā un citu populāru dzejnieku darbus iespieda un izpirka lielā eksemplāru skaitā. Prozā ar uzdrošināšanos izcēlās Alberts Bels un Visvaldis Lāms. Arī teātra dzīvē 60. gados sākās pārmaiņas, ienākot jaunai režisoru un aktieru paaudzei, kas nebaidījās eksperimentēt ar uzvedumu stilu, un jaunajiem dramaturgiem, kuri savos darbos uzdrīkstējās aizskart agrāk neiedomājamas tēmas. Tauta it sevišķi cienīja Gunāra Priedes, Harija Gulbja un Paula Putniņa dramatiskos darbus. Kā labas grāmatas, arī teātra biļetes kļuva par deficīta preci – cilvēki stāvēja rindās uz iecienītām izrādēm

Tikmēr Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja kategoriski noraidīja inteliģences 1968. gada oktobra aicinājumu laikrakstā “Literatūra un Māksla” nepieļaut kompromisus ar sirdsapziņu, jo “katram māksliniekam, katram, kas sevi par tādu uzskata, ir tiesības radīt brīvi, saskaņā ar savu ideālu, neatkarīgi ne no kā”. Varas iestādes atbildēja ar cenzūras pastiprināšanu.

Dzejniece Vizma Belševica krita nežēlastībā, kad varas iestādes viņas poēmā “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” un citos dzejoļos atklāja vēstures aizsegā apslēptu Maskavas un komunistiskās sistēmas kritiku. “Pārstrādāt” lugas lika Gunāram Priedem un Ilzei Indrānei.

Neizpalika arī smagākas represijas. 1962. gadā par “pretpadomju aģitāciju un neziņošanu” notiesāja dzejnieku un atdzejotāju Knutu Skujenieku. No soda nometnes Mordovijā viņš atgriezās tikai 1969. gadā. 1975. gadā viņu atkal kritizēja par jauno dzejnieku daiļrades nepareizu analīzi.

Vizma Belševica (1931–2005)

Vizma Belševica bija viena no ievērojamākajām pēckara latviešu dzejniecēm un rakstniecēm. Absolvējusi Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Jaunietes gados piedalījās komjaunatnes darbā, bet drīz nonāca konfliktā ar režīma pretnacionālo politiku. Sevišķu kritiku izpelnījās viņas dzejoļu krājums “Gadu gredzeni” (1968) un divi tajā publicēti dzejoļi, “Latvieša Indriķa piezīmes uz Livonijas hronikas malām” un “Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga”. Viņas daudzplākšņainajos metaforiskajos tekstos saskatīja pastāvošās iekārtas kritiku, un Komunistiskās partijas Centrālkomiteja viņu nosodīja par “ideoloģiska haosa radīšanu politiski nepiedzīvojušos lasītājos”. Divas reizes čeka izdarīja kratīšanu dzejnieces dzīvoklī, atņēma daudzus nepublicētus materiālus. Pie viņas atrada ukraiņu autora Ivana Dzjubas manuskriptu “Internacionālisms vai rusifikācija?”. Kad Dzjubu sauca pie atbildības, Belševica liecināja apsūdzētajam par labu: “Ja rakstniekam ir skaidrs, ka viņa dzimtā valoda ir apdraudēta, tad ir morāls pienākums par to rakstīt, vienalga, kādas būtu sekas.” Belševicai astoņus gadus aizliedza publicēties. Aizliedza apspriest viņas darbus un presē neļāva pat minēt viņas vārdu. Tautā turpretī “Gadu gredzeni” kļuva par pieprasītu grāmatu. To pārrakstīja, un tajā publicētos dzejoļus mācījās no galvas.

Imants Kalniņš (1941)

Imants Kalniņš kļuva par tautas iecienītu komponistu un par Komunistiskās partijas ideologu biedu savas garīgās nepakļāvības dēļ. Savā mūzikā viņš iekļāva Latvijā neparastus Rietumu laikmetīgās mūzikas paraugus. Viņa 4. simfonijas ceturtā daļa bija komponēta ar amerikāņu dzejnieces Kellijas Čerijas (Kelly Cherry) tekstiem. Tos aizliedza izmantot, un tikai 1998. gadā 4. simfonija pirmo reizi atskanēja tā, kā bija sākotnēji komponēta. Daudzas viņa dziesmas aizliedza, bet tās bija tik populāras un ar aizliegumu kļuva vēl populārākas, ka tās tauta dziedāja līdzās tautasdziesmām.

