Meklēšana

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija 1941-1945

12.07.41. Noslēdz PSRS–Lielbritānijas savstarpējo palīdzības līgumu + 14.08.41. Atlantijas harta par kara mērķiem un pēckara politiku + 05.12.41. Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas + 07.12.41. Japāna uzbrūk Pērlharborai (Pearl Harbor); nākamajā dienā ASV un Lielbritānija piesaka karu Japānai + 11.12.41. Vācija un Itālija piesaka karu ASV + 28.03.42. Lielbritānijas aviācija sagrauj Lībekas (Lübeck) centru, sākot totālo gaisa karu pret Vāciju + 13.09.42. Sākas piecarpus mēnešu kaujas pie Staļingradas, kas beidzas ar ielenktās vācu armijas sakāvi un kapitulāciju + 13.04.43. Vācija ziņo par vairāk nekā 4000 padomju noslepkavoto poļu virsnieku un karavīru masu kapa atrašanu Katiņas mežos netālu no Smoļenskas + 19.04.43. Ebreju sacelšanās Varšavas geto + 05.–12.07.43. Vācu ofensīvas sakāve kaujā pie Kurskas + 10.07.43. Rietumu sabiedroto desants Sicīlijā + 28.11.43. Sākas sabiedroto galotņu konference Teherānā, kurā Rūzvelts un Čērčils piekāpjas Staļinam Baltijas valstu jautājumā + 06.06.44. Ar vēsturē lielāko desanta operāciju Normandijā Rietumu sabiedrotie atklāj fronti pret Vāciju Rietumeiropā + 13.06.44. Vācija sāk pret Lielbritāniju raidīt V-1 reaktīvos lādiņus, vēlāk arī V-2 raķetes + 23.06.44. Sākas plaša Sarkanās armijas vasaras ofensīva “Operācija Bagration” + 20.07.44. Neveiksmīgs augstākās virsniecības atentāta mēģinājums pret Hitleru + 01.08.44. Sākas poļu divu mēnešu militāra sacelšanās Varšavā + 24.08.44. Rietumu sabiedrotie atbrīvo Parīzi + 12.01.45. Sākas plaša padomju ofensīva Polijā + 04.02.45. Sākas Jaltas galotņu konference, kurā Rietumu sabiedrotie atzīst PSRS hegemoniju Austrumeiropā + 13.02.45. Sabiedroto aviācija sagrauj Drēzdeni + 12.04.45. Mirst ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt); viņa vietā stājas Harijs S Trumens (Harry S Truman) + 25.04.45. Sākas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibināšanas konference Sanfrancisko + 30.04.45. Hitlers izdara pašnāvību savā bunkurā Berlīnē + 07.08.05.45. Ģenerāļi Alfreds Jodls un Vilhelms Keitels paraksta Vācijas kapitulācijas aktus

Draudzības gals. Hitlera armija iebrūk Padomju Savienībā

Nacistiskās Vācijas uzbrukums 1941. gada 22. jūnijā pārsteidza Sarkano armiju uzbrukuma pozīcijās – nesagatavotu aizstāvēšanās cīņām. Straujā gaitā vācu armija virzījās uz Latviju un jau 1. jūlijā ieņēma Rīgu. Nedēļu vēlāk visa Latvija bija vācu rokās.

Lielākās cīņas notika vācu aplenktajā Liepājā un pie Rīgas. Aizdegās Rīgas Pēterbaznīcas koka tornis un izdega ievērojama Vecrīgas daļa ar vēsturiskām celtnēm. Kopumā Latvija 1941. gada karadarbībā tomēr cieta samērā nelielus postījumus.

Sarkanā armija neorganizēti atkāpās. Armijai, atjaunotajām Strādnieku gvardes vienībām un īpaši saformētajiem “iznīcinātāju” bataljoniem bija uzdots evakuācijas rajonos likvidēt materiālās vērtības, nesaudzīgi vērsties pret “vācu spiegiem un citiem naidīgiem elementiem”.

Padomju iestādes slēdza robežu ar Krieviju un daudziem bēgļiem liedza ieceļošanu, ieskaitot ārzemju ebrejus, kuri bija atraduši patvērumu Latvijā trīsdesmito gadu beigās. Tādējādi viņi bija atstāti drošai nāvei holokaustā.

Latvieši pēc iespējas organizēja bruņotas grupas, lai nodrošinātu kārtību, pasargātu īpašumus, sagūstītu noklīdušos Sarkanās armijas karavīrus un arestētu bijušos komunistu funkcionārus, kas nebija paguvuši aizbēgt.

Padomju vēstures stunda. 10

Par Vācijas uzbrukumu Latvijas PSR vēsture raksta: “1941. gada 22. jūnija rītā fašistiskā Vācija, rupji pārkāpdama PSRS un Vācijas 1939. gada 26. augustā [tā tekstā: “26.” un ne 23. augustā] noslēgto neuzbrukšanas līgumu, bez kara pieteikšanas iebruka Padomju Savienības teritorijā. [..] Padomju Savienībai Lielā Tēvijas kara priekšvakarā bija augsts ekonomiskais un morālais potenciāls. Nevienai armijai nav bijusi tik stipra un organizēta aizmugure, kāda bija Sarkanajai Armijai. [..] Padomju karaspēkam bija viss nepieciešamais, lai ienaidniekam varētu dot iznīcinošu triecienu. Vajadzēja tikai karaspēku sakārtot kaujas gatavībā un spēkus izvietot pārdomāti. Taču šādi pasākumi netika savlaicīgi veikti, kaut arī Sarkanās Armijas pavēlniecībai bija ziņas, ka vācu karaspēks tiek koncentrēts pie PSRS robežām. Viens no cēloņiem, kāpēc šāds stāvoklis radās, bija toreizējā Padomju valdības vadītāja J. Staļina rupjās kļūdas. [..] Cīņai pret Vāciju padomju tautu iedvesmoja un organizēja Komunistiskā partija.” (2:17374) Šis vēstures traktējums ievērojami atšķiras no Staļina laika nostādnēm.

Mans ienaidnieks – mans atbrīvotājs Atvieglojums un drīza vilšanās Latvijā

Nupat pārdzīvotā komunistiskā terora dēļ liela daļa tautas savu Pirmā pasaules kara ienaidnieku sagaidīja kā atbrīvotāju un cerēja, ka Latvija varēs atjaunot neatkarību. Taču nacistu rīcība pierādīja pretējo – vienu Latvijas neatkarībai naidīgu režīmu bija nomainījis otrs.

Pirmajā jūlijā Rīgā ļaudis savu noskaņojumu izrādīja, pulcējoties pie Brīvības pieminekļa un izejot ielās ar ziediem un Latvijas karogiem. Naidu pret komunistisko režīmu un patriotiskās jūtas nacistu propaganda nekautrējās izmantot un manipulēt savu ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Viņi uzsvēra savu “atbrīvotāju” lomu, lai gan paši bija izpārdevuši Latviju Padomju Savienībai.

Noskaņojums mainījās jau samērā drīz – kolīdz nacistu politika kļuva skaidra. Nacionālsociālistiskā Vācija negrasījās atjaunot Latvijas neatkarību vai atļaut latviešiem dibināt pašiem savu valdību. Latviju uzskatīja par okupētu PSRS teritoriju un iekļāva to kā sastāvdaļu jaunā administratīvā veidojumā, ko nosauca par Ostlandi. Aizliedza nacionālo simboliku un apspieda patriotiskas izpausmes.
Pie Brīvības peminekļa, okupācijas varām mainoties 1941. gada 1. jūlijā.
Pie Brīvības peminekļa, okupācijas varām mainoties 1941. gada 1. jūlijā.
Vēlāko šķietamo un nenozīmīgo piekāpšanos nacionālsociālistu īstenotajā politikā, it sevišķi sākot ar 1943. gadu, ieskaitot latviskās simbolikas lietošanu, nenoteica maiņas ideoloģijā un mērķos, bet kara apstākļu diktēta vajadzība. Okupācijas beigu posmā plašākas neapmierinātības izpausmes aizkavēja galvenokārt bailes no padomju varas kā lielāka ļaunuma atgriešanās.

Vēsturiskās apziņas maiņas Latvijā

Fotoattēls, kas rāda latviešus, sveicot vācu armijas karavīrus Rīgā, ir neiedomājams uz vēsturiskās apziņas un atmiņas fona. Tas izskaidrojams tikai, saprotot pārdzīvoto padomju teroru, kurš kulminēja tieši 1941. gada jūnija otrā pusē.

Divdesmitā gadsimta sākumā latviešu vēsturiskajā apziņā vācieši bija iekarotāji un kungi. Literatūrā un vēsturiskajā domāšanā valdīja uzskats par 700 pakļautības gadiem. 1905. gada revolūcijas laikā Latvijā šis uzskats pārtapa rīcībā: latviešu revolucionāri nodedzināja simtiem vācu kungu muižu un padzina muižniekus. Pirmajā pasaules karā, kad 1915. gadā imperiālās Vācijas armija iebruka Kurzemē un apdraudēja Rīgu, simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās vai tika evakuēti uz Krievijas iekšieni. Nodibinājās nacionālas latviešu strēlnieku vienības Krievijas armijas sastāvā. Latviešu strēlnieki bija izšķirīgs spēks Rīgas aizstāvēšanā līdz 1917. gadam.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas neatkarības deklarēšanas 1918. gada 18. novembrī Latvijas situācija bija nedroša. Lai aizsargātos no padomju komunistiskās varas iebrukuma, grūtā militārā situācija un Rietumu sabiedroto mudinājumi spieda niecīgās, vāji apgādātās neatkarīgās Latvijas militārās vienības sākumā sadarboties ar Latvijā palikušajiem un vietējo Baltijas vāciešu spēkiem. Bet jau 1919. gada vasarā, kad vācu vienības vērsās pret neatkarīgās Igaunijas un Ziemeļlatvijas latviešu spēkiem, kļuva skaidri vācu imperiālistiskie nodomi, neatkarīgās Latvijas militārās vienības sadarbībā ar igauņiem vērsās arī pret bijušās vācu armijas grupām. Līdz gada beigām vācu vienības padzina no Latvijas teritorijas. Latviešu vēsturiskajā apziņā vācieši bija un palika ienaidnieki līdz pat padomju okupācijai.

Latvijas Brīvības cīņas noritēja uz divu impēriju – Vācijas un Krievijas – sabrukuma fona; to panākumus sekmēja Rietumu sabiedroto, it sevišķi Lielbritānijas un ASV, atbalsts. Šie notikumi lielā mērā ietekmēja valsts politiku un tautas vēsturisko apziņu starp pasaules kariem. Latvija cerēja nosargāt un saglabāt neatkarību, paļaujoties uz starptautiskajiem līgumiem, Tautu savienību un Rietumu sabiedroto atbalstu.

Šīs cerības iznīcināja abu totalitāro varu ciniskā reālpolitika un Rietumu demokrātiju bezspēcība, kas Baltiju un citas Austrumeiropas valstis atstāja savam liktenim un šo valstu neatkarībai naidīgu lielvaru rokās. Latvijas tautai bija atņemtas jebkuras suverēnas izšķiršanās iespējas – vienīgā izvēle bija lielāka vai mazāka brīvprātīga vai piespiedu, apzināta vai apstākļu diktēta kolaborācija ar vienu vai otru no diviem ļaunumiem vai arī pretošanās, kam okupācijas apstākļos bija gandrīz pašnāvniecisks raksturs. Vēsturisko bruņotās un nevardarbīgās pretošanās apziņu gan pret vācu, gan padomju okupācijas varu veidoja ticība uz Latvijas valsts atjaunošanu un noturīga cerība uz Rietumu atbalstu. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem vācu okupācijas laiks palicis relatīvi pozitīvā atmiņā galvenokārt tāpēc, ka vācieši nepaguva īstenot savu politiku un tas šķita kā atelpa no pirmās padomju okupācijas, ko nomainīja otra, daudz ilgāka padomju okupācija.

“Okupētā PSRS teritorija”. Vācieši pārņem varu un kontroli

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas vara Latviju uzskatīja par okupētu PSRS teritoriju. Nekavējoties nodibināja militāru pārvaldi, ko nedaudz vēlāk nomainīja civilās pārvaldes institūcijas. Nekavējoties sāka arī darboties un visu okupācijas laiku darbojās vācu slepenie un drošības dienesti, kam visiem līdzekļiem bija jānodrošina nacistu politikas īstenošana. Mēģinājumus nodibināt neatkarīgas valdības institūcijas vai militāras vienības aizliedza, bet latviešus kooptēja nacistu mērķu īstenošanai.

