Meklēšana

Okupācijas priekšspēle 1939-1940

01.09.39. Vācija iebrūk Polijā + 03.09.39. Lielbritānija un Francija piesaka karu Vācijai; sākas Otrais pasaules karš + 17.09.39. PSRS iebrūk Polijā + 30.10.39. PSRS iebrūk Somijā + 13.03.40. Somija slēdz pamieru ar PSRS + 09.04.40. Vācija iebrūk Dānijā un Norvēģijā + 10.05.40. Vācija sāk ofensīvu pret Franciju, iebrūkot Nīderlandē un Beļģijā + 26.05.–02.06.40. Ap 300 000 britu un franču karavīru evakuējas no Dankerkas (Dunkirk) liedaga

Partneri agresijā: Hitlers un Staļins dala Austrumeiropu

Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu – Igaunijas un Lietuvas – likteņus nākamajos 50 gados apzīmogoja līgumi un slepenas vienošanās starp komunistisko Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un nacionālsociālistisko Vāciju. Šie līgumi un vienošanās faktiski nozīmēja, ka abas totalitārās varas kļuva partneri agresijā un bija primāri atbildīgas par Otrā pasaules kara izraisīšanu.

Lai nodrošinātu padomju piekrišanu saviem plāniem uzbrukt Polijai, Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) nosūtīja savu ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu (Joachim von Ribbentropp) uz Maskavu. 1939. gada 23. augustā viņš un padomju ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs Josifa Staļina klātbūtnē parakstīja neuzbrukšanas līgumu, ko pazīst arī kā Molotova–Ribentropa paktu vai, pēc abiem diktatoriem, arī kā Hitlera–Staļina paktu.

Līgumam pievienotajā slepenajā protokolā partneri vienojās sadalīt Poliju, kā arī noteikt Lietuvas ziemeļu robežu par Vācijas un PSRS “interešu sfēru” robežu, tā atzīstot Latvijas, Igaunijas un Somijas pakļaušanu PSRS ietekmei un brīvai rīcībai.
Vidus un Austrumeiropa. 1920-1938
Vidus un Austrumeiropa. 1920-1938
Hitlera armija 1. septembrī iebruka Polijā. Lielbritānija un Francija, kas bija garantējušas Polijas robežu neaizskaramību, pieteica karu Vācijai 3. septembrī, bet pretēji solījumiem nesāka aktīvu karadarbību pret Vāciju. PSRS iebruka Polijā 17. septembrī. Mēneša laikā abas lielvaras bija pilnībā okupējušas Polijas teritoriju.

1939. gada 28. septembrī Vācija un PSRS parakstīja robežu un draudzības līgumu, kas iezīmēja precīzu robežu starp Vācijas un PSRS okupētajiem Polijas apgabaliem. Līgumu papildināja tālāki slepeni protokoli, kas PSRS “interešu sfērā” iekļāva arī Lietuvu, deva vācu tautības iedzīvotājiem iespēju izceļot no PSRS “interešu sfēras” un okupētās Austrumpolijas apgabaliem.

Tā, pašām nezinot un bez savas piekrišanas, Baltijas valstis kļuva par Padomju Savienības ķīlniecēm. Tai pašā laikā PSRS nodrošināja Vācijai aizmuguri un piegādāja svarīgus izejmateriālus, lai tā varētu 1940. gadā uzbrukt Rietumeiropai.

Padomju vēstures stunda. 2

Latvijas PSR vēsture nekur nemin ne Hitlera–Staļina paktus, ne tā slepenos protokolus par Austrumeiropas dalīšanu, ne padomju iebrukumu Austrumpolijā, nedz arī PSRS sniegto ekonomisko palīdzību Vācijai. Par kara sākumu rakstīts: “Jau ilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Anglija un Amerikas Savienotās Valstis palīdzēja Vācijai ekonomiski atspirgt un apbruņoties. ASV, Anglijas un Francijas imperiālistiskās aprindas gatavojās izraisīt karu pret Padomju Savienību. Bet Otrais pasaules karš iesākās starp kapitālistiskajām valstīm. To sāka agresīvās fašistiskās valstis – Vācija, Itālija, Japāna. [..] Hitleriskā Vācija ar varu pievienoja Austriju, pēc tam sagrāba Čehoslovākiju. No Lietuvas atrāvusi Klaipēdu, tā gatavojās arī Baltijas sagrābšanai. 1939. gada 1. septembrī hitleriskā Vācija uzbruka Polijai, tūlīt pēc tam Anglija un Francija pieteica Vācijai karu. [..] Padomju valdības uzdevums šajos apstākļos bija organizēt PSRS robežu aizsargāšanu pret hitleriskās Vācijas uzbrukumu.” (2:126) Kad slepeno protokolu tekstus publicēja Rietumos, Padomju Savienībā tos nosauca par “falsifikāciju”. To eksistenci padomju varas iestādes beidzot atzina tikai 1989. gadā, kad PSRS Augstākā Padome to deklarēja par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža.