Pretestība un spīts.
Tautas spēja pārdzīvot un izdzīvot

Latviešu tauta spēja pārdzīvot Brežņeva, Pelšes un Vosa varas gadus un saglabāt savu identitāti, jo tā veiksmīgi izmantoja minimālo brīvību, ko pieļāva totalitārais okupācijas režīms.

Bruņota nacionālo partizānu pretošanās pret okupācijas varu beidzās 1956. gadā. Nevardarbīga un garīga pretestība turpinājās līdz neatkarības atgūšanai.

Patrioti izplatīja lapiņas un vēstules, dažādās vietās parādījās pretpadomju uzraksti, norāva PSRS un LPSR karogus, bet neatkarīgās Latvijas svētku gadskārtās izkāra sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Mirušo piemiņas dienā, kas parasti ir drīz pēc Latvijas Neatkarības dienas 18. novembrī, Brāļu kapos pie Mātes Latvijas tēla un Meža kapos pie Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa pulcējās lieli ļaužu pulki ar degošām svecītēm.

Lai ierobežotu un apspiestu šīs un citas disidentisma un protesta izpausmes, čeka pastiprināja savas aktivitātes, izmantojot lielu aģentu tīklu. Sekoja kratīšanas dzīvokļos, aresti, sodi un “psihiatriskas pārbaudes”.

Meklējot ceļus, kā izvairīties no ideoloģijas žņaugiem, attīstījās latviskās zinātnes, kultūra un māksla. Tūrisma un dabas aizsardzības aizsegā jaunatne iepazina dzimtenes vēsturi un kultūras pieminekļus. Jaunatnes noskaņojumu pauda arī Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un Zigmāra Liepiņa laikmetīgā mūzika. Attīstījās jauna folkloras kustība, kas padomju pseidotautiskuma vietā kopa autentisko kultūras mantojumu. Tautas kopības sajūtu veicināja un stiprināja Vispārējie dziesmu un deju svētki, kas notika ik pēc pieciem gadiem un pulcināja daudz dalībnieku, klausītāju un skatītāju no visām Latvijas malām. Varas iestāžu manipulācijas ar repertuāru nespēja mazināt svētku tautisko raksturu. Īpaši nozīmīgi bija 1973. gada svētki, kas atzīmēja Vispārējo dziesmu svētku tradīcijas 100 gadus un pieminēja nacionālās atmodas notikumus. Pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē Rīgā uz svētkiem ieradās liels skaits trimdas tautiešu. Pēc noslēguma koncerta ap simt jauniešu dziedādami devās uz Brīvības pieminekli nolikt ziedus.

Gunārs Astra (1931–1988)

Par aizliegtās literatūras un ārzemju raidījumu ierakstu glabāšanu Astra 60. un 70. gados izcieta 15 gadus cietumsodu. 1983. gadā viņu atkal notiesāja uz septiņiem gadiem “par pretpadomju aģitāciju un propagandu”, t. i., par aizliegtās literatūras un informācijas izplatīšanu. Režīms līdzīgi izrēķinājās arī ar citiem disidentiem. Gunāra Astras noslēguma vārdi tiesas sēdē skan kā visas latviešu tautas apsūdzība okupācijas režīmam:

“[..] Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.

[..] Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”

Publiska spiediena dēļ Gunāru Astru atbrīvoja pirms termiņa 1988. gadā. Pēc nedaudzām nedēļām viņš aizdomīgos apstākļos mira Ļeņingradā. Pastāv aizdomas, ka viņu noindēja čeka. Liels ļaužu pulks pavadīja Astru pēdējā gaitā un rokām aizbēra viņa kapu.