Latvijas pilsētās un pagastos izveidoja militāru un Drošības dienesta (Sicherheitsdienst – SD) komandantūru tīklu. Tās kontrolēja un tām bija pakļautas arī latviešu vietējās pārvaldes un kārtības uzturēšanas institūcijas. Septembrī militārās administrācijas vietā stājās vācu civilā pārvalde, bet palika drošības dienestu tīkls, kam bija pakļauta policija, cietumi un koncentrācijas nometnes. Drošības dienesti īstenoja nacistu rasistisko politiku, apkaroja komunistus un viņu simpatizētājus un vērsās pret nacionāli noskaņotiem latviešiem, kuri negribēja pakļauties vai pretojās nacistu politikai.

Straujā vācu iebrukuma dēļ partizānu grupas kā potenciāls neatkarīgs Latvijas militāro spēku kodols spēja izveidoties galvenokārt tikai centrālajā Latvijas daļā un Ziemeļlatvijā. Tās vācieši nekavējoties pavēlēja atbruņot. To vietā vācu kontrolē, bet latviešu vadībā veidojās t.s. “pašaizsardzības” (Selbstschutz) vienības, kas bija pakļautas vācu komandantūrām. Kodolu veidoja bijušie aizsargi, policisti un Latvijas militārās personas, kam aizliedza valkāt neatkarīgās Latvijas formastērpus un zīmotnes.

Pašaizsardzības grupām bija jāveic ne vien policijas funkcijas, bet arī jāpalīdz īstenot pirmos svarīgākos vācu okupācijas politikas mērķus – arestēt un likvidēt komunistu varas pārstāvjus, kuriem nebija izdevies aizbēgt, un pēc vajadzības piedalīties arī nacistu organizētā ebreju iznīcināšanā, kurā galveno lomu gan spēlēja īpašas SD vienības. Līdz šim nav izdevies precīzi noskaidrot vācu okupācijas laikā nogalināto komunistu un atbalstītāju skaitu. Tas noteikti lēšams vairākos tūkstošos, neskaitot citus okupācijas varas upurus.

Pašaizsardzības vienības pēc pāris mēnešiem atbruņoja un izformēja. To vietā vācu okupācijas vara organizēja sev pakļautas latviešu “aizsardzības” vai “policijas” vienības (Schutzmannschaften), kurām uzdeva ne vien gādāt par kārtību valstī, bet arī piedalīties cīņās pret padomju partizāniem vai frontē.

Pārdzīvotā terora dēļ daudzi bija gatavi cīnīties pret komunismu kā tobrīd lielāko ļaunumu. Tāpēc sākotnēji šajās vienībās iestājās brīvprātīgi it kā uz noteiktu dienesta laiku. Dienesta laiku vēlāk pagarināja, un tīra brīvprātība beidzās. Jaunus rekrūšus ieguva ar tieša vai netieša spiediena palīdzību, solot atalgojumu, izdodot pavēles un beigās – iesaucot un draudot ar kara tiesu.

SS – SD – Gestapo

SS (vāc. Schutzstaffel, aizsardzības vienība) – Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) organizācija, ko 1925. gadā izveidoja Hitlera un augstāko partijas funkcionāru aizsardzībai un ko, sākot ar 1929. gadu, vadīja SS valsts vadītājs (Reichsführer SS) Heinrihs Himlers (Heinrich Himmler). Kā tīrākais NSDAP iemiesojums SS pretendēja veidot partijas eliti, un tajā pieņēma tikai rasiski tīrus vāciešus.

SD (vāc. Sicherheitsdienst, drošības dienests) – NSDAP slepenais dienests, ko iesaistīja cīņā pret politiskiem pretiniekiem, kā arī pret iekšējo opozīciju. No 1939. gada tas strādāja Valsts drošības galvenajā pārvaldē (Reichssicherheitshauptamt) kopā ar Gestapo. Okupētajās teritorijās Austrumeiropā SS un SD pārraudzīja ebreju tautības iedzīvotāju iznīcināšanu.

Gestapo (vāc. Geheime Staatspolizei, slepenā valsts policija). Politiskā policija bija nacionālsociālistiskās diktatūras instruments Vācijā un vācu okupētajos apgabalos. Tur tā kļuva par nacistu vardarbības metožu iemiesojumu (spīdzināšana, ievietošana koncentrācijas nometnēs, nošaušana bez tiesas procesa). Nirnbergas starptautiskais tribunāls pēc kara atzina SS, SD un Gestapo par noziedzīgām organizācijām.

Salaspils koncentrācijas nometne

Politiski neuzticamo, nepakļāvīgo un likumpārkāpēju ieslodzīšanai 1942. gadā izveidoja koncentrācijas nometni Rīgas apkārtnē – Salaspilī. Tās oficiālais nosaukums bija “Paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”. Nometnes celšanā iesaistīja vēl dzīvi palikušos ebrejus. Vēlāk nometnes ieslodzīto un upuru vidū bija cilvēki no Latvijas un arī citām Ostlandes zemēm un Krievijas: civilo likumu pārkāpēji, dezertieri, komunistu atbalstītāji un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, kā arī no partizānu apkarošanas un citām teritorijām pārvietotie civiliedzīvotāji, to vidū bērni. Nometnei bija izteikts smaga darba un vēlāk – tranzītnometnes raksturs. Tās kopējo iemītnieku skaitu pastāvēšanas laikā vērtē uz 12 000, bet bojā gājušo skaitu uz 2000, galvenokārt slimību, smagā darba, necilvēcīgas apiešanās un sodu dēļ.
Par “masveida iznīcināšanas” un “nāves” nometni Salaspili stilizēja padomju vara, minot tajā nonāvēto skaitu no 53 000 līdz pat 100 000 un vēl vairāk. Šiem pārspīlējumiem bija ideoloģiski politisks raksturs – dēmonizējot nacistisko varu, novirzīt uzmanību no savas vardarbības, uzsvērt savu kā atbrīvotāju leģitimitāti un vērsties pret trimdā dzīvojošajiem latviešiem kā nacistu kolaborantiem. Memoriālu Salaspils koncentrācijas nometnes vietā atklāja 1967. gadā, un tas kļuva par obligātu apmeklējuma vietu ārzemju tūristiem.

Netālu no Salaspils koncentrācijas nometnes bija nometināti Sarkanarmijas karagūstekņi, lielākoties necilvēcīgos apstākļos zem klajas debess. Šeit un citur Latvijas teritorijā bojā gāja desmitiem tūkstošu vācu gūstā nonākušo sarkanarmiešu.

Noziedznieki maskē noziegumu. Holokausts vācu okupētajā Latvijā

Nacistu organizētais holokausts pret ebrejiem iekarotajā Latvijas teritorijā bija mērķtiecīgi plānots, pēkšņs un nežēlīgs – vērsts pret seniem Latvijas iedzīvotājiem un Latvijas pilsoņiem viņu izcelsmes dēļ. Ebreju iznīcināšana sākās tūdaļ pēc okupācijas armijas ienākšanas Latvijas teritorijā. Šī bija lielākā masu slepkavība Latvijas teritorijā, kas tika īstenota pusgada laikā.

Baltijas apgabalā holokaustu ar vācu armijas atbalstu organizēja un vadīja īpaša Drošības dienesta (Sicherheitsdienst – SD) operatīvā vienība Einsatzgruppe A SS ģenerālmajora Valtera Štālekera (Walter Stahlecker) vadībā, kas trijās komandās sekoja pa pēdām okupācijas armijai. Ar 1941. gada novembri vadību pārņēma Ziemeļkrievijas un Ostlandes SS un policijas augstākais vadītājs, policijas un SS ģenerālis Frīdrihs Jekelns (Friedrich Jeckeln).

Holokaustu organizēja nacisti, bet ebreju iznīcināšanu ciniski pierakstīja vietējo iedzīvotāju spontānai rīcībai, tādējādi radot mītu par holokaustu bez vāciešu līdzdalības. Bija pavēles filmēt un fotografēt vietējo iedzīvotāju rīkotos ebreju grautiņus un slepkavības. Taču paša SD ziņojumi liecina, ka sākotnējās cerības izraisīt spontānus grautiņus Latvijas teritorijā nesekmējās. Mītu par holokaustu bez vācu līdzdalības vēlāk palīdzēja izplatīt čekas propaganda.

Latvijas pilsoņu ebreju iznīcināšana notika organizētā veidā vācu SD vadībā, tajā noziedzīgi iesaistot Latvijas pilsoņus latviešus, kuri kļuva par redzamajiem nacistu mērķu izpildītājiem. Izveidoja vairākas SD latviešu palīgpolicijas vienības, no kurām visilgāk pastāvēja komanda Viktora Arāja vadībā. Ebreju slepkavībās pēc iespējas iesaistīja arī pašaizsardzības un vietējās policijas locekļus.

Ebreju iznīcināšanu centās pamatot nacionālsociālistu rasistiskā naida un dehumanizācijas propaganda – plakāti, izstādes, brošūras, raksti presē, kas parādījās jau pirmajās okupācijas dienās. To organizēja sevišķa no Vācijas atsūtīta propagandas grupa. Laikrakstos publicēja atraktos čekas upuru līķus, komunistu vardarbībā un slepkavībās apvainojot “žīdus-boļševikus”. Ebrejus izraidīja no sabiedrības, pret viņiem vērsa administratīvus ierobežojumus un pazemojumus: pavēlēja valkāt Dāvida zvaigzni, noliedza staigāt pa ietvēm, uzturēties sabiedriskās vietās un iepirkties, norīkoja drupu novākšanā, komunistu nogalināto upuru atrakšanā u.c.

Pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas sākās jau jūlijā un turpinājās līdz septembrim, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un daudzās mazpilsētās. Septembrī atlikušajiem Rīgas ebrejiem Maskavas priekšpilsētā iekārtoja iežogotu un apsargātu geto. Masveida ebreju iznīcināšana atsākās pēc Jekelna ierašanās Latvijā. Divās akcijās 30. novembra un 8. decembra naktī Jekelna tiešā vadībā no Rīgas geto izveda un netālu no Rīgas Rumbulā nogalināja ap 25 000 ebreju. Ap 2500 Liepājas ebreju nogalināja no 15. līdz 17. decembrim. Ar to – mēnesi pirms bēdīgi slavenās Vanzē (Wannsee) konferences, kas izlēma “galīgo risinājumu”, bija pabeigta Latvijas ebreju masveida iznīcināšana, kam par upuri krita ap 70 000 cilvēku.

No Vācijas, Austrijas un Čehijas vēl ieveda ap 25 000 ebreju, no kuriem nogalināja ap 20 000. Rīgas geto slēdza 1943. gadā, un vēl dzīvos, darbam noderīgos ebrejus pārvietoja uz koncentrācijas nometnēm. Lielākās no tām bija Kaizervaldes un Dundagas nometnes. Lielāko daļu vēl dzīvi palikušo ieslodzīto 1944. gadā izveda uz Vāciju.

Pēkšņās, plašās un Latvijā nepieredzētās ebreju vajāšanas un slepkavības daudzos iedzīvotājos izraisīja līdzjūtīgu attieksmi, ko oficiālās instances un prese nosodīja. Latvijas līdzpilsoņi tomēr izglāba vairāk nekā 400 ebreju. Vairākus par ebreju slēpšanu sodīja. Vairāk nekā simtam ir piešķirta Izraēlas valdības atzinība “Taisnīgais starp tautām”.

Nacionālsociālistiskās genocīda politikas dēļ brutāli beidzās gadsimtiem ilgā ebreju minoritātes vēsture Latvijā. Tā dažu gadu laikā Latvijas sabiedrība zaudēja vēl vienu vēsturiski, kulturāli, ekonomiski un politiski nozīmīgu daļu.

Ebreji un latvieši

Pirmie ebreji Latvijas teritorijā ienāca 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā. Latvijas rietumos, Kurzemes hercogistē, apmetās galvenokārt tirgotāji un amatnieki, austrumos, poļu pārvaldītajā Latgalē – bēgļi no represijām Krievijā.