Minhene un Maskava

Agrā 1938. gada 30. septembra rīta stundā Minhenē Vācijas diktators Ādolfs Hitlers, Lielbritānijas premjers Nevils Čemberlens (Neville Chamberlain), Francijas premjers Eduards Daladjē (Édouard Daladier) un Itālijas diktators Benito Musolini (Benito Mussolini) bez Čehoslovākijas piedalīšanās parakstīja vienošanos, kas atļāva Vācijai okupēt Čehoslovākijai piederošos Sudetijas vāciešu apdzīvotos apgabalus Vācijas pierobežā. Tādējādi, piekāpjoties Hitlera prasībām un paļaujoties uz Hitlera solījumiem, Rietumu valstsvīri cerēja saglabāt mieru. Čehoslovākijas pārstāvjiem konferencē neļāva piedalīties. Sudetijas okupācija sākās 1. un beidzās 15. oktobrī. Čehoslovākija bija atstāta savam liktenim un bija spiesta pieņemt sev diktētos noteikumus. Kad 1939. gada martā no tās atdalījās Slovākija un Čehiju okupēja Vācija, tā līdz Otrā pasaules kara beigām beidza eksistēt kā valsts.

Minhenē parakstīto vienošanos palaikam uzskata par Maskavā noslēgtā Hitlera–Staļina pakta priekšteci. Bieži sastopama vēstures interpretācija Krievijā to pat uzskata kā svarīgāko kara izraisīšanas cēloni. Taču ir nozīmīgas atšķirības starp Minhenes un Maskavas līgumiem, kas to liek apšaubīt. Minhenes vienošanās būtībā bija ierobežota. Lai gan tā aizskāra Čehoslovākijas suverenitāti, tā neparedzēja valsts likvidēšanu. Tas notika pretēji Minhenes norunām Hitlera agresīvās politikas dēļ. Minhenes dokuments nesaturēja slepenus protokolus, kas paredzēja Eiropu sadalīt interešu sfērās. Ne Lielbritānija, ne Francija nerīkojās savās interesēs un no Minhenes līguma ieguva vienīgi cerību saglabāt mieru. Hitlera–Staļina pakta un tā slepeno protokolu būtība turpretī ir agresīva, aizmuguriski vērsta pret citu valstu suverenitāti vienīgi abu parakstītāju interesēs. Lai gan nav iemesla noliegt, ka Minhenes līgums atbalstīja Hitlera agresīvos nolūkus, nav arī iemesla apšaubīt, ka Maskavas līgums bija tiešais Otrā pasaules kara cēlonis.

Hitlera un Staļina sadarbība

Polijas pilsētā Brestļitovskā 1918. gada Ļeņina vadītā Padomju Krievija parakstīja miera līgumu ar imperiālo Vāciju un tās sabiedrotajiem, nododot Vācijas kontrolē lielas Krievijas impērijas daļas, ieskaitot tagadējo Baltijas valstu teritoriju. 1939. gada 22. septembrī šajā pilsētā Sarkanā armija un Vērmahts rīkoja kopīgu parādi, uzsverot jaunās alianses militāro varu un Hitlera–Staļina paktā panākto vienošanos par teritoriālajiem pārkārtojumiem. Cieša sadarbība abu valstu starpā turpinājās līdz pat Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā. Sadarbojās abu valstu slepenie dienesti, it sevišķi apspiežot poļu pretošanos okupācijas režīmiem, par ko vienojās slepenā protokolā. Uz savstarpēju tirdzniecības līgumu pamata PSRS piegādāja Vācijai ievērojumus daudzumus stratēģisku jēlmateriālu (it sevišķi naftu, gumiju, mangāna rūdu) un labību, kas tai, par spīti Lielbritānijas blokādei, ļāva Vācijai sagatavoties iebrukumam Rietumeiropā 1940. gada pavasarī, Dienvideiropā 1941. gada pavasarī un 22. jūnijā pašā Padomju Savienībā.

Cilpa ap Baltiju: Padomju militārā un politiskā hegemonija

Nodrošinājusi Vācijas neiejaukšanos, Padomju Savienība nekavējās nodrošināt hegemoniju savā “interešu sfērā”, piespiežot Baltijas valstis parakstīt tā saucamos “savstarpējās palīdzības” līgumus, kas faktiski nozīmēja Baltijas valstu nonākšanu pilnīgā PSRS militārā un politiskā atkarībā.

Jau 1939. gada 27. septembrī Staļins informēja Ribentropu par saviem plāniem Igaunijā un Latvijā saskaņā ar 23. augusta vienošanos, sākot “lēnu iespiešanos” abās valstīs. Plānus arī nekavējoties sāka īstenot.

Izmantojot internētas poļu zemūdenes izbēgšanu no Tallinas ostas kā ieganstu, PSRS sāka savilkt karaspēku pie Igaunijas robežas un bloķēt Igaunijas ostas. 27. septembrī Igaunijas ārlietu ministru Karlu Selteru izsauca uz Maskavu un spieda parakstīt “savstarpējās palīdzības” līgumu, kas cita starpā paredzēja izvietot Sarkanās armijas bāzes Igaunijas teritorijā.