Reliģija uz ceļiem.
Ateisma šķietamais uzvaras gājiens

Oficiāli Padomju Savienībā valdīja reliģijas brīvība, bet komunistu ideoloģija uzsvēra, ka tikai ateisma propaganda nodrošina “brīvu izvēli starp reliģiju un ateismu”. Režīms radīja apstākļus, kas draudēja lēnām iznīdēt reliģijas publiskās izpausmes.

Oficiāla neiecietība pret reliģijas izpausmēm bija visaptveroša. Reliģiskos svētkus un rituālus atvietoja ar laicīgiem. Kristības aizstāja ar “vārda došanas” svinībām, iesvētības – ar “pilngadības svētkiem”. Rīkoja “komjauniešu kāzas” un laicīgos “kapu svētkus”. Skolās mācīja ateismu.
Pareizticīgo katedrāle bez zeltītajiem krustiem Rīgā kalpoja kā planetārijs.
Pareizticīgo katedrāle bez zeltītajiem krustiem Rīgā kalpoja kā planetārijs.
Baznīcas nedrīkstēja mācīt reliģiju bērniem un jauniešiem līdz 18 gadiem. Komjaunieši un partijas biedri nedrīkstēja pievienoties draudzēm. Ticīgos, kuri apliecināja savu ticību, diskriminēja. Tādējādi ar laiku draudzēs palika galvenokārt gados vecāki ticīgie, kuri nespēja uzturēt dievnamus un samaksāt nodokļus. Sešdesmitajos gados draudzēm atņēma un laicīgiem mērķiem izmantoja daudzus dievnamus – Rīgā Doma baznīcu, Pareizticīgo katedrāli, Reformātu baznīcu un citas.

Garīdznieku izglītošana kļuva gandrīz neiespējama. Tādējādi samazinājās garīdznieku skaits un iespēja ticīgajiem saņemt garīgo aprūpi un mierinājumu. Aktīvos garīdzniekus čeka uzmanīja un centās savervēt par ziņotājiem. Īsta reliģiska kopība varēja pastāvēt tikai ticībā spēcīgās draudzēs, kas nebaidījās no publiska nosodījuma un represijām.

Šajos apstākļos reliģija tomēr neiznīka, bet daudziem ticīgajiem kļuva par privātās un ģimenes dzīves sastāvdaļu.

Represijas pret garīdzniekiem

Baznīcas kontrole un represijas pret garīdzniekiem neapstājās arī “atkušņa” laikā. Tā 1958. gadā divu gadu izsūtījumu uz Mordovijas APSR piesprieda katoļu garīdzniekam Juliānam Vaivodam, vēlākajam Latvijas kardinālam, viņu apsūdzot pretpadomju darbībā. Savās publikācijās viņš esot noraidījis marksisma-ļeņinisma mācību un apmelojis padomju dzīves īstenību.

PSRS un Izraēla

Komunistiskā režīma antisemītiskā politika atsākās pēc 1967. gada arābu un Izraēlas kara. Ebreju cilvēktiesību aktīvisti Padomju Savienībā cīnījās par tiesībām izceļot uz Izraēlu. Rīgā sāka iznākt ebreju pagrīdes žurnāls. Izceļošanu veicināja Rietumvalstu, īpaši ASV, spiediens. Latvija kļuva par savveida tranzīta vietu, un līdz 1989. gadam no Latvijas izbrauca ap 16 000 ebreju. Izbraukt gribētājiem nereti bija jāpacieš politiskas un materiālas represijas.

Pasaules plašumos.
Trimdas latviešu sabiedriskā un kulturālā dzīve

Pēc “lielās izklīšanas” ap 1950. gadu pēckara latviešu bēgļi dzīvoja visos pasaules kontinentos. Lielākais latviešu skaits bija ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā, Zviedrijā un Vācijā. Sabiedriskās, kulturālās un izglītības aktivitātes, kas bija uzplaukušas Vācijas bēgļu nometnēs, piemērojoties apstākļiem, turpinājās jaunajās mītnes vietās. Trimdas aktīvā sabiedriskā un kultūras dzīve gādāja, ka, par spīti lielajiem attālumiem un asimilācijai, līdz pat gadsimta beigām saglabājās dzīvs latviešu sabiedrības kodols ārpus Latvijas.