Ebreju vēsturnieks Leo Dribins atzinīgi novērtē latviešu zemnieku toleranto attieksmi pret ebrejiem. Izolētas antisemītiskas izpausmes latviešu sabiedrībā sāka parādīties tikai 19. gadsimta otrā pusē. Pretstatā Krievijai 1880. gados Latvijā tomēr nekad nenotika ebreju grautiņi; antisemītisms bija galvenokārt cariskās Krievijas valdības un Krievijas nacionālistisko aprindu politikas izpausme.

Neatkarīgajā Latvijā gandrīz visi ebreji bija Latvijas pilsoņi, kam bija piešķirts nacionālās minoritātes statuss un kulturāla autonomija. Līdz pat neatkarības zaudēšanai 1940. gadā pastāvēja plašs ebreju skolu tīkls. Ebreji bija pārstāvēti Latvijas Saeimā un aktīvi piedalījās Latvijas saimnieciskajā un kultūras dzīvē. Kā citviet Eiropā, arī Latvijā 20. un 30. gados sāka izplatīties gan saimniecisks, gan rasisks antisemītisms. Vairākas organizācijas, to vidū ekstrēmi nacionālistiskais Pērkonkrusts, pauda klaji antisemītiskus uzskatus. Taču visu laiku ebrejus aizsargāja valsts, ieskaitot Kārļa Ulmaņa vienvaldības periodu. Ulmaņa valdība gan ierobežoja ebreju kopienas kulturālo autonomiju un, attīstot savas valsts kapitālisma idejas, arī ebreju ekonomiskās iespējas, bet tā arī slēdza daudzus preses izdevumus un vairākas organizācijas, kas pauda antisemītismu, ieskaitot Pērkonkrustu. Laikā, kad daudzas citas valstis to nedarīja, vairākiem tūkstošiem ebreju bēgļu Latvijas valsts atļāva ieceļot no nacistiskās Vācijas un viņus nodrošināja ar dokumentiem.

Žīds/ebrejs

Kopš Latvija 1991. gadā atguva neatkarību, zinātniskās un publiskās diskusijās bieži izvirzīts jautājums, kā apzīmēt šīs tautības iedzīvotājus. Līdz 1940. gadam latviešu literārajā valodā lietoja apzīmējumu “žīds”, kam latviešu valodā nebija negatīvas pieskaņas un kas radniecīgs šim vārdam poļu, lietuviešu un citās valodās. Pirmās padomju okupācijas laikā 1940./41. gadā pēc krievu parauga oficiāli sāka lietot apzīmējumu “ebrejs”. Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā latviešu vārds “žīds” tika lietots antisemītiskās naida kampaņās, it sevišķi savienojumā “žīds-boļševiks”. Tā kā krieviskajam vārdam “žid” piemīt arī negatīva un diskriminējoša nozīme, pēc 1945. gada vārds “ebrejs” arvien vairāk iesakņojās latviešu valodā. Pēc nacistu organizētā holokausta, kurā aizgāja bojā gandrīz visi Latvijas ebreji, lielākā daļa pēckara ebreju jaunieceļotāju no citām PSRS republikām runāja krieviski un sevi sauca par ebrejiem kā Krievijā. Latvijas pamatiedzīvotāju daļa, ieskaitot ebreju tautības cilvēkus, un trimdas latvieši aizstāv vecā apzīmējuma “žīds” lietošanu, minot, ka tam nepiemīt nekāda negatīva nozīme. Latvijas ebreju kopienas pārstāvji turpretī šo apzīmējumu noraida. Publikā un presē Latvijā lieto vārdu “ebrejs”. To lieto arī Okupācijas muzejs.

“Arāja komanda”

Jau 1941. gada jūlija pirmajās dienās SD operatīvās grupas “A” (Einsatzgruppe der Sicherheitspolizei und des SD) komandieris Valters Štālekers bijušajam Latvijas policijas leitnantam Viktoram Arājam uzdeva organizēt sevišķu latviešu SD palīgpolicijas vienību (Sonderkommando). Tā labi iekļāvās nacistu nodomos iznīcināšanas jeb – viņu terminoloģijā – “pašattīrīšanās” akcijās iesaistīt vietējos iedzīvotājus, pašiem pēc iespējas paliekot neredzamiem. “Arāja komanda” piedalījās inscenētos grautiņos, sākot ar lielās Horālās sinagogas nodedzināšanu Rīgā 4. jūlijā, un sistemātiskā ebreju un čigānu iznīcināšanā Rīgā un vēlāk visā Latvijā. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis aprēķinājis, ka kopumā tā ir atbildīga par aptuveni 26 000 cilvēku noslepkavošanu, ieskaitot ap 2000 čigānu un garīgi slimo un ap 2000 komunistu aktīvistu. Komandas sastāvā sākumā bija ap 100 brīvprātīgo, to vidū daudzi, kuri bija zaudējuši piederīgos nesenajās padomju represijās. 1941. gada beigās komandā bija ap 300, bet 1942. gadā, kad sistemātiskā ebreju iznīcināšana Latvijas teritorijā bija jau beigusies, tās sastāvs palielinājās līdz apmēram 1200. Pētījumi rāda, ka laika gaitā komandā daudzi iestājās personīgu aprēķinu dēļ, ieskaitot izvairīšanos no kara vai darba dienesta. Blakus Salaspils koncentrācijas nometnes apsardzei tā darbojās arī ārpus Latvijas. Polijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā tā bija iesaistīta ebreju iznīcināšanā un cīņās pret sarkanajiem partizāniem.

Jānis (Žanis) Lipke (1900–1987)

Jānis Lipke, labāk pazīstams ar vārdu Žanis, bija Rīgas ostas strādnieks, kurš kara pirmajos mēnešos strādāja kopā ar darbos norīkotiem ebrejiem un izšķīrās tos paslēpt savās mājās īpaši iekārtotā bunkurā, vēlāk daudzus izvietojot pie draugiem. Lipke izglāba 53 nāvei nolemtus cilvēkus. Nacisma upuru muzejs Izraēlā par godu Lipkem un viņa sievai Johannai piešķīra piemiņas medaļu, un Taisnprātīgo alejā Jeruzalemē Lipkem iestādīts piemiņas koks. Rīgā viņa vārdā nosaukta iela, pie viņa mājas atklāta piemiņas plāksne un tur tiek veidots muzejs.

Baigais gads

Kā nacionālsociālistiskā propaganda savas rasistiskās ideoloģijas un naida kurināšanas mērķiem izmantoja tautas sēras un sašutumu par komunistiskās okupācijas varas brutālajiem nodarījumiem 1941. gadā, kopumā vislabāk redzams grāmatā Baigais gads. Latviešu valodā tā iznāca 1942., bet vācu – 1943. gadā. Grāmatā aprakstīts padomju terors un parādīti atraktie čekas brutalitātes upuri. Taču čekas upuri grāmatā instrumentalizēti, lai ebrejus kopumā rasistiski vainotu komunistu noziegumos un kā latviešu tautas ienaidniekus. Daudzi fotoattēli grāmatā tendenciozi atlasīti, retušēti un anotēti.

Visa vara iekarotājiem. Vācu civilā pārvalde Ostlandē

Lai pārvaldītu iekarotos apgabalus, gādātu par to izmantošanu vācu vajadzībām un īstenotu savus ilgtermiņa kolonizācijas plānus, militāro pārvaldi nomainīja ne mazāk stingra vācu civilā pārvalde. Nacistu vadība izveidoja jaunu administratīvu veidojumu, ko nosauca par Ostlandi (Ostland). Tajā kā “ģenerālapgabalus” (Generalbezirk) iekļāva Baltijas valstu teritorijas un lielāko Baltkrievijas daļu. Lai gan ģenerālapgabalu administratīvās robežas atbilda valstu robežām, izvairījās lietot valstu nosaukumus.

Vācu civilā pārvalde sāka veidoties 1941. gada 17. jūlijā, kad ar Hitlera pavēli izveidoja Okupēto austrumu apgabalu ministriju “reihsleitera” Alfrēda Rozenberga (Alfred Rosenberg) vadībā un par Ostlandes valsts komisāru iecēla nacistu partijas funkcionāru Hinrihu Lozi (Hinrich Lohse). Okupētajai teritorijai piemēroja vācu likumus.

Loze bija stingras nacionālsociālistiskās līnijas piekritējs. Viņa vadītā civilā pārvalde kontrolēja visas latviešu iestādes, ieskaitot t.s. “zemes pašpārvaldi”, un apspieda jebkuras pašnoteikšanās atjaunošanas idejas.

Arī nacistu politikas svarīgākos jautājumus Ostlandē izlēma valsts komisariāts, palaikam nonākot konfliktos gan ar Himlera SS administrāciju, gan arī ar Rozenberga ministriju, tostarp lietās, kas skāra ebreju iznīcināšanas, militārās un civilās mobilizācijas ietekmi uz Ostlandes saimnieciskās izmantošanas spējām vai arī jautājumos par iespējamu Latvijas autonomiju.

Vācu civilā pārvalde sāka pārņemt funkcijas no militārās administrācijas 1941. gada 1. septembrī. Lozes vadītā iestāde, kuras galvenā mītne bija Rīgā, sastāvēja no četrām nodaļām: centrālais birojs, politiskā, saimnieciskā un tehniskā nodaļa. Nākamo pārvaldes aparāta līmeni Baltijā veidoja trīs ģenerālkomisariāti Tallinā, Rīgā un Kauņā. To uzdevums bija uzraudzīt vācu un vietējo pārvalžu darbu. Latvijas “zemes” ģenerālkomisārs bija nacists Oto Heinrihs Drekslers (Otto Heinrich Drechsler). Zemāko pārvaldes līmeni Latvijā veidoja pieci apgabalu komisāri, kas bija tieši pakļauti ģenerālkomisāriem un uzraudzīja vietējo pašpārvalžu darbu.

1944. gada sākumā Ostlandes civilās pārvaldes dienestā strādāja ap 2000 vāciešu, neskaitot darbiniekus Baltkrievijā. Rozenbergs un Hitlers noraidīja vācbaltiešu iesaistīšanu Ostlandes politiskajā vadībā. Vācbaltieši, kuri atgriezās Baltijā, lielākoties darbojās militārajā dienestā vai saimniecībā.

Kara laupījums. Latvijas ekonomika Lielvācijai

Nacistu ekonomisko politiku Latvijā un visā Baltijā noteica kara diktētā nepieciešamība un vācu kolonizācijas mērķi. Latvijas iedzīvotāju intereses un vajadzības šajā politikā spēlēja pakārtotu lomu un tikai tad un par tik, cik bija vajadzīgs, lai nodrošinātu vietējo iedzīvotāju sadarbību.

Uzskatot Latviju par okupētu Padomju Savienības teritoriju, Vācija jau sākumā deklarēja padomju nacionalizētos īpašumus un mantību par kara laupījumu. Nodibināja īpašu iestādi šo īpašumu pārvaldīšanai. Tā pārņēma arī ebrejiem atsavināto mantību. Lielākie uzņēmumi nonāca Vācijas firmu pārvaldījumā vai īpašumā. Tikai 1943. gadā propagandas nolūkā sāka daļēji atjaunot privātīpašuma tiesības.

Lielus daudzumus uzkrāto pārtikas un citu preču izveda uz Vāciju vai izlietoja karaspēka apgādei, atstājot vietējiem iedzīvotājiem tikai minimālus krājumus. Lauksaimniekiem noteica obligātas nodevas. Pārtikas precēm ieviesa kartīšu sistēmu, turklāt Baltijas valstīs paredzot mazākas devas nekā Vācijā – zem tai laikā aprēķinātā iztikas minimuma. Rūpniecība ražoja galvenokārt Vācijas un armijas vajadzībām, tikai minimāli gādājot par patēriņa precēm vietējiem iedzīvotājiem.
Nodevu kartiņa olām un mājputniem 1943./44. gadam.
Nodevu kartiņa olām un mājputniem 1943./44. gadam.
Vācu monetārā un tirdzniecības politika nodrošināja Latvijas preču aizplūšanu no Latvijas, gan nosakot nesamērīgi augstu vācu valūtas kursu iepretī vietējai valūtai un iesaldējot cenas, gan arī iepērkot preces Vācijas vajadzībām par 40–50% lētāk nekā Vācijā.

Latvijas ekonomiskā izlaupīšana visintensīvāk noritēja kara beigu posmā 1944. gadā, kad uz Vāciju aizveda gan fabriku iekārtas, gan fabrikātus un pusfabrikātus – visu, ko varēja evakuēt. Pārējo uzspridzināja vai izpostīja.