Latvija un Lietuva bija spiestas parakstīt līdzīgus līgumus 5. un 10. oktobrī. Latvijā sāka ieplūst padomju karaspēka vienības.
Padomju Savienības militārās bāzes Baltijā 1939. gadā. Latvijā bija vairāk sarkanarmiešu nekā karavīru Latvijas miera laika armijā.
Padomju Savienības militārās bāzes Baltijā 1939. gadā. Latvijā bija vairāk sarkanarmiešu nekā karavīru Latvijas miera laika armijā.
TKad Somija atteicās pieņemt PSRS prasības, 30. novembrī Sarkanā armija iebruka Somijā. Neraugoties uz varonīgo pretošanos nospiedoša pārsvara priekšā, Somija bija spiesta 1940. gada 13. martā parakstīt pamiera līgumu ar PSRS. Tā pazaudēja daļu teritorijas, bet saglabāja savu neatkarību.

Pastāv arī uzskats, ka padomju militāro bāžu izvietošana bija reālais militārās okupācijas sākums. Latvijas teritorijā ievērojams svešu valstu karaspēks atradās nepārtraukti no šī laika līdz 1994. gada 31. augustam, kad no Latvijas izveda Krievijas karaspēku.

Padomju vēstures stunda. 3

Neminot noslēgtos neuzbrukšanas un draudzības līgumus ar Vāciju un to slepenos protokolus, Latvijas PSR vēsture “savstarpējās palīdzības” līgumus ar Baltijas valstīm apraksta kā vienu no padomju valdības pasākumiem, lai aizsargātu savas robežas pret tālaika sabiedrotās Vācijas uzbrukumu: “Šajā nolūkā Padomju valdība līdzās citiem pasākumiem uzaicināja Baltijas valstu valdības noslēgt savstarpējās palīdzības paktus ar PSRS. Šis priekšlikums sakrita ar prasībām, ar kurām jau sen uzstājās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas darbaļaudis. Tautas masas saprata: ja Padomju Savienība ņems Baltijas valstis savā aizsardzībā, tās būs pasargātas no briesmām tikt ierautām karā. [..] Lai šo palīdzību varētu reāli nodrošināt, Padomju Savienība dabūja tiesības [..] Baltijas jūras piekrastē izvietot zināmu daudzumu bruņotu spēku. Paktam bija savstarpējas aizsardzības raksturs, un Latvijas suverēnās tiesības tas neskāra. [..] Šie pakti bija Baltijas valstu nacionālās suverenitātes garantija.” (2:126) Nav minēts, ka “zināms daudzums” nozīmēja vismaz 25 000, kas bija vairāk nekā Latvijas miera laika armijā. Nav arī minēts, no kurienes cēlās un kā izpaudās minētās darbaļaužu prasības.

Pirms cilpa savelkas: Hitlers savāc savējos

Latvijas un Igaunijas vācbaltieši ar PSRS piekrišanu kļuva par nacionālsociālistu Austrumu politikas bandiniekiem. Viņu izceļošana bija pirmā abu totalitāro varu īstenotā masveida cilvēku pārvietošana un etniskā sastāva pārveidošana Baltijā. Latviju atstāja vairāk nekā 50 000 vācu tautības iedzīvotāju.

Molotova un Ribentropa 1939. gada 28. septembrī parakstīta slepena vienošanās ļāva vācbaltiešiem no PSRS “interešu sfēras” doties “mājās uz Reihu”, kā minēja nacistu propaganda. Patiesībā viņi nedevās ne mājās, ne uz Reihu. Vācbaltiešu mājas jau gadsimtiem bija bijušas Latvijā, un viņus nenometināja Vācijā, bet gan kā kolonistus Vācijas anektētajos Rietumpolijas apgabalos, no kuriem savukārt deportēja poļu tautības iedzīvotājus. Vairākumam izceļotāju dzīves apstākļi bija sliktāki nekā Latvijā.

Sarunas ar Latvijas valdību par vācbaltiešu izceļošanu sākās nekavējoties. Pašiem izceļotājiem nebija lielas izvēles. Viņu vidū aģitēja nacistu propagandisti. Nekustamos īpašumus un uzņēmumus vajadzēja likvidēt steigā un nekavējoties, ciešot lielus materiālos zaudējumus.

Kuģi jau gaidīja ostās, kad 30. oktobrī noslēdza līgumu. Ap 47 000 izceļotāju atstāja Latviju pusotra mēneša laikā. Izceļošana beidzās 1941. gada pavasarī jau padomju okupācijas laikā. Iespēju izceļot izmantoja arī latvieši, kuri bija ieguvuši vāciešu dokumentus.

Prezidents Kārlis Ulmanis aizceļošanu nenožēloja. Piepildījās viņa divdomīgais gan vācbaltiešiem, gan aizbraucošajiem latviešiem veltītais sauciens: “Lai brauc! Bet uz neatgriešanos.”

Šīs nelielās, bet vēsturiski, ekonomiski, intelektuāli un kulturāli svarīgās etniskās minoritātes zaudējums Latvijas sabiedrībā jūtams vēl tagad.
Visas tiesības aizsargātas © 2017