Dzīve jaunajās mītnes zemēs bija jāsāk no jauna. Gandrīz visiem latviešiem neatkarīgi no izglītības vai agrākiem amatiem sākumā bija jāveic vienkāršs fizisks darbs. Trimdinieku vecākajai paaudzei, kas tikai nepilnīgi pārzināja vietējās valodas, bija grūti iedzīvoties. Daļēji šā iemesla dēļ viņi bija trimdas organizāciju galvenais balsts. Jaunākā ieceļotāju paaudze svešvalodas apguva vieglāk. Viņiem pavērās iespējas studēt, apgūt profesijas un iegūt ienesīgas darba vietas.

Gandrīz katrā vietā, kur bija apmetušies latvieši, nodibinājās organizācijas, kas gādāja par kulturālo un sabiedrisko dzīvi: draudzes, biedrības, kori, teātra grupas. Notika vairāk vai mazāk regulāri sarīkojumi. Kad bija izveidojusies pietiekama materiālā bāze, sabiedriskajām vajadzībām sāka iegādāties vai celt nekustamos īpašumus: baznīcas un biedrību namus, lauku īpašumus bērnu vasaras nometnēm.

Izveidojās centrālās organizācijas, kas pārstāvēja atsevišķu valstu vai kontinentu latviešus. Pastāvēja arī pasaules mēroga organizācijas: Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība (PBLA) un Daugavas Vanagu (DV) organizācija. Daugavas Vanagus kara gūstekņu nometnē Beļģijā bija nodibinājuši latviešu leģionāri, un tā ar savām nodaļām un Daugavas Vanadžu kopām visās lielākajās zemēs kļuva par ietekmīgu palīdzības, kulturālu un politisku organizāciju. Kulturālo un sabiedrisko dzīvi veicināja arī liela mēroga sarīkojumi – dziesmu svētki, kultūras dienas, jaunatnes svētki un kongresi. Lai uzkrātu līdzekļus kultūras un izglītības atbalstam, dibināja fondus.

Sevišķu uzmanību un daudz līdzekļu trimdas sabiedrība veltīja jaunatnes audzināšanai. Daudzās vietās pastāvēja sestdienas vai svētdienas skolas, kurās mācīja latviešu valodu, literatūru, folkloru, Latvijas ģeogrāfiju un vēsturi. Tālākai izglītībai organizēja vasaras vidusskolas un kursus. Vācijas pilsētā Minsterē (Münster) darbojās pilna laika latviešu ģimnāzija, kurā mācījās jaunieši no visas pasaules. ASV Rietummičiganas Universitātē Kalamazū (Kalamazoo) ilgus gadus pastāvēja Latvijas studiju programma. Aktīvas bija arī jaunatnes organizācijas, sākot ar skautiem, gaidām, jaunatnes pulciņiem, tautas deju kopām, beidzot ar atsevišķu zemju centrālajām jaunatnes organizācijām. Tādējādi latviešu trimdai izdevās saglabāt kaut nelielu, bet latviski labi izglītotu paaudzi, kas vairs nebija dzimusi Latvijā, bet kas aktīvi dzīvoja līdzi Latvijas neatkarības centieniem un neatkarīgās Latvijas atjaunošanai. Vairāki simti ir atraduši pastāvīgu dzīvesvietu un darbu Latvijā. Tā kā ieceļošanas zemēs ieceļotājus cerēja integrēt un asimilēt, valdības ieceļotāju sabiedrisko un kultūras dzīvi parasti neatbalstīja. Organizācijas, skolas, baznīcas, sabiedriskos un kulturālos pasākumus vajadzēja finansēt galvenokārt pašu spēkiem.