Baltija būs atkal vācu. Nacionālsociālististu plāni Baltijā

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas ilgtermiņa mērķis bija Baltijas valstu teritorijas kolonizēšana, pārvācošana un iekļaušana Lielvācijā. Tikai militārā un politiskā situācija kara laikā diktēja atkāpes no šo mērķu īstenošanas.

Vācu intereses Baltijā noteica gan ģeopolitika, gan vēsture. Nacionālsociālisti pārstāvēja Vācijas impērijas Drang-nach-Osten ideoloģiju, kas paredzēja austrumu tautu izstumšanu, lai radītu apdzīvojamu telpu vāciešiem. Igaunijas un Latvijas teritorijā jau kopš 13. gadsimta iekarojumiem vācieši bija noteicēji gan pilsētās, gan laukos, kuri savu ietekmi bija paturējuši, mainoties poļu, zviedru un krievu valdniekiem, bet pilnībā pazaudējuši tikai, nodibinoties neatkarīgajām republikām. Tagad bija iespēja ne tikai atjaunot ietekmi, bet arī Baltiju kolonizēt.

Laikā no 1940. līdz 1943. gadam izstrādāja tā saucamā “Austrumu ģenerālplāna” (Generalplan Ost) vairākas versijas. Tās paredzēja iekarotās austrumu teritorijas pārveidot par Lielvācijas impērijas sastāvdaļu, nometinot tajā vācu kolonistus, izsūtot rasiski nevēlamos uz Krieviju, bet pārvācojot un asimilējot pārējos. Pirmajos gados pēc iecerētās vācu uzvaras karā bija paredzēts Latvijā nometināt ap 160 000 privileģētu vācu kolonistu. Plānu tālāku izstrādāšanu pārtrauca neveiksmes frontē.

Nacistu īstenoto politiku noteica gan nospraustais ilgtermiņa mērķis, gan kara apstākļu diktētā realitāte. Līdz pat kara beigām nacistu vadība neatkāpās no galīgā mērķa un neatzina latviešu elites centienus atjaunot neatkarību. Pietiekamu, kaut nedrošu elites lojalitāti nodrošināja tieši vai netieši draudi, neskaidri un divdomīgi solījumi, palaikam daļēja pretimnākšana, bet, no latviešu puses, arī bailes par komunistiskā terora atgriešanos un cerības uz labvēlīgu pēckara politisko risinājumu ar Rietumu sabiedroto palīdzību. Īsta uzticība nevaldīja ne no vienas, ne otras puses. Par to liecina nacistu dokumenti, kas, okupāciju plānojot, paredzēja no Latvijas uz Krieviju izsūtīt 30000–40 000 latviešu inteliģences pārstāvju, kurus uzskatīja par neuzticamiem viņu “anglofilās” orientācijas dēļ, bet, no otras puses, – 190 latviešu inteliģences pārstāvju memorands 1944. gadā, prasot atjaunot Latvijas suverenitāti.

Lai sasniegtu savus ilgtermiņa mērķus, nacistiem bija svarīgi sev paredzēto teritoriju attīrīt gan no komunistiem, gan rasiski nevēlamiem iedzīvotājiem, bet pārējos sagatavot ģermanizācijai. Attīrīšanas plāni balstījās galvenokārt nacionālsociālistiskajā rasu teorijā, klasificējot tautību grupas pēc to “rasiskās vērtības”. Ar šādas klasifikācijas palīdzību okupanti centās arī Latvijas tautību grupas dažādos veidos manipulēt, sanaidot citu pret citu un izmantot savu mērķu sasniegšanai. Jau okupācijas sākumā ebreji un čigāni kā absolūti nevērtīgi bija nolemti iznīcināšanai, un šis plāns pilnībā īstenojās. Nacisti atbalstīja arī rasiski zemāk klasificēto latgaliešu centienus pēc kulturālas autonomijas, lai viņus tādējādi atdalītu no citiem latviešiem un vēlāk varētu vieglāk pārvietot vai iznīcināt.

Latviešu rasiskais statuss un līdz ar to “pārvācojamība” sākumā bija noteikta zemāka nekā igauņiem un augstāka nekā lietuviešiem. To okupācijas laika gaitā uzlaboja galvenokārt pragmatisku apsvērumu dēļ, kad bija nepieciešama latviešu iesaistīšana totālajā karā.

Kungu tauta, kungu kultūra. Pārvācošanas politika

Nacionālsociālistiskās Vācijas kultūrpolitikas mērķis bija apspiest un nacistiskajai ideoloģijai pakļaut latviešu nacionālo pašapziņu un kultūru, tās vietā uzsverot visu vācisko. Šās politikas šķietamo maiņu okupācijas beigu posmā diktēja nepieciešamība izmantot latviešu patriotiskās jūtas savā labā.

Nacionālo izpausmju apspiešana sākās ar neatkarības centienu noliegšanu, apzinātu Latvijas un latviešu vārda noklusēšanu, nacionālās simbolikas un valsts svētku svinēšanas aizliegumiem okupācijas pirmajā posmā. Līdzīgi kā komunisti arī nacisti ielas pārdēvēja savu varoņu vārdos. Tā Brīvības iela pārtapa par Ādolfa Hitlera ielu.

Publiskos izpausmes veidos nacionālsociālistu propaganda bija līdzīga komunistiskajai – ar nacistu plakātiem, karogiem, nacistisko simboliku, masu sarīkojumiem un Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera godināšanu.

Oficiālā korespondence bija jāveic vācu valodā, un vācu valoda kļuva par obligātu pirmo svešvalodu skolās. Publiskus paziņojumus izplatīja paralēli vācu un latviešu valodā.

Nacistu aizliegto grāmatu saraksti bija plašāki nekā padomju okupācijas gadā, nereti iekļaujot tos pašus, it sevišķi neatkarīgās Latvijas laikā izdotos, darbus. Taču latviešu rakstnieki un mākslinieki, kurus bija represējušas padomju iestādes, kontrolētos apstākļos varēja nodarboties ar radošu darbu, kamēr iespējas bija liegtas tiem, kuri bija sadarbojušies ar iepriekšējo režīmu. Publikācijas un izstādes, teātra izrādes un koncerti bija pakļauti cenzūrai. Bija norādījumi uzsvērt vācisko, un nacistu politika sākumā paredzēja, ka preses un literatūras publikācijas pakāpeniski ierobežojamas, turklāt labi darbi pēc iespējas publicējami vācu valodā un vācu izdevniecībās.

Okupācijas beigu posmā, kad bija nepieciešams latviešu atbalsts karā, kontrolētā veidā atļāva arvien vairāk izpausties nacionālajām jūtām. Latviešu radošajos darbos reti un tikai pašā sākuma posmā vērojama nacionālsociālisma vai tās vadoņa slavināšana un antisemītisms, bet daudzas aktuālas tēmas sasaucās ar tā laika politisko gaisotni: komunistu vardarbība Baigajā gadā, dzimtenes mīlestība, varonība cīņā pret ienaidnieku. Sevišķu patriotisku un laikmetam atbilstošu emocionālu saviļņojumu tautā izraisīja Andreja Eglīša sacerētā un Lūcijas Garūtas komponētā kantāte lūgšana “Dievs, Tava zeme deg!”, ko pirmo reizi atskaņoja 1944. gada 15. martā Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā.

Ne sava valdība, ne savā valstī. “Zemes pašpārvalde” bez varas

Lai radītu iespaidu, ka vietējiem iedzīvotājiem pieder daļa varas, vācu okupācijas pārvaldei bija svarīgi izveidot tādu augstāko vietējo institūciju, kas gan šķietami izskatītos pēc pašu valdības, bet tāda nebūtu, kas pildītu pārvaldes funkcijas, bet kam nebūtu reālas varas un ko vadītu pakalpīgi cilvēki, bet kuriem tomēr būtu zināma uzticība tautā.

1941. gada beigās izveidoja t.s. “zemes pašpārvaldi” (Landesselbstverwaltung), kas sastāvēja no atsevišķiem ģenerāldirektorātiem. Daži ģenerāldirektori bija Latvijas brīvvalsts laikā pazīstami cilvēki. Viņu līdzdarbošanās nacistu okupācijas aparātā bija divdomīga. Viņi bija pilnībā pakļauti vācu rīkojumiem, bet viņi tomēr varēja palaikam mazināt tās nodarīto ļaunumu Latvijā. Viņu sadarbība radīja iespaidu par tautas atbalstu okupācijas varai, lai gan viņi palaikam mēģināja protestēt un izrādīt patstāvību tautas interesēs.

Ģenerāldirektoriem bija aizliegts lemt vai darboties kopīgi un kārtot politiska rakstura lietas, kas bija uzticētas nacistu okupācijas iestādēm. Kad tas reizēm notika, viņi saņēma stingrus aizrādījumus. Tieslietu ģenerāldirektoru Alfrēdu Valdmani no amata atbrīvoja un aizsūtīja uz Vāciju, kad viņš 1943. gada sākumā nacistu varasvīriem par leģiona dibināšanu prasīja Latvijas neatkarības atzīšanu.

Ģenerāldirektoriem stipri ierobežotā veidā atļāva pārzināt tieslietu, saimnieciskos, izglītības, satiksmes, kultūras un citus vietēja rakstura iekšējus jautājumus. Taču arī te svarīgākos jautājumus, piemēram, iedzīvotāju pārtikas devas, materiālo apgādi, nodevu un atalgojuma lielumu un darba dienestu, izlēma okupācijas iestādes, darbojoties paralēli pašpārvaldei un uzdodot tai izpildīt savus lēmumus.

Pašpārvalde beidza darboties 1944. gada septembrī līdz ar vācu civilo pārvaldi, Sarkanajai armijai iebrūkot Latvijā. Līdz kara beigām padomju neiekarotā Latvijas teritorija atkal nonāca galvenokārt militārās un SS pārvaldes ziņā.

Kolaborācija

Jebkura okupācija ir saistīta ar kolaborāciju un pretošanos. Ar jēdzienu “kolaborācija” parasti saprot sadarbību ar savas valsts ienaidnieku vai okupācijas varu pašu zemē. Kolaborācijas pretstats ir pretošanās. Kā pretošanās, tā arī kolaborācijas iespējamā skala ir plaša, bet tā sašaurinās ekstrēmās situācijās, kad okupācija ir vardarbīga un neatstāj iespēju izvēlēties neitrālu vai nogaidošu pozīciju.

Galējā formā, īpaši kara vai varmācīgas okupācijas apstākļos, kolaborācija, saukta arī ekstrēmajā formā arī par kolaboracionismu, kļūst par nodevību, it sevišķi to acīs, kuri aktīvi pretojas vai pretojušies ienaidniekam vai okupācijas varai. Par kolaborāciju ar nacistiem uz nāvi notiesātā Norvēģijas politiķa Vidkuna Kvislinga (Vidkun Quisling) vārds kļuvis par sinonīmu nodevējam. Latvijā pēckara gados nacionālie partizāni savos tribunālos notiesāja aktīvus padomju okupācijas varas kolaboracionistus kā nodevējus.

Taču ne vienmēr kolaborācija izpaužas galējā formā vai arī to par tādu uzskata. Daudzi kolaboranti attaisno savu sadarbību ar okupācijas varu kā darbošanos tautas labā, lai novērstu iespējami lielāku ļaunumu. Latvijā savu rīcību tā centās attaisnot daudzi, kuri sadarbojās ar padomju varu 1940. gadā, kā arī daudzi, kuri vēlāk sadarbojās ar nacionālsociālistiskās Vācijas okupantiem. Padomju valdīšanas sākuma posmā šie kolaboranti neizprata šī režīma raksturu un paši vēlāk nonāca tā nežēlastībā. Nacistu okupācijas laikā sadarbošanos veicināja pirmajā padomju okupācijas gadā pārdzīvotais terors, ko okupanti nekautrējās izmantot savu mērķu sasniegšanai. Otrā padomju okupācijas laika kolaboranti, it sevišķi t. s. nacionālkomunisti, pamatoja savu darbību Komunistiskās partijas un pārvaldes aparātā ar vēlēšanos uzlabot latviešu situāciju iepretī ieceļotājiem no citurienes. Tāpēc jebkuras kolaborācijas vienādošana ar nodevību ir relatīva, nereti atkarīga no vērtētāja pozīcijas un vēsturiskās atkāpes.

Latvijas apstākļos kolaborācijas jēdziena vērtēšanā jāievēro arī kolaborācijas priekšvēsture un konteksts. Īsajā neatkarības laikā Latvijā vēl nepaguva pilnībā izveidoties spēcīgas valsts un tautas demokrātiskas sadzīves tradīcijas kā sabiedriski integrējošs un stabilizējošs faktors. Vēl svarīgāki ir ārpolitiski faktori starpkara periodā – spēcīgā totalitāro ideoloģiju izaugsme Eiropā un Padomju Savienībā; demokrātisko valstu bezspēcība; jauno mazo Eiropas valstu nedrošā starptautiskā situācija.

Kolaborācijas kontekstu 40. gados Baltijā raksturo Rietumeiropā nepazīstama trīs okupāciju secība un destruktīvu svešu varu karš, kas bija jāizcieš Latvijai un abām Baltijas kaimiņienēm un kas to iedzīvotājus nostādīja eksistenciālu morālu dilemmu priekšā. Ne nacistiskā Vācija, nedz komunistiskā Padomju Savienība, kuru konspiratīvā kolaborācija noveda pie pirmās padomju okupācijas, negribēja šo nāciju brīvību. Hitlera totālais karš neko nemainīja. Abas totalitārās lielvaras gribēja Baltijas valstis apspiest un izmantot katra savā labā. To ilustrē ne vien nežēlīgā nacionālās pretošanās apkarošana un apspiešana, bet arī ciniskā nacionālo jūtu manipulācija un izmantošana. Abas okupācijas varas pieprasīja kolaborāciju un izmantoja jebkuru iespēju ar draudiem, viltu vai solījumiem to iegūt.

Nacionālās elites nokļuva varbūt visgrūtākajā situācijā, jo tām pamatoti neuzticējās ne viena, ne otra okupācijas vara. Padomju veiktā masveida deportācija 1941. gadā bija galvenokārt vērsta pret Latvijas eliti. Nacisti savukārt draudēja ar iespējamām deportācijām un cita veida represijām, atsaucoties gan uz padomju rīcību, gan savu izrēķināšanos ar čehu un poļu eliti, lai panāktu kaut minimālu pakļaušanos un nodrošinātu iespējami mazu pretošanos. Ja tas nelīdzēja, pārliecināja cietums un koncentrācijas nometnes, bet parasti pietika ar draudiem un atgādinājumiem par padomju terora metodēm. Tāpēc, padomju varai atgriežoties, liela daļa nacionālās elites bija devušās bēgļu gaitās un atradās Rietumos; no Padomju Savienības atgriezās un savu darbību turpināja neliela sovjetizēta un režīmam paklausīga elites daļa.

Šajos apstākļos, vērtējot kolaborāciju, jāievēro arī “lielākā un mazākā ļaunuma” problemātika. Latvijas ebreju tautības iedzīvotājiem padomju vara nenoliedzami bija mazākais ļaunums. Nacistu terors visā pilnībā bija primāri vērsts tieši pret viņiem. Turpretī latviešiem pēc komunistu terora nacistu apspiešanas mehānismi varēja likties mazāk brutāli un cīņā pret saskatīto lielāko komunisma ļaunumu dažāda veida sadarbība vairāk pieņemama.

Beidzot – svarīgi arī ievērot aizgājušā laika faktoru. Beidzoties staļinisma terora ļaunākajām izpausmēm un bruņotai nacionālai pretestībai, bet arī – beidzoties cerībām uz palīdzību no Rietumiem, okupācija kļuva par sava veida “normalitāti”. Sabiedrībā ienāca jauna paaudze, un režīms kļuva nedaudz elastīgāks. Tāpēc šai laikā visgrūtāk izvērtēt dažādas kolaborācijas un pretošanās līdzāspastāvēšanas formas – no vienas puses, funkcionējot uzspiestā sistēmā, bet izmantojot iespēju un izdevību tai izrādīt kaut nelielu, galvenokārt nevardarbīgu garīgu pretošanos.

Jauna nacionāla sabiedriskā un politiskā kopdoma un identitāte atjaunotajā Latvijā varēs pilnībā veidoties tikai, novērtējot, izprotot un pārvarot okupācijas laika un varas radītās pretišķības sabiedrībā, ieskaitot kolaborāciju un pretošanos.

Šaurās iespēju spraugas. Komunisma upuru apzināšana un labdarība tautai

Izmantojot nelielās okupācijas iestāžu atļautās iespējas, latvieši veidoja savas organizācijas, lai stiprinātu patriotisko pašapziņu un palīdzētu tautai grūtajos okupācijas un kara apstākļos. Sevišķi nozīmīga bija darbība komunistiskā režīma nodarījumu apzināšanā un labdarības darbā.

Čekas briesmu darbu dokumentēšanai ar vācu atļauju bijušajā čekas namā darbojās patriotiska jauniešu organizācija – Nacionālā sardze. Triju gadu darbības laikā Nacionālās sardzes darbinieki dokumentēja pirmā padomju okupācijas laika notikumus. Izmantojušas dokumentāciju propagandas nolūkos, okupācijas varas iestādes čekas ļaundarību pētīšanai vairs nepievērsās, lai gan oficiālā prese līdz pat kara beigām sludināja komunistu briesmu darbus un baidīja ar to atgriešanos. Daļa Nacionālās sardzes savākto materiālu tagad atrodas Okupācijas muzejā.
Nacionālās sardzes loceklis Modris Gulbis pēta dokumentus čekas namā.
Nacionālās sardzes loceklis Modris Gulbis pēta dokumentus čekas namā.
Tautas palīdzība uzsāka darbu 1941. gada vēlā rudenī, apvienojot Latvijas brīvvalsts laika organizācijas (Latvijas Sarkano Krustu, Latvijas Sieviešu palīdzības korpusu u.c.). Tautas palīdzība uzturēja vairākas slimnīcas, sanatorijas, bērnudārzus, bērnu vasaras kolonijas. Tā materiāli pabalstīja 1940./41. gada boļševiku terorā un karadarbībā cietušos tautiešus, latviešu karavīrus frontē un daudzbērnu ģimenes. Tautas palīdzība gādāja arī par pirmās padomju okupācijas upuru apzināšanu. Tautas palīdzības veidotā kartotēka kalpoja par pamatu deportēto sarakstiem, ko 1952. gadā publicēja Latviešu nacionālais fonds Stokholmā.

Mobilizācija karam. Obligātais darba dienests

Vācijas kara mašinērijai vajadzēja strādniekus un karavīrus. Iekaroto austrumu apgabalu iedzīvotājus nacistu rasistiskā ideoloģija un prakse sākumā uzskatīja galvenokārt par lētu vai piespiedu darbaspēku. Propaganda sludināja darbu kā patriotisku pienākumu cīņā pret boļševismu.

Darba pienākumus Okupētajos austrumu apgabalos noteica okupēto austrumu apgabalu ministra Alfrēda Rozenberga 1941. gada 19. decembra rīkojums par obligāto darba dienestu.

Nākamajā gadā ar draudiem un viltu, vervējot un beidzot rīkojot mobilizāciju, Latvijas iedzīvotājus piespieda doties darbos uz Vāciju. “Ar Hitlera atļauju” 1942. gadā sākās arī jaunu vīriešu iesaistīšana pusmilitārajā Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst), kura blakus nolūks bija nacisma ideoloģijas mācīšana un potenciāli augstvērtīgu karotāju apzināšana. Ap 20 000 Latvijas iedzīvotāju līdz 1944. gadam bija piespiedu kārtā aizvesti strādāt Vācijā.

Kad pašā Latvijā sāka trūkt strādnieku, darba pienākumi bija jāpilda Latvijā, bet vīriešus galvenokārt iesauca militārajā dienestā. Darba pārvalde, tautā saukta “baltā čeka”, lietoja paņēmienus, ko tautā pielīdzināja boļševiku okupācijas laika izsūtīšanas metodēm.

“Aizstāvēt Latviju pret boļševismu” Latvieši Vācijas militārajā dienestā

Sākot zibenskaru pret PSRS, nacisti paši saviem spēkiem cerēja īsā laikā uzvarēt. Hitlers strikti noliedza nevāciešus uzņemt vērmahtā. Bet jo grūtāk vācu armijai gāja karā, jo vairāk karotāju rindas – brīvprātīgi, ar vilinājumiem vai piespiedu veidā – sāka papildināt okupēto zemju iedzīvotāji Heinriha Himlera vadītās nacistu SS organizācijas pakļautībā. Vācu militārajā dienestā Otrā pasaules karā dažādās vienībās kalpoja ap 115 000 Latvijas iedzīvotāju.

Sākumā latvieši cīņai pret komunistiem vācu dienestā iestājās brīvprātīgi. Tā 1941. gada rudenī cīņai frontē izveidoja pirmos trīs brīvprātīgo aizsardzības, vēlāk – “kārtības dienesta”, beigās “policijas” (Schutzmannschaft), bataljonus, kurus gan nacisti izvairījās uzskatīt par vācu armijai līdzvērtīgiem. Jau ar 1942. gadu sāka izmantot dažādus pamudinājumus, ieskaitot samaksu, lai veicinātu pierakstīšanos, un “brīvprātība” kļuva par aizsegu nelegālai rekrutēšanai, lai izvairītos no apsūdzībām par pārkāpumiem pēc 1907. gada Hāgas konvencijas, kas aizliedz iesaukt okupētas valsts pilsoņus. Kopā okupācijas vara līdz 1944. gadam izveidoja vairāk nekā 30 šādus bataljonus. Tās galvenokārt bija frontes vienības, lai gan vairāki bataljoni piedalījās cīņās pret padomju partizāniem un divi bija iesaistīti Varšavas geto ārējā apsardzē un ebreju konvojēšanā 1942. gadā.
Iesaukšanas pavēle Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā
Iesaukšanas pavēle "Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā"
Pēc sakāves pie Staļingradas 1943. gada janvāra beigās Hitlers izsludināja “totālo karu” un pavēlēja dibināt nacionālu bruņoto formējumu – “Latviešu SS brīvprātīgo leģionu”, kura sākotnējo pamatu veidoja vairāki frontē karojošie policijas bataljoni. Leģiona oficiālajā nosaukumā tikai vārds “latviešu” atbilda īstenībai. Leģions nekad nebija un nevarēja būt daļa no Hitlera elites “SS” gvardes, jo par tās locekļiem varēja kļūt tikai izmeklēti vācieši, bet tas darbojās t.s. Waffen-SS pakļautībā. Tas nesastāvēja no “brīvprātīgajiem”, jo ap 85% leģionāru bija iesaukti. Leģions arī nebija militāra vienība ar savu komandas struktūru. Leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska un viņa štāba funkcijas nebija skaidri definētas un robežojās galvenokārt ar aprūpi, pārraudzību un sakariem ar vācu militāro vadību. Leģiona sastāvā lielākās vienības bija divas divīzijas, piecpadsmitā un deviņpadsmitā, bet tam pieskaitīja arī citas, kas bija izvietotas daudzās vietās austrumu frontē un pakļautas vācu armijas militārajai komandai. Abas leģiona divīzijas komandēja vācieši; tikai pulku, bataljonu un citu apakšvienību komandieri bija latvieši.

Latviešu pašpārvaldes loma leģiona dibināšanā bija divdomīga. Cerībā veidot iespējami autonomas militāras vienības, kas nākotnē varētu kļūt par neatkarīgas Latvijas armijas kodolu, pašpārvalde izstrādāja leģiona veidošanas priekšnoteikumus, kas iekļāva solījumu atjaunot Latvijas neatkarību. Šīs prasības okupācijas iestādes noraidīja. Tomēr vācu spiediena dēļ pašpārvalde mobilizāciju organizēja.

“Brīvprātību” centās panākt dažādiem līdzekļiem, ieskaitot patriotisku propagandu, kas aicināja ar ieročiem aizstāvēt tēvzemi no boļševisma atgriešanās, kaunināšanu, beigās arī kara tiesas draudus. Pakļaušanos mobilizācijas pavēlēm vai izvairīšanos individuālā gadījumā nereti noteica savstarpēji nesavienojamas emocijas vai apsvērumi: gatavība cīnīties pret brutālās komunistiskās varas atgriešanos; pieaugošā apziņa, ka vācieši karu ir zaudējuši; cerības, ka Rietumu sabiedrotie palīdzēs atjaunot Latvijas neatkarību. Pašu leģionāru apziņā iesakņojās priekšstats, ka viņi, kā jau agrāk vēsturē, svešas armijas uniformās ir karojuši pret lielāko ļaunumu cerībā pēc kara beigām atjaunot neatkarīgo Latviju. Konkrēti šī apziņa vēlāk izpaudās gan nacionālo partizānu, gan arī Rietumos dibinātās kara veterānu organizācijas “Daugavas Vanagi” manifestos.