Literatūra un prese trimdā

Trimdas sākuma gados latviešu valodā izdoto grāmatu skaita ziņā trimda pārspēja okupēto Latviju. Nostabilizējoties materiālajai situācijai izceļošanas zemēs, apgādi izdeva daudzus kapitāldarbus, piemēram, “Latvju Enciklopēdiju”, “Latviešu tautas dziesmas”, vairāku latviešu klasiķu kopotos rakstus, kā arī daudzus jaundarbus. Tapa liela Latvijas vēstures grāmatu sērija, bet gadagrāmata “Archīvs”, ko izdeva profesors Edgars Dunsdorfs Austrālijā, sniedza pētījumus par trimdas latviešiem. Sazināšanos, sadarbību un kopības apziņu plašā mērogā veicināja arī žurnāli un laikraksti, sākot ar vietējiem biedrību, draudžu un pilsētu biļeteniem un beidzot ar zemju un pasaules mēroga izdevumiem.

Par neatkarību.
Trimdas latviešu politiskās aktivitātes

Jau no sākuma trimdas latvieši uzskatīja Latvijas neatkarības atjaunošanu par savu misiju. Trimdas kulturālās un sabiedriskās aktivitātes nebija pašmērķis, bet pamats politiskajai darbībai ārzemēs, kas dažādos veidos turpinājās līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā.

Sākotnēji trimdas organizāciju vadītā politiskā cīņa par neatkarību izpaudās centienos ietekmēt apmešanās zemju sabiedrisko domu un apelēt pie to valdībām. Šai cīņā dominēja divi motīvi – brīdinājums par komunisma ļaundabību, ko akcentēja trimdinieku pieredze pirmajā komunistu valdīšanas gadā, un aicinājums turpināt inkorporācijas neatzīšanu kā svarīgu priekšnoteikumu neatkarības atjaunošanai. Latvijas diplomāti un konsuli bija atzīti gandrīz visās valstīs, kurās dzīvoja trimdas latvieši, un turpināja pārstāvēt neatkarīgo Latviju.
Demonstrācija ASV, pieprasot brīvību Latvijai (70. gadu beigas).
Demonstrācija ASV, pieprasot brīvību Latvijai (70. gadu beigas).
Kad 1967. gadā Francijas prezidents Šarls de Golls (Charles de Gaulle) gatavojās valsts vizītei PSRS un Maskava viņam ieteica apmeklēt Rīgu, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība (PBLA) iesniedza memorandu, lūdzot viņu nebraukt uz okupētās Latvijas galvaspilsētu Rīgu, jo ar to netieši būtu atzīta Latvijas inkorporācija. De Golls uz Rīgu neaizbrauca.

Nākamajā gadā plašu ievērību ieguva Rietumberlīnē paredzētais pirmais Vispasaules latviešu jaunatnes kongress. Lai neizprovocētu Maskavu saistībā ar Čehoslovākijas reformām, Berlīnes Rietumu sabiedroto (Lielbritānija, ASV, Francija) administrācija aizliedza kongresu un to pārcēla uz Hannoveri. Latviešu jauniešu protestus plaši aprakstīja Eiropas prese.

Mainoties paaudzēm un starptautiskajai situācijai, 50. un 60. gados sāka mainīties arī trimdas politiskās darbības taktika. Kļūstot skaidram, ka kaut vai atomkara draudu dēļ Rietumi nevarēs reāli palīdzēt atgūt neatkarību, trimdas jaunākās paaudzes domātāji centās atrast veidus, kā stiprināt tautas pretestību Latvijā. Pastāvošās izolācijas un pārraudzības dēļ tas bija gandrīz neiespējami, bet zināmas iespējas sagādāja nelielā komunistiskā režīma liberalizācija pēc Staļina nāves, iespējas apmeklēt okupēto Latviju un kontrolētās Latvijas PSR kultūras darbinieku un zinātnieku vizītes Rietumos.

Sākotnējo cīņu pret komunismu arvien vairāk nomainīja mērķtiecīga cīņa par cilvēktiesībām okupētajā Latvijā. Tā PBLA pārstāvji bija klāt 1975. gada Helsinku Eiropas Drošības un sadarbības konferencē un piedalījās Helsinku konferences akta izvērtēšanas sanāksmēs Belgradā, Madridē, Otavā, Budapeštā un Bernē. Ar ASV diplomātu atbalstu PBLA pārstāvji ieguva viesu statusu, un viņu darbībai uzmanību pievērsa pasaules prese. Latviešu pārstāvji informēja dalībniekus par pašnoteikšanās prasībām, cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanas politiku okupētajā Latvijā.