Waffen-SS

Sākot ar 1939. gadu, Waffen-SS bija Lielvācijas elites kaujas vienības, kas bija pakļautas reihsfīrera Himlera SS vadībai, bet cīņās piedalījās vācu armijas ietvaros. Waffen-SS sākumā sastāvēja no valstsvācu (Reichsdeutsche), vēlāk arī vācu tautības (Volksdeutsche) karavīru. Vēlāk izveidoja ģermāņiem radniecīgo tautību Waffen-SS vienības, kurās dienēja nīderlandieši, flāmi, itāļi, valoņi, dāņi, franči, norvēģi. Beigās organizēja arī latviešu, igauņu, krievu, ukraiņu, baltkrievu un citu tautību leģionus. Viena no tām bija kara beigu posmā no krievu karagūstekņiem organizētā ģenerāļa Andreja Vlasova vadītā Krievijas atbīvošanas armija.

Pēc kara Rietumu sabiedrotie atzina, ka pretēji 1907. gada Hāgas konvencijai Waffen-SS pakļautā Latviešu leģiona sastāvā liela daļa karavīru bija vai nu iesaukti, vai arī iesaistīti piespiedu kārtā. Daudzi leģionāri vēlāk dienēja Vācijā amerikāņu un britu armijas palīgdienestā, un viņiem bija atļauts ieceļot Rietumu valstīs, ieskaitot ASV.

Latviešu leģions un kara noziegumi

“.. līdz šim neviens latviešu leģionārs nav tiesāts par šausmu darbiem leģiona sakarā,” apgalvo vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Viņa pētījumi norāda uz padomju dezinformācijas un propagandas ietekmi, saistot latviešu leģionu un leģionārus ar vācu kara noziegumiem, sākot jau ar apmelojumu, ka leģiona karavīri bija nacisti un par noziedzīgu atzītās Hitlera elites gvardes SS locekļi. Nenoliedzami, ka pirmās leģiona vienības veidoja uz frontē iesaistīto “policijas” bataljonu pamata. Nenoliedzami arī, ka leģiona rindās vēlāk nokļuva vairāki simti noziedzīgās Arāja komandas vīru, ieskaitot pašu Arāju, kuru uz nedēļu vācieši pat iecēla par bataljona komandieri. Taču padomju un vēl tagad Krievijas propaganda cenšas leģionam atpakaļejoši pierakstīt kolektīvu vainu gan par ebreju slepkavībām, gan arī vardarbību pret civiliedzīvotājiem. Pat padomju tiesas neatzina kolektīvu vainu, kad tās apšaubāmos procesos 1960. un 1970. gados notiesāja vairākus 18. un 21. policijas bataljona karavīrus. Abu leģiona divīziju kaujas gaitas frontē no dibināšanas laika 1943. gadā ir detalizēti izpētītas, un nav dokumentētu liecību, kas apstiprinātu leģionāru kara noziegumus. Par it kā nodarītiem leģionāru noziegumiem Krievijā palaikam parādās atsevišķi dokumenti no Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB, bijušā KGB) centrālā arhīva, kuru ticamība nav pārbaudāma, jo arhīvs latviešu pētniekiem nav pieejams.

16. marts

Vienīgā reize, kad Latviešu leģiona abas divīzijas karoja blakus viena otrai, bija kaujās pret Sarkano armiju pie Veļikajas upes Krievijas rietumos 1944. gada 16.–19. martā. Tāpēc trimdas leģiona veterānu organizācija “Daugavas Vanagi” 1952. gadā sāka 16. martu atzīmēt kā Latviešu leģiona piemiņas dienu. Pēc neatkarības atjaunošanas šo dienu ar gājienu uz Brīvības pieminekli neoficiāli pieminēja arī Latvijā. 1998. gadā Saeima 16. martu izsludināja par piemiņas dienu. Kad Krievijas Ārlietu ministrija un mediji to apzīmēja kā fašisma atdzimšanu Latvijā, gūstot atbalsi arī ārzemju medijos, piemiņas dienu pēc gada steidzīgi atcēla. Neoficiālie 16. marta pieminēšanas pasākumi kopš šī laika galvenokārt kļuvuši par konfrontāciju starp nacionāli noskaņotām leģionāru atbalstītāju grupām un galvenokārt krieviskām t.s. antifašistiskās ideoloģijas pārstāvju grupām, kas leģionārus uzskata par kara noziedzniekiem un nacistiem.

Padomju vēstures stunda. 11

Par Latviešu leģiona veidošanu Padomju Latvijas vēsture raksta: “Kad 1943. gada sākumā, pēc Staļingradas kaujas, okupanti, pārkāpdami visus starptautiskos likumus, izsludināja latviešu mobilizāciju savā armijā, [latviešu buržuāziskie] nacionālisti saviem saimniekiem rosīgi palīdzēja, aicinādami Latvijas iedzīvotājus iestāties hitleriešu organizētajā 'latviešu brīvprātīgo leģionā.' Šis noziedzīgais pasākums latviešiem maksāja tūkstošiem dzīvību.” (2:183) Nav minēts, ka padomju varas iestādes šos “noziedzīgajā pasākumā” iesauktos leģionārus nereti tiesāja par kara noziegumiem, sodīja un represēja. Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija leģionārus kolektīvi vēl tagad klaji apzīmē par fašistiskiem kara noziedzniekiem.

“Atbrīvot Latviju no hitleriešiem”. Latvieši Sarkanajā armijā

Līdzīgi kā nacistiskā Vācija arī Padomju Savienība latviešus iesaistīja savā karā, veidojot nacionālas militāras vienības, rekrutējot karavīrus un cenšoties viņus uzmundrināt gan ar patriotiskiem saukļiem, gan propagandu par nacisma zvērīgo dabu.

Karam sākoties, 24. teritoriālajā latviešu strēlnieku korpusā bija palikuši aptuveni 3000 latviešu karavīru, no kuriem daudzi atkāpjoties dezertēja. 1941. gada 12. septembrī ar Staļina pavēli nodibināja 201. latviešu strēlnieku divīziju, kurā bija ap 10 000 karavīru un kurā nonāca labprātīgi vai piespiedu kārtā evakuētie Latvijas iedzīvotāji un Krievijas latvieši. Jau kara pirmā gada kaujās bija daudz kritušo, un turpmāk šo “nacionālo” vienību papildināja arī ar citu tautību karavīriem. 1942. gada oktobrī tai piešķīra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu. Atgriežoties Latvijā 1944. gadā, izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu, ko papildināja jauniesauktie.

1944./45. gadā iesauca vairāk nekā 57 000 Latvijas iedzīvotāju. Armijas rindās nereti nokļuva cilvēki, kuri bija izvairījušies no dienesta Latviešu leģionā, vai dezertieri. Līdzīgi kā iesaukumu Latviešu leģionā, arī iesaukumu Sarkanajā armijā pavadīja patriotiska propaganda un saukļi. Tāpat kā nacistiskās Vācijas mobilizācija, arī padomju mobilizācija, no starptautisko tiesību viedokļa, pārkāpa 1907. gada Hāgas konvenciju, kas noliedz rekrutēt okupētas teritorijas iedzīvotājus militārajā dienestā. Protams, PSRS Latviju neuzskatīja par okupētu teritoriju.

Latvijā 1944. un 1945. gadā atsevišķos gadījumos 130. strēlnieku korpusa vienības iesaistīja kaujās pret Latviešu leģiona vienībām frontes otrā pusē. Kopīgo Otrajā pasaules karā Sarkanās armijas rindās karojošo Latvijas iedzīvotāju skaitu vērtē tuvu pie 100 000.

Latvijā frontes aizmugurē darbojās arī tā sauktie “sarkanie partizāni”. Tie nebija galvenokārt vietējie iedzīvotāji, kā vēlāk centās apgalvot padomju historiogrāfija, bet lielākoties no PSRS iesūtīti, apmācīti un vadīti kaujinieki, kuri darbojās galvenokārt okupētajos Latvijas austrumu rajonos un kara beigās Kurzemē. Nacistu soda akcijas nežēlīgi vērsās pret civiliedzīvotājiem, kurus apsūdzēja par bijušo sarkanarmiešu un sarkano partizānu atbalstīšanu.

Audriņi

Rēzeknes apriņķa Audriņu ciema iedzīvotājus apsūdzēja par sarkanarmiešu slēpšanu. 1941. gada nogalē visus 200 iedzīvotājus apcietināja, ciemu nodedzināja līdz zemei un 30 ciema vīriešus publiski nošāva Rēzeknes tirgus laukumā. Iebaidīšanas nolūkā izplatīja paziņojumu par padarīto. Pārējos ciema iedzīvotājus nogalināja slepšus. 1965. gadā Rīgā par Audriņu slepkavību tika rīkota paraugprāva, kurā no sešiem apsūdzētajiem klāt bija tikai trīs. Trīs bija Rietumos, un tos tiesāja aizmuguriski. Piecus notiesāja uz nāvi. Divus no apsūdzētajiem vēlāk tiesāja Rietumos. Vienu atzina par vainīgu, bet viņš mira pirms sprieduma stāšanās spēkā. Otru izraidīja no ASV, bet tiesas process Vācijā beidzās, kad viņš nomira. Trešais Rietumos dzīvojošais nomira bez tiesas procesa.

Svešā kara smagās sekas Latvijā

Pasludinājusi neitralitāti 1939. gada 1. septembrī, Latvija nebija karotāja valsts Otrajā pasaules karā. Latvijas valsts un tauta varēja tikai zaudēt karā starp divām totalitārām varām, kas bija naidīgas Latvijas neatkarībai. Taču abas varas šai karā brīvprātīgi, ar viltu un piespiedu ceļā iesaistīja Latvijas iedzīvotājus, parasti argumentējot, ka viņi cīnās par patriotiskiem mērķiem pret lielāko ļaunumu. Tā latvieši cīnījās abās frontes pusēs. Kara beigu posmā Kurzemes kaujās nereti latviešu karavīrus Sarkanajā armijā sūtīja pret latviešu leģionāru aizstāvētajām pozīcijām. Nereti tēvs karoja pret dēlu, brālis – pret brāli. Bija pat karavīri, kuri paši bija karojuši abās pusēs.

Svešajā karā karojošo un kritušo latviešu skaita aprēķini stipri svārstās. Jaunākie aprēķini liecina, ka kopā abās pusēs kopā dienēja ap 200 000, t. i., pāri par 10% Latvijas iedzīvotāju. Kritušo un pazudušo skaitu vērtē līdz pat pusei. Zaudējumos Latvijai jāierēķina daudzie kara invalīdi, leģionāri, kuri nonāca padomju gūstā un visu mūžu bija pakļauti represijām, kā arī latviešu leģionāri, kas pēc kara palika Rietumos. Ir skaidrs, ka smagie zaudējumi svešajā karā saasināja demogrāfisko situāciju Latvijā un veicināja Latvijas kolonizāciju.

Svešā kara un kara laika propagandas sekas vēl arvien atbalsojas atjaunotās Latvijas sabiedriskajā dzīvē un nepelnīti negatīvi ietekmē Latvijas tēlu pasaulē. Latviešu karavīru lielākā traģēdija bija tā, ka tie nevarēja karot savas armijas uniformās, aizstāvot savas valsts neatkarību.

Propaganda un informācijas kontrole

Gan komunisti, gan nacisti savu mērķu īstenošanai lietoja propagandu un citus publikas ietekmēšanas vai kontroles veidus – publiskas un mākslinieciskas izpausmes ierobežošanu ar aizliegumu un cenzūras palīdzību. To nodrošināja abu totalitāro varu kontrole pār visiem saziņas līdzekļiem: presi, radio, kino, reklāmu publiskajā telpā. Abu režīmu pārziņā bija arī mākslinieciskās izpausmes vide: grāmatu apgādi, bibliotēkas, teātri, koncertu un izstāžu zāles, publiski sarīkojumi.