Baltiešu politiskā un zinātniskā sadarbība trimdā

Cieša sadarbība trimdas baltiešu starpā it sevišķi izveidojās politiskā un zinātniskā laukā. Tā no 1967. līdz 1969. gadam trimdas baltieši, kaut nesekmīgi, vērsās pret Lielbritānijas valdības lēmumu izmantot turienes bankās deponēto Baltijas valstu zeltu, lai segtu savstarpējos parādus ar PSRS. Toties baltiešu protesta akcijai izdevās ietekmēt Austrālijas valdību atcelt 1974. gada lēmumu, kas atzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS. Organizācija Baltic Appeal to the United Nations (BATUN) sniedza sistemātisku informāciju Apvienoto Nāciju locekļiem par stāvokli Baltijas valstīs un Baltijas tautu brīvības centieniem. Trimdas organizācijas arī iestājās par Baltijas valstu neatkarību Eiropas drošības un sadarbības konferencē Helsinkos 1975. gadā un vēlāk. Pēc latviešu, lietuviešu un igauņu zinātnieku iniciatīvas 1969. gadā darbu sāka pasaules mēroga organizācija Association for the Advancement for Baltic Studies (AABS), kas vēl tagad organizē starptautiskas zinātniskas konferences, izdod zinātnisku žurnālu “Journal of Baltic Studies” un grāmatas angļu un vācu valodā par Baltijas vēsturi, politiku, literatūru, folkloru, valodām un citām radniecīgām tēmām. AABS darbība nepalika nepamanīta okupētajā Latvijā. Rietumos publicētos zinātniskos rakstus nosodīja kā “nezinātniskus”.

Kurš kuru?
Padomju pretdarbība trimdai

Okupācijas vara Latvijā apzinājās, ka trimda bija un palika ievērojams pretinieks tās centieniem Latvijas kolonizāciju novest līdz galam un to leģitimizēt pasaules acīs. Tāpēc tā visiem spēkiem centās trimdu kompromitēt un tās aktivitātes padarīt nekaitīgas Latvijā un ārzemēs.

Sešdesmitajos gados sākās kampaņa ar nolūku nacionālos centienus vienādot ar nacistu ideoloģiju, vardarbību un noziegumiem, ieskaitot holokaustu. Tai bija tiešs sakars ar cīņu pret “buržuāzisko nacionālismu” Latvijā. Kampaņa sākās ar padomju stila paraugprocesu pret kara noziedzniekiem 1961. gadā – ar pašapsūdzībām un vienveidīgām liecībām. Sekoja propagandas un dezinformācijas nolūkos sarakstītas grāmatas latviešu, angļu un citās valodās par latviešu “noziegumiem”. Tai pašā laikā tapa memoriāls nacistu Salaspils koncentrācijas nometnes vietā, ko apzīmēja par nāves nometni un kas kļuva par obligātu apmeklējuma vietu ārvalstu tūristiem. Nometnē ieslodzīto un bojā gājušo skaitu padomju propaganda daudzkārtīgi pārspīlēja.

Komunistiskās partijas Centrālkomiteja saņēma ikmēneša pārskatus par trimdas aktivitātēm un radio raidījumiem latviešu valodā, cenšoties samazināt to ietekmi Latvijā. Kontrolēja Latvijas iedzīvotāju sakarus ar ārzemju latviešiem. Ārzemju tūristus, it sevišķi t.s. “etniskos”, uzraudzīja un izsekoja.

Tai pašā laikā čeka centās ietekmēt un ideoloģiski sašķelt trimdu. Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs paplašināja savu darbību, palielinot padomju kultūras, kā arī politisku un ideoloģisku materiālu izplatīšanu trimdā un it sevišķi veicinot savstarpēju kultūras darbinieku viesošanos. Trimdas vajadzībām izdeva propagandas avīzi “Dzimtenes Balss”. Trimdas sabiedrībā noritēja asas debates par šo kultūras sakaru vēlamību. Sakaru aizstāvji uzsvēra radošās brīvdomības aspektus Latvijā un vajadzību pēc kontaktiem ar zemi un tautu, bet pretinieki savukārt – faktu, ka sakari notika okupācijas režīma interesēs un čekas kontrolē. Nereti trimdas kultūras darbiniekiem, kuri bija sadarbojušies ar komiteju, liedza piedalīties trimdas sarīkojumos.