Komunistu propaganda 1940./41. gadā bija visaptveroša un nospiedoša. Tai bija pakļauti ne tikai publiskie saziņas līdzekļi, bet arī radošās izpausmes. Lai gan Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības laikā brīva izpausme bija ierobežota un režīma slavināšana plaši izplatīta, daudzus Latvijas iedzīvotājus komunistiskā propaganda un publiskās informācijas kontrole pārsteidza ar savu radikāli antinacionālo raksturu, primitīvismu un visaptverošo uzbāzīgumu, kas izraisīja gan noraidījumu, gan dzēlīgus komentārus plašās aprindās.

Nacistu propaganda un publiskās izpausmes kontrole bija rafinētāka un tādējādi ietekmīgāka. Lai gan režīma un vadoņa slavināšanas formās tā līdzinājās komunistu uzbāzībai, tā izvairījās no klajas konfrontācijas ar tautas noskaņojumu un centās to izmantot savā labā.

Nacistu antisemītisma propaganda (“žīds–boļševiks”), kas sākās nekavējoties pēc okupācijas karaspēka ienākšanas, gan neizraisīja cerētos spontānos ebreju grautiņus un slepkavības, bet tā tomēr palīdzēja nostiprināt apziņu par ebreju līdzdalību komunistu vardarbībā un attaisnot latviešu piedalīšanos ebreju iznīcināšanā. Lai gan latviešu piedalīšanās šajā noziegumā nebija kolektīva, kolektīva bija ilga šā nozieguma relativizēšana vai izslēgšana no publiskās apziņas.

Nacistu kā “atbrīvotāju” propaganda nolietojās samērā ātri, kad tā sāka neatbilst viņu rīcībai. Toties efektīva izrādījās tai radniecīgā antikomunistiskā, antiboļševistiskā propaganda, jo tā balstījās reālos pirmā padomju okupācijas laika pārdzīvojumos, kas kulminēja mēnesī pirms varu maiņas. Pēc vienkāršotas shēmas – dēmonizējot ienaidnieku un apelējot pie patriotisma – tā atbilda tautā plaši izplatītam noskaņojumam un bailēm, ko pastiprināja arī literatūrā un mākslā paustais. Tieši šā iemesla dēļ ir grūti noteikt, vai un kur ir robeža starp vispārējo noskaņojumu un tā propagandistisko pastiprinājumu, kas palīdzēja latviešus rekrutēt vācu bruņotajos spēkos un vēlāk pamatoja viņu došanos bēgļu gaitās uz Rietumiem.

Viena nacistu propagandas izpausme tomēr izrādījās neefektīva – centieni uz Rietumiem orientēto latviešu inteliģences acīs nomelnot Rietumu sabiedrotos kā komunistiskā režīma un vardarbības atbalstītājus. Rietumi bija un palika vienīgā cerība pat tad, kad izpalika konkrēta rīcība un palīdzība neatkarības atjaunošanā.

Kara laikā mainījās arī komunistu propaganda. Nacistu brutālā pakļaušanas politika Padomju Savienībā deva pietiekamu pamatu ienaidnieka dēmonizācijai, ko vēlāk papildināja pārspīlēta nacistu šausmu darbu statistika. Tai pašā laikā latviešu cīņas sparu uzmundrināja nacionāla patriotisma piedevas, kas gan drīz vien pazuda. Atsākās tipiskā uzbāzīgā padomju patriotisma propaganda un nesaudzīgā propagandas cīņa pret “buržuāzisko nacionālismu”.

“Nein, danke!” Nacionālā pretošanās

Nacionālā pretošanās, kas bija sākusies pret pirmo padomju okupāciju, turpinājās arī pret nacistu okupāciju. Nacionālās pretošanās grupas vairākumā gadījumu vēlējās atjaunot neatkarīgu demokrātisku valsti, un daudzas no tām uzskatīja tautas dzīvā spēka saglabāšanu par svarīgu mērķi totāla kara apstākļos.

Ne visas pretošanās grupas un nelegālie izdevumi ir apzināti, bet to skaits sniedzās vismaz pāris desmitos. Pēc kara Vācijā nodibinājās Latviešu pretošanās kustības dalībnieku apvienība, kurā bija pārstāvētas 13 nacistiskās okupācijas laika pretošanās organizācijas.

Īpaši nozīmīga bija Latvijas Centrālās padomes (LCP) izveidošana 1943. gadā. Tā bija pagrīdes organizācija ar mērķi sekmēt demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu. Organizācijas kodolu veidoja četru Latvijas Saeimas partiju un frakciju pārstāvji. Viens no LCP iniciatoriem un tās priekšsēdis bija pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste.

LCP un daudzas citas pretošanās grupas orientējās Rietumu demokrātiju virzienā, cerot uz ASV, Lielbritānijas un Francijas uzvaru karā un atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanai. Cerībām pamatu deva 1940. gada Latvijas inkorporācijas neatzīšana, Atlantijas Harta (1941) un Apvienoto Nāciju Deklarācija (1942). 1944. gadā LCP paspārnē tapa 190 latviešu inteliģences pārstāvju memorands, kas prasīja Latvijas Republikas atjaunošanu uz 1922. gada Konstitūcijas pamatiem. LCP sniedza regulārus ziņojumus par stāvokli Latvijā Latvijas sūtņiem ārzemēs un sadarbojās ar Rietumvalstu slepenajiem dienestiem. Tai bija kontakti arī ar ģenerāļa Jāņa Kureļa vienību, kas, arī cerot uz Rietumu atbalstu, gribēja veidoties par kodolu neatkarīgās Latvijas armijai.

Nelegālo kustību dalībniekus vajāja nacistu okupācijas iestādes. SD izveidoja sevišķu latviešu vienību informācijas vākšanai, kas sagatavoja t.s. “latviešu kartotēku” ar aptuveni 23 000 komunistu simpatizētāju un citu neuzticamo vārdiem. Apcietinātos nosūtīja uz Salaspils, tad Štuthofas (Stutthof), Dahavas (Dachau), Būhenvaldes (Buchenwald) un Neiengammes (Neuengamme) koncentrācijas nometnēm Vācijā. Vācu cietumos un koncentrācijas nometnēs ieslodzīto un bojā gājušo skaitu līdz šim nav izdevies precizēt. Jaunākie aptuvenie aprēķini sniedzas līdz pat 20 000.

Komunistiskā pagrīde neatbalstīja nacionālo pretošanos, atteicās ar to sadarboties un to pat apkaroja. Pēc padomju režīma atgriešanās daudzus nacionālās pretošanās dalībniekus arestēja.

Konstantīns Čakste (1901–1945)

Konstantīns Čakste bija pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls, jurisprudences profesors Latvijas Universitātē. Čakste bija Latvijas Centrālās padomes (LCP) iniciators un kļuva par tās priekšsēdi 1943. gadā. 1944. gada rudenī nacisti Čaksti apcietināja un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē. Viņš mira 1945. gada 21. februārī nometnes evakuācijas laikā.

Kurelieši

Kad jau iezīmējās kara beigas, ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks ar vācu atļauju 1944. gada jūlija beigās un augustā nodibināja atsevišķu militāru vienību, kas sākumā galvenokārt sastāvēja no bijušajiem Aizsargu organizācijas locekļiem. Vācieši paredzēja grupai divus galvenos uzdevumus – aizstāvēt daļu Daugavas līnijas un veidot partizānu vienības Sarkanās armijas aizmugurē. Septembrī kureliešu grupas novietojās Usmas apkārtnes mežos Kurzemē.

Jau pašā sākumā Kureļa grupas nodomi atšķīrās no vācu nolūkiem. Tā sadarbojās ar Latvijas Centrālo padomi un centās veidoties par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu. Paļaujoties uz vēlāku Rietumu atbalstu, kurelieši pulcināja ap 3000 latviešu bijušo aizsargu un dezertējušo leģionāru. Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestēja kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, ieskaitot kapteini Upelnieku, kurš bija kureliešu idejiskais vadītājs, notiesāja uz nāvi un nošāva 1944. gada 20. novembrī. Ģenerāli Kureli atstāja dzīvu un nodeva ģenerāļa Bangerska aizbildniecībā. Sagūstītos kureliešus ieslodzīja koncentrācijas nometnēs.

Leitnanta Roberta Rubeņa vadītais atsevišķais kureliešu bataljons nepadevās, bet pēc smagām kaujām bija spiests izklīst. Atriebjoties par Rubeņa bataljona nodarītajiem zaudējumiem, vācu soda ekspedīcija Zlēku apkārtnē nodedzināja vairākas viensētas un nogalināja ap 150 civiliedzīvotāju. Vēlāk padomju okupācijas režīms ierīkoja piemiņas vietu, godinot bojā gājušos kā padomju patriotus.

Padomju vēstures stunda. 12

Par pretošanos nacistu okupācijas varai no komunistu perspektīvas Padomju Latvijas vēsture raksta: “Nozīmīga vieta [komunistiskās] partijas propagandā bija ierādīta latviešu buržuāzisko nacionālistu atmaskošanai. 1943. gadā viņi, starp citu, bija sākuši pastiprināti sludināt tā dēvētās neitralitātes teoriju, cenšoties iegalvot, ka neesot vērts atbalstīt nedz okupantus, nedz arī tos, kuri pret tiem aktīvi cīnās, un ka jāsaglabājot spēki cīņai par 'neatkarīgu' Latviju, kad hitleriskā Vācija būšot sagrauta un Padomju Savienība karā novājināta. Savās intrigās nacionālisti cerēja uz ASV un Anglijas reakcionāro spēku atbalstu, kādu bija saņēmuši 1919. gadā.” (2:192) “Partizāniem un antifašistiskās pagrīdes darbiniekiem vajadzēja cīnīties ne tikai pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem, bet arī pret latviešu buržuāziju kā šķiru, kas, ar okupantu atbalstu politiski un ekonomiski nostiprinājusies, visiem spēkiem centās Latvijā atjaunot kapitālistisko iekārtu un savas agrākās pozīcijas.” (2:196)

Cerība zūd pēdējā. Veltīga paļaušanās uz Rietumu palīdzību

Paļaujoties uz Rietumu sabiedroto deklarētajiem principiem, Latvijas Centrālā padome un daudzi Latvijas pilsoņi ticēja, ka Sabiedrotie nepieļaus atkārtotu padomju okupāciju un iestāsies par neatkarības atjaunošanu pēc kara. Šo ticību pievīla Sabiedroto reālpolitiskie apsvērumi.

Atlantijas Harta (1941) un Apvienoto Nāciju Deklarācija (1942) pauda principus par katras tautas tiesībām izraudzīties valdības formu, kādu tā vēlas, un nepieņemt teritoriālas izmaiņas pret savu gribu. Latvijas vēstnieks ASV Alfreds Bīlmanis atkārtoti vērsās pie ASV valdības, izsakot pārliecību, ka tā Atlantijas Hartā izteiktos principus attiecinās uz Latviju. Latvijas Centrālā padome Rietumu sabiedrotajiem caur Zviedriju sniedza svarīgu informāciju par nacistu rīcību okupētajā Latvijā, ieskaitot holokaustu, piespiedu mobilizāciju un tautas noskaņojumu.

Tomēr, nevēloties aizvainot sabiedroto Padomju Savienību, Rietumu sabiedrotie Teherānas (1943) un Jaltas (1945) konferencēs piekrita PSRS hegemonijai Baltijā, lai gan neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS de jure.

Labi zinot tautas noskaņojumu Latvijā, nacistu propaganda nekavējās izmantot Rietumu sabiedroto laipošanas politiku, lai dēvētu nacionālsociālistisko Vāciju par vienīgo īsto Latvijas draugu.

Lai gan vilšanās par Rietumu palīdzības trūkumu bija liela, latviešu nacionālā pretestība Latvijā un trimdas latvieši vēl ilgi pēc kara beigām saglabāja cerību uz Rietumu iejaukšanos Austrumeiropā.

Zem Latvijas karoga Rietumu sabiedroto dienestā

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā vairāki Latvijas tirdzniecības kuģi atradās ārzemēs un nepakļāvās okupācijas valdības rīkojumam atgriezties. Astoņi kuģi ar latviešu komandām, kas atradās ASV, turpināja braukt zem neatkarīgās Latvijas karoga, kara laikā pārvedot Sabiedrotajiem nepieciešamos kara materiālus. Sešus kuģus nogremdēja vācu un itāļu zemūdenes jau 1942. gadā, bojā aizejot lielam skaitam jūrnieku. Karu pārdzīvoja tikai viens kuģis. Lielbritānijas rīcībā nonāca pieci Latvijas kuģi, kuri brauca zem britu karoga un no kuriem trīs pārdzīvoja karu.