Fricis Menders (1885–1971)

Bijušo sociāldemokrātu vadītāju Frici Menderu, kurš jau bija politiski represēts 40. gados, 1969. gadā 84 gadu vecumā sodīja par pretpadomju aģitāciju un propagandu uz pieciem gadiem izsūtījumā uz Krāslavas rajonu Latvijas pierobežā. Menderu apsūdzēja par pretpadomju raksta nodošanu kādam Rietumu tūristam. Šis bija nepārprotams brīdinājums okupētās Latvijas iedzīvotājiem nestāties sakaros ar ārzemniekiem.

Padomju vēstures stunda. 26

Par ideoloģisko apdraudējumu no Rietumiem un latviešu trimdas aprindām Latvijas PSR vēsture izsakās: “Ideoloģiskā audzināšana kļuva par arvien ietekmīgāku komunisma celtniecības faktoru. Šī darba pastiprināšanas nepieciešamību nosacīja arī starptautiskā mēroga cīņa starp sociālisma un imperiālisma spēkiem. Ideoloģiskie pretinieki īpašu uzsvaru lika uz nacionālisma ideju propagandu, centās iedragāt PSRS tautu, kā arī visas sociālistiskās sadraudzības tautu internacionālo saliedētību un vienotību. Imperiālistisko Rietumu – ASV un citu zemju – radiostacijas (“Amerikas Balss”, “Brīvā Eiropa”, “Vatikāna Radio” u.c.) nepārtraukti veica un veic Padomju Latvijai naidīgu darbību. [..] Sevišķi aktīvi ideoloģiskajās diversijās piedalās latviešu buržuāziskie emigranti un viņu pēcteči.” (2:422)

Dezinformācijas kampaņa ar tālejošām sekām

No daudzajiem čekas dezinformācijas izdevumiem pret trimdas organizācijām un cilvēkiem vispaliekošākās sekas bija E. Avotiņa, J. Dzirkaļa, V. Pētersona grāmatai “Kas ir Daugavas Vanagi?” (Rīgā, 1962). Nākamajā gadā tā parādījās arī angliskā tulkojumā. Grāmatas autors īstenībā bija nacistu okupācijas laika propagandists Pauls Ducmanis, bet nolūks – trimdiniekus un it sevišķi vadošās personas kompromitēt, saistot viņus ar nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma noziegumiem, īpaši – holokaustu. Veikli manipulējot ar autentiskiem materiāliem un dokumentiem, šķietamām aculiecinieku liecībām, apgalvojumiem, puspatiesībām un meliem, grāmata radīja iespaidu, ka daudzi trimdas darbinieki ir bijuši dedzīgi nacistu kolaboranti un kara noziedznieki, kas Rietumos glābjas no pelnīta soda.

Grāmatā sniegtā dezinformācija kalpoja par pamatu prāvām pret lielāku skaitu trimdas latviešu, no kuriem tikai nedaudzi nespēja juridiski atspēkot apsūdzību un okupācijas režīma sagādātās liecības. Kanādiešu vēsturnieks Harolds Otto (Harold Otto) saka: “Grāmata “Daugavas Vanagi: Who Are They?”, iespējams, devusi iemeslu vairāk kara noziedznieku prāvām nekā jebkura cita grāmata un ar to novedusi pie vairāk attaisnojošiem spriedumiem nekā jebkura cita grāmata.” Tomēr grāmatā izteiktie apgalvojumi bez apstākļu izpratnes un analīzes nekritiski iegājuši Rietumu zinātniskajā literatūrā un vēl arvien negatīvi un aizspriedumaini ietekmē Rietumu sabiedrisko un politisko domu par latviešu lomu holokaustā un citos nacistu noziegumos.
Visas tiesības aizsargātas © 2017