Vinstona Čērčila “dzelzs aizkara” runa

Padomju agresīvo politiku Rietumi īsti sāka izprast, kad Liebritānijas kara laika premjers Vinstons Čērčils Fultonā (Misūri pavalstī, ASV) savā slavenajā “dzelzs aizkara” runā 1946. gada 5. martā deklarēja: “Šī noteikti nav tā atbrīvotā Eiropa, kuru mēs cīnījāmies izveidot.” Uz šo runu un uz vēlāko Rietumu pretošanos PSRS ekspansionismam – ASV prezidenta Harija Trumena ierobežošanas doktrīnu, Berlīnes blokādi, Korejas karu – atsaucās daudzās nacionālo partizānu un citu pretošanās grupu publikācijās, cerot, ka pret PSRS sāksies atbrīvošanas karš.

Kurp, kā, kāpēc, cik ilgi? Tauta bēgļu gaitās Latvijā un tālāk

Kara darbības tuvošanās 1944. gada vasarā un nacistu plānota evakuācija, ko pastiprināja bailes no komunistu terora, spieda daudzus desmitus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju atstāt savas mājas, doties bēgļu gaitās uz Latvijas rietumiem un tālāk uz Vāciju. Lielākā daļa paļāvās, ka Rietumu sabiedrotie nepieļaus ilgstošu Latvijas okupāciju, un cerēja pēc kara beigām atgriezties.
Bēgļi 1944. gada vasarā.
Bēgļi 1944. gada vasarā.
Otrās frontes izveidošanās Francijā 1944. gada jūnijā veicināja Sarkanās armijas vasaras ofensīvu austrumos. Jau 1944. gada jūlijā Sarkanā armija pārgāja Latvijas robežu un cauri Lietuvai nokļuva gandrīz līdz Baltijas jūrai. Tai pat izdevās no dienvidiem izlauzties līdz Rīgas jūras līcim rietumos no Rīgas un caurrāvumu uz laiku noturēt, tā pārdalot Latviju. Frontes tuvošanās izraisīja bēgļu plūsmu uz rietumiem.

Šajos apstākļos vācu iestādes nolēma sākt bēgļu evakuāciju uz Vāciju un tās okupētajām teritorijām. Šim nolūkam sastādīja slepenus sarakstus vairākās vēlamo cilvēku kategorijās. Evakuācijas galvenie minētie iemesli bija stiprināt latviešu karavīru kaujas gribu, glābjot viņu ģimenes locekļus un tautiešus no boļševikiem. Svarīgākie apsvērumi tomēr, šķiet, bija neatstāt cilvēkus ienaidniekam, bet ar tiem papildināt vājināto Vācijas darbaspēku. Daļa iedzīvotāju Vācijā kara beigās nonāca piespiedu kārtā, kad okupācijas vara evakuēja Latvijas rūpnīcas un nosūtīja kvalificētus darbiniekus strādāt kara rūpniecībā Vācijā.

Ap 150 000 cilvēku kara beigu posmā atstāja Latviju cerībā drīz atgriezties. To vidū bija daudzi augsti izglītoti cilvēki, tautas elite, kas bija iekļauti vācu evakuācijas plānos: skolotāji, universitāšu mācībspēki, rakstnieki, ārsti, inženieri, politiķi un ierēdņi, kuri arī paši visvairāk jutās apdraudēti padomju režīma terora un represiju dēļ. Spītējot aizliegumam, Latvijas Centrālās padomes organizētās vai pašu sagādātās zvejnieku laivās ap 5000 bēgļu riskēja doties bīstamos ūdeņos, lai nokļūtu Zviedrijā.
Latvijas Centrālās padomes organizēta laiva ar bēgļiem ceļā uz Gotlandi.
Latvijas Centrālās padomes organizēta laiva ar bēgļiem ceļā uz Gotlandi.
Lēš, ka vismaz 200 000 Latvijas iedzīvotāju līdz kara beigām bija nonākuši ārpus Latvijas – Vācijā, Zviedrijā vai agrākajās vācu okupētajās teritorijās. To vidū bija bēgļi, latviešu leģionāri, izvestie piespiedu strādnieki un koncentrācijas nometņu iemītnieki. Daļa gāja bojā karadarbībā un koncentrācijas nometnēs. Daļa nonāca padomju gūstā. Daļu nosūtīja uz Latviju no padomju okupētajiem apgabaliem. Rietumos palika ap 120 000, nepakļaujoties padomju aicinājumiem atgriezties.

Padomju vēstures stunda. 13

Par bēgļu gaitām Latvijas PSR vēsture raksta: “Par padomju karaspēka ienākšanu Latvijas PSR teritorijā nepriecājās vienīgi hitleriešu līdzskrējēji. Gatavodamies bēgt kopā ar atkāpjošos vācu fašistisko karaspēku, viņi iebaidīja iedzīvotājus, izvērsa naidpilnu pretpadomju aģitāciju. Vācu fašistu un latviešu buržuāzisko nacionālistu neģēlīgās propagandas rezultātā daļai iedzīvotāju radās nepareizs priekšstats par padomju varas politiku pret latviešu tautu, tāpēc 1944. gada vasarā un 1945. gada pavasarī diezgan liels skaits Latvijas iedzīvotāju atstāja savu dzimto zemi un devās svešumā. Sākumā viņi vilka dzīvību 'pārvietoto personu' nometnēs Vācijā, vēlāk izklīda pa daudzām valstīm, meklēdami dienišķo maizi. Tomēr prāva daļa no viņiem agrāk vai vēlāk saprata, ka ir kļūdījušies, un atgriezās dzimtenē.” (2:209) “Apmēram 280 tūkst. cilvēku ar varu vai viltu tika atrauti no dzimtenes.” (2:217)

Vēsture neatkārtojas. Kara katastrofālās beigas Latvijai

Karš beidzās ar nepieredzētu postu Latvijas tautai un zemei. Kara beigas neatnesa cerēto neatkarības atjaunošanu un jaunas dzīves sākumu brīvā valstī, bet atkārtotu nonākšanu totalitārās komunisma varas terorā.

Sarkanarmijai iebrūkot Latvijā 1944. gada vasarā, vācu iestādes kļuva arvien nežēlīgākas pret Latvijas iedzīvotājiem. Viņus iesauca militārajā un darba dienestā un bargi sodīja visus, kuri izvairījās vai dezertēja. Vācu mudināta, pašpārvalde pavēlēja Latviešu jaunatnes organizācijai gaisa spēku palīgdienestā “iesaistīt” 1927. gadā dzimušos jaunekļus.

Pēc Rīgas krišanas 13. oktobrī vācu armija un Latviešu leģiona 19. divīzija nocietinājās Kurzemē. Tur atradās ap 230 000 iedzīvotāju un vairāk nekā 150 000 bēgļu.

Līdz nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā ielenktā Kurzeme izturēja sešus lielus uzbrukumus. Cīņās krita ap 3500 latviešu leģionāru, bet ap 14 000 pēc kapitulācijas nonāca gūstā, kopā ar apmēram 150 000 vācu karavīriem.

Vairākums latviešu karavīru, ieskaitot leģiona 15. divīziju, tai pašā laikā cīnījās ārpus Latvijas un smagi cieta Sarkanās armijas lielofensīvās Polijā un Vācijas austrumos. Ap 20 000 kara beigās nonāca gūstā Rietumeiropā.

Vēl kara pēdējās dienās vācu nacionālsociālistu vadība līdzīgi citām tautām pēdējā brīdī izrādītai pretimnākšanai “atļāva” sasaukt Latvijas Nacionālo padomi un izveidot Latvijas Nacionālo komiteju kā Latvijas pagaidu valdību, kam gan nekad neļāva veikt valdības funkcijas. Tas notika 1945. gada 20. februārī Potsdamā. Nacionālās komitejas vadību uzņēmās Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis. Uzrunā Liepājā viņš savu misiju saistīja ar Latvijas brīvības cīņu sākumu 1919. gadā, bet vēsture neatkārtojās.

Kā Pirmā pasaules kara un Atbrīvošanas kara beigās 1920. gadā, tā 1945. gadā liela daļa Latvijas bija izpostīta, daudzi tās iedzīvotāji nogalināti vai izklīdināti. Gandrīz trešā daļa tautas kara beigās nebija Latvijā, un daudzi nekad neatgriezās. Bet Latvija nebija brīva kā 1920. gadā, un tās tālākie pārbaudījumi bija tikai sākušies.

Padomju vēstures stunda. 14

Nopelnus Otrā pasaules kara uzvarās Padomju Latvijas vēsture apraksta šādi: “Kaut arī karā pret hitlerisko Vāciju un tās sabiedrotajiem piedalījās daudzas zemes, kas veidoja antifašistisko koalīciju, izšķīrēja loma fašistisko valstu bloka sagrāvē bija Padomju Savienībai. [..] Viens no priekšnosacījumiem, kas Padomju zemei nodrošināja uzvaru karā, bija PSRS sabiedriskā un valsts sistēma, kas deva iespēju gūt pietiekami daudz spēku un līdzekļu bruņotai cīņai pret jebkuru imperiālistisko agresoru. [..] Padomju Savienības uzvara Otrajā pasaules karā visai pasaulei pierādīja sociālistiskās iekārtas priekšrocības, tās dzīvotspēju, marksisma-ļeņinisma ideju neuzvaramību. [..] Kara laikā visā diženumā atklājās sociālisma zemes morāli politiskā varenība. Nekādi pārbaudījumi cīņās pret iebrucējiem, nekādas karalaika grūtības nespēja satricināt tautas vienotību, tās saliedētību ap Komunistisko partiju un Padomju valdību.” (2:215)

Latvijas iedzīvotāju zaudējumi 1939–1945

Otrā pasaules kara beigās Latvijā bija palikuši ap 1 400 000 no aptuveni 2 000 000 pirmskara iedzīvotāju. Tas ir daudz lielāks procentuāls zaudējums (ap 30%), salīdzinot ar zaudējumiem vienā vai otrā Latvijā karojošā pusē. Kara un juku laikos ir gandrīz neiespējami iegūt precīzu statistiku. Dažādos avotos atrodamie dati nereti stipri atšķiras. Šai tabulā mēģināts pēc iespējas vadīties no jaunākajiem pētījumiem, izvairoties no galējībām, bet arī tie ne vienmēr sniedz skaidras atbildes. Datos nav iekļauti tie, kuri pēc kara atgriezās, kā arī tie, kurus padomju okupanti turpināja notiesāt un deportēt vai kuri aizgāja bojā nacionālo partizānu karā.

Tāpat nav iekļauti aprēķini par t. s. dzīvīguma zaudējumiem, t. i., potenciālo nedzimušo bērnu skaitu. Kara un okupāciju radīto zaudējumu, it sevišķi karā bojā gājušo jauno vīriešu skaita dēļ, Latvijas gadījumā tie ir ļoti augsti un ietekmē Latvijas demogrāfisko situāciju atjaunotajā valstī.

1939–41 Vācbaltiešu izceļošana 50 000
1940–41 Pirmajā padomju okupācijā arestēti, deportēti, nogalināti 25 000
1941 Bēgļi un militārpersonas uz PSRS 50 000
1941 Nacistu holokausta upuri 70 000
1941–45 Citi nacistu upuri un evakuētie, koncentrācijas nometnēs ieslodzītie 20 000
1941–45 Piespiedu darbā uz Vāciju nosūtītie 20 000
1944 Abrenes pievienošana Krievijas PFSR 1944. gadā 35 000
1944–45 Bēgļi uz Vāciju un Zviedriju 150 000
1941–45 Kara darbībā bojā gājušās vai bez vēsts pazudušas militārpersonas un civilisti 120 000
1944–45 Padomju arestētie, deportētie, uz “filtrāciju” nosūtītie, nogalinātie 20 000
1945 Latviešu militārpersonas Rietumu sabiedroto gūstā 20 000
KOPĀ 580 000
Aptuvenais Latvijas iedzīvotāju skaits 1939. gadā 2 000 000
Zaudējums procentos 29%
Visas tiesības aizsargātas © 